7
Aloizijs Pendergasts izkāpa no Vaporetto8 ca' j'oro piestātne un apstājās, turēdams roka ādas portfeli. Venēcijā bija silta vasaras diena, saules stari mirgoja lielā kanāla ūdeņos un apspīdēja julazzi greznas marmora fasades.
Ieskatījies maza papīra lapiņa, viņš devās gar krastmalu uz šauru ieliņu labirintu, kas veda uz ziemeļaustrumiem, uz jezuītu baznīcu. Onz viņš bija atstājis aiz muguras burzmu un troksni, nokļūstot enainajas sanieliņas aiz pilīm gar lielo kanālu. No restorānā skanēja mūzika, un pa kanālu aizbrauca neliela motorlaiva, saceļot viļņus, kas šļakstēdami sitas gar marmora un travertina tiltiem. Pa kādas mājas logu izliecas vīrietis, kaut ko uzsauca sievietei otra kanāla pusē, un viņa iesmējās.
Vel pēc dažiem pagriezieniem Pendergasts nonāca pie durvīm ar apdilušu bronzas zvana pogu un vienkāršu uzrakstu Dott. Airiano Morin. Viņš vienreiz nospieda pogu un gaidīja. Pēc brīža vīrs galvas čīkstēdams atvēras logs. Viņš pacēla skatienu. Logā parādijās sievietes galva.
— ko jūs meklējat? Viņa itāliešu valoda jautāja.
— man ir tikšanas ar il dottore. Mans vārds ir Pendergasts.
Galva pazuda loga, un pēc mirkļa durvis atvērās. Ienāciet, sieviete aicināja.
Pendergasts iegāja neliela halle ar sarkana brokātā tapsētam sienam un marmora grīdu ar melnu un baltu kvadratu rakstu. Telpu rota ja dažādi smalki Āzijas mākslas darbi sena khmeru galva no kambodžas, Tibetas dorže no tīra zelta ar tirkīziem, vairākas senas tankus, mongoļu manuskripts ar krāsainam ilustrācijām stikla vitrīna, Budas galva no ziloņkaula.
— lūdzu, sēdieties, aicināja sieviete, iekārtodāmas pie neliela rakstamgalda.
Pendergasts apsēdas, nolika portfeli uz ceļiem un gaidīja. Viņš zināja, ka doktors Morins bija viens no pazistamakajiem nelegāli iegulu senlietu tirgoņiem Eiropā. Viņš bija augsta līmeņa melnā tirgus darbonis, viens no daudziem, kuri saņēma no korupcijas parņemtajam Āzijas valstīm izvestus zagtus mākslas darbus, sagādaja viltotus dokumentus un pēc tam pardeva tos likumigaja tirgu muzejiem un kolekcionāriem, kuri drošības labad neuzdeva liekus jautājumus.
Pēc brīža durvis parādījās pats Morins glīti un eleganti ģērbies vīrs ar rūpīgi koptiem nagiem, mazam, smalkas itāliešu kurpes ieautam kājām un švītīgi apcirptu bārdiņu.
— Pendergasta kungs? Kāds prieks!
Viņi sarokojas. Lūdzu, nāciet man līdzi, aicināja itālietis.
Pendergasts sekoja viņam lielā salona ar rindu gotisku logu ar skatu uz lielo kanālu. Tāpat kā halle, arī šeit bija daudz pārsteidzošu Āzijas mākslas darbu. Morins un viesis apsēdās. Namatēvs izvilka no kabatas zelta cigarešu etviju un piedavāja Pendergastam.
— nē, paldies.
— vai neiebildīsiet, ja es uzsmēķēšu?
— protams, ne.
Morins izvilka no etvijas cigareti un eleganti sakrustoja kājas. -tātad, Pendergasta kungs. Kā vam jums pakalpot?
— jums ir lieliska kolekcija, doktor Morin.
Doktors pasmaidīja un ar rokas mājienu norādīja visapkārt. Es pārdodu tikai pazīstamiem klientiem. Mans nams nav atvērts publiskai apskatei. Cik ilgi jūs jau kolekcionējat senlietas? Neesmu līdz šim pamanījis jūsu vārdu, lai gan varu palepoties, ka pazīstu šajā joma gandrīz visus.
— es neesmu kolekcionārs.
Morina roka ar šķiltavam palika pusceļa. Neesat kolekcionārs? Tad es laikam telefona saruna jūs parpratu.
— neparpratāt. Es sameloju.
Tagad doktors no pārsteigumā sastinga ar kupošu cigareti roka. Atvainojiet?
— patiesībā es esmu detektīvs. Privātā uzdevuma meklēju nozagtu mākslas darbu.
Šķita, ka pat istabas gaiss šausmās sastingst.
Morins mierīgi ierunājās. Tā kā jūs atzīstat, ka neesat šeit ieradies oficiālā uzdevuma un esat iekļuvis ar viltu, mūsu saruna diemžel ir beigusies. Viņš piecēlās. Visu labu, Pendergasta kungs. Eavīnija jūs izlaidis.
Kad doktors pagriezās, lai izietu no istabas, Pendergasts ierunājās: starp citu, tā Khmeru statuete stun nak no Bunteuy Chhtmr9 Kambodžā. Tā tika nolaupīta tikai pirms diviem menešiem.
Morins apstājās pusceļa uz durvīm. Jūs maldāties. Tā nak no kādas senas Šveices kolekcijas. Man ir dokumenti, kas to pierāda. Tāpat kā visiem citiem manas kolekcijas mākslas darbiem.
— man ir šī paša priekšmeta fotogrāfija, kas uzņemta templī.
Morins iesaucas: Pavinija? L.udzu, piezvani policijai un pasaki, ka mana māja iekļuvis svešinieks, kas atsakās iet projām.
— un tā sešpadsmila gadsimta Šri Čakrāsāmvara ar Vadžravarahi izvesta no Nepālas ar viltotu atļauju. Neko tamlīdzīgu likumīgi no turienes izvest nevarētu.
— vai gaidīsim policiju, vai jūs jau ejat?
Pendergasts ieskatījās pulksteni. Es labprāt pagaidīšu. Viņš paplikšķinaja pa portfeli. Man te ir pietiekami daudz dokumentu, lai interpolam būtu darbs gadiem.
— nekā jums nav. Visi mani mākslas darbi ir likumīgi iegādāti, un to izcelsme ir pierādāmā.
— piemēram, tas kupola10 trauks ar sudraba un zelta rotājumiem? Tas ir likumīgi iegādāts, jo ir mūsdienu kopija. Vai arī jūs mēģināt uzdot to par oriģinālu?
Iestājās klusums. Pa logiem ieplūda brīnumaina venecijas gaisma, pildot grezno telpu ar zeltainu spīdumu.
— kad ieradīsies policija, likšu jūs arestēt, Morins beidzot piedraudēja.
— jā, un viņi, protams, konfiscēs mana portfeļa saturu un atradis tur daudz interesanta.
— jūs esat šantāžists.
— šantažists? Es neko neprasu. Tikai konstatēju faktus. Piemēram, tas divpadsmitā gadsimta Višnu ar galminiekiem it kā no Pala dinastijas arī ir viltojums. Ja tas būtu īsts, tas jums ienestu krietnu summu. Žēl gan, ka to nevar pārdot.
— ko jums, pie velna, vajag?
— itin neko.
— jūs te ierodaties, melojat, draudat man manā mājā un jums neko nevajag? Beidziet, Pendergast! Jums ir aizdomas, ka viens no šiem mākslas darbiem ir zagts? Ja ta, tad varbūt apspriedīsim to kā džentlmeņi?
— šaubos, vai zagtais mākslas darbs, ko es meklēju, ir jūsu kolekcijā.
Morins nosusinaja pieri ar zīda mutautiņu. Jūs noteikti ieradalies pie manis ar kādu noteiktu mērķi, ar kādu prasību!
— piemēram, kādu?
— nav ne jausmas! Itālietis nikni iesaucās. Jums vajag naudu? Dāvanu? Katram kaut ko vajag! Runājiet!
— ak tā, Pendergasts kautrīgi ieminējās. Ja jau jūs tā uzstājāt, man ir kāds mazs Tibetiešu portrets, ko es vēlētos jums parādīt.
Morins aši pagriezās, un no cigaretes nokrita pelni. Dieva dēļ, tas ir viss? Es apskatīšu jūsu sasodīto portretu. Nemaz nevajadzēja tik briesmīgi draudēt.
— priecājos to dzirdēt. Es raizējos, ka jūs negribesiet sadarboties.
— es teicu, ka sadarbošos!
— lieliski. Pendergasts izņēma mūka iedoto portretu un pasniedza to Morinam. Doktors attina to, uzlika brilles un nopētīja gleznu. Pēc brīža atkal noņēma brilles un pasniedza rullīti atpakaļ Pendergastam. Musdienu darbs. Nekādās vērtības.
— Es nenācu pēc vērtējuma. Ieskatieties attēlotajā sejā. Vai šis cilvēks bija atnācis pie jums?
Morins vilcinādamies atkal paņēma portretu un ieskatījās tajā vērīgāk. Viņa sejā parādījās pārsteigumā izteiksme. Ak, jā, es atceros šo cilvēku. Kas to gleznoja? Izcili nevainojams tankos stils.
— vai šis cilvēks gribