— kļūdīšanos? Kādu?
— pieņemot, ka visas slepkavības ir viena cilvēka pasažiera roku darbs, patiesiba Blekberns nogalināja tikai vienu upuri, turklāt uz sauszemes.
— tik briesmīgi un dīvaini. Šķiet, ka Agozjens atver kādas durvis, atbrīvojot cilvēka dziļi slēptos primitīvākos un nežēlīgākos instinktus.
— jā. Un tas arī man sajauca prātu līdzīgais rokraksts. Es pieņēmu, ka visas slepkavības pastrādāja viens un tas pats cilvēks, lai gan vajadzēja saprast, ka ir divi dažādi slepkavas, kuri darbojas viena un tā paša ļaunā spēka Agozjena ietekme.
Viņi bija nonākuši stāvas klinšu takas pakajē. Pendergasts nokāpa no zirga un lūgšanā uzlika roku uz milzīgā mani akmens. Konstansa sekoja viņa piemēram, tad viņi devās augšup pa taku, vedot zirgus pavada. Beidzot viņi nonāca virsotnē, izgāja caur pamesto ciematu, līdz, apgajuši ap kalna kori, ieraudzīja (isalrigčongas klostera smailos jumtus, torņus un slīpos mūrus. Viņi pagāja garām sīkiem akmeņiem apbirušajai nogāzei, kur saule bāloja kauli, bet maitasputnu tuvuma nebijā, un nonāca pie klostera vārtiem.
Ārējā mūra vārti atvērās, vēl pirms viņi bija pie tiem pienākuši. Viņus sagaidīja divi mūki viens aizveda zirgus, kamēr Pendergasts noņēma ponija nastu. Viņš pasita kasti paduse un kopā ar Konstansu sekoja mūkam pa dzelžiem apkaltajam durvīm tumšajas klostera telpas, kur smaržoja pēc dūmiem un sandalkoka. Pienāca vēl viens mūks ar misiņa svečturi un veda viņus dziļāk klosterī.
Viņi iegāja telpa, kura atradās padmasambhavas tantriska Budas zelta statuja. Mūki jau bija sapulcējušies uz akmens soliem, kur goda viela sēdēja vecais klostera priekšnieks.
Pendergasts nolika kasti uz grīdas un apsēdas uz sola. Konstansa apsēdas viņam blakus.
Čerings piecēlās. — Draugs Pendergast un draugs Grīna, viņš uzrunāja viesus. Sveicam jūs, atgriežoties Gsalrigčongas klosterī. Lūdzu, iedzeriet tēju kopā ar mums.
Tika atnestas un klusējot ar baudu iztukšotas saldas, ar sviestu aizdarītas tējas tases. Tad Čerings ierunājās atkal.
— ko jūs mums atnesat?
— Agozjenu.
— tā nav tā kaste.
— vecā kaste izjuka.
— bet Agozjens?
— iekšā tāds pats kā bijis.
Klusums. Tad ierunājās vecais klostera priekšnieks, un Čerings pārtulkoja. Priekšnieks vēlas zināt, vai kāds uz to skatījās?
— ja.
— cik cilvēku?
— pieci.
— un kur viņi ir tagad?
— četri ir miruši.
— un piektais?
— piektais biju es.
Kad šie vārdi bija pārtulkoti, klostera priekšnieks steidzīgi piecēlās kājas un izbrīnā iepleta acis. Tad piegāja pie Pendergasta, sagrāba viņu ar kaulainajam rokam un ar neticamu spēku piecēla kājās. Viņš cieši ieskatījās aģentam acīs. Krietnu brīdi valdīja klusums, tad sirmgalvis beidzot atkal ierunājās.
— klostera priekšnieks saka, tas esot īsts brīnums, tulkoja Čerings. Tu nodedzināji dēmonu. Tomēr tu esi smagi cietis, jo esi piedzīvojis ļaunuma brīvības baudu un nekad vairs nespēsi aizmirst šo prieku. Mēs tev palīdzēsim, tomēr tu nekad vairs nebūsi tāds ka iepriekš.
— to es zinu.
Klostera priekšnieks paklanijās. Viņš pieliecas, paņēma kasti un iedeva kādam mūkam, kurš to aiznesa projām.
— mēs tev būsim mūžīgi pateicīgi, draugs Pendergast, teica Čerings. Tu paveici cēlu darbu un samaksaji dārgu cenu.
Pendergasts palika stāvot. Diemžēl viss vēl nav beidzies, viņš paziņoja. Jūsu vidū ir zaglis. Šķiet, ka viens no jūsu mūkiem nosprieda, ka pasaule ir gatava šķīstīšanai, un sarīkoja Agozjena zādzību. Mums jaatrod šis mūks un jāgādā, lai viņš vairs tā nedarītu, citādi Agozjens nekad nebūs drošība.
Kad šie vārdi bija pārtulkoti, klostera priekšnieks pagriezās un paraudzījas uz aģentu, izbrīnā pacēlis uzacis. Viņš brīdi vilcinājās. Tad sirmgalvis atkal ierunājās, un Čerings tulkoja. Klostera priekšnieks saka, tev ir taisnība, vēl nekas nav beidzies. Šis ir sakums, nevis beigas. Viņš lūdz mani pastastīt tev kaut ko svarīgu. Lūdzu, apsēdies.
Pendergasts apsēdas, tāpat arī klostera priekšnieks.
— pēc tavas aizbraukšanas mēs uzzinājām, kas un kāpēc izlaida Agozjenu pasaule.
— kas?
— tas bija svētais lama, kas dzīvo siena. Vecais vīrs.
— iemūrētais eremīts?
— ja. Džordans Ambross apbrīnoja šo vīru un sāka runāt ar viņu. Lama ielaida Ambrosu iekšēja klosterī, pierunāja nozagt Agozjenu. Taču ne tādēļ, lai šķīstītu pasauli. Lamam bija cits iemesls.
— un kāds tas bija?
— grūti izskaidrot. Pirms jūsu ierašanās pavasari nomira viņa svētība Ralangs Rinpoče. Viņš bija šī klostera dibinātāja Rinpočes astoņpadsmita inkarnācija. Bez mūsu skolotāja inkarnācijas mēs kā klosteris nevaram turpināt pastāvēt. Un tāpēc, kad mirst kāds Rinpoče, mums jāiet pasaule meklēt viņa reinkarnāciju. Kad atrodam to, atvēdam uz klosterī un audzinam ka nākamo Rinpoči. Tāda vienmēr ir bijusi mūsu kārtība. Kad 1919. Gada mira septiņpadsmitais Rinpoče, Tibeta bija brīva valsts un mēs vēl varējam doties meklēt reinkarnāciju. Bet tagad ir miris astoņpadsmitais Rinpoče, un Tibeta ir okupēta. Tibetas mūkiem brīvi ceļot ir ļoti grūti un bīstami. Ķīnieši apcietina Tibetiešu mūkus, kas devušies šādos uzdevumos, sit tos, reizēm nogalinā. Svētais vīrs sienā zina daudzus dziļus noslēpumus. Viņš zina kādu pareģojumu, kas vēsta kad mēs nevaram doties pasaulē meklēt jaunu Rinpoči, šis jaunais Rinpoče pats atnāks uz Gsalrigčongu. Mēs pazīsim šo Rinpoči, jo tas piepildīs pareģojumu, kas rakstīts klostera dibinašanas svētajā tekstā. Tas ir šāds:
Kad Agozjens ceļos pa rietumu jūru
Un tumsas rats nesīs tumsu,
Ūdeņi uzbangos vētrā
Un uzbruks peldošai pilij,
Rinpoči tu pazīsi pēc tā aizbildņa,
Kas atgriezīsies ar zaļo paru
Par rietumu jūras lielajiem viļņiem
No sagrautas peldošas pils.
— lai parbaudītu šo pareģojumu, svētais vīrs izlaida Agozjenu pasaulē, lai redzētu, kas to atnesīs atpakaļ. Jo vīrs, kas atnesis atpakaļ Agozjenu, ir deviņpadsmitā Rinpočes aizbildnis.
Pendergastu pārņēma pavisam neierasta izjūta bezgalīgs izbrīns.
— jā, draugs, Pendergast, tu esi atvedis pie mums deviņpadsmito Rinpoči. Čerings raudzījās viņā ar vieglu smaidu sejā. Tad viņš pievērsa zīmīgu skatienu Konstansai.
Viņa piecēlās. Aizbildnis… kam? Atvainojiet, bet jūs gribat teikt, ka es esmu Rinpočes reinkarnācija? Tas nav iespējams es piedzimu sen pirms viņa nāves.
Mūka smaids pletās platāks. Es nerunāju par tevi. Es runāju par bērnu, kuru tu gaidi.
Pendergasts apstulba vēl vairāk. Viņš pievērsās Konstansai, kas ar mīklainu sejas izteiksmi raudzījās uz mūku.
— bērns? Jautāja Pendergasts. Bet tu taču devies uz fiveršemas klīniku. Es domāju… nospriedu, ka…
— Jā, atbildēja Konstansa. Es aizgaju uz klīniku. Bet, nokļuvusi tur, sapratu, ka nespēju to izdarīt. Pat zinot, kas bija tevs.
Klusumu partrauca Čerings. Ir kāda sena lūgšana. Tajā teikts: ieved mani visās nelaimēs, tikai pa šo ceļu ejot, es varu pārveidot ļaunumu par labumu.
Konstansa pamāja ar galvu, un viņas plauksta neviļus pārslīdēja mazliet piebriedušajam viduklim. Un tad viņa pasmaidīja reizē kautrīgi un noslēpumaini.
Piezīmes
1 tsumpu tradicionāls Tibetiešu ēdiens apgrauzdēti milti, aplieti ar tēju, masa samīcīta bumbiņas, ko ed, ņemot ar pirkstiem.
"lauku apgleznots vai izšūts Budistu karogs, piekarams pie sienas klosterī vai pie mājas altara.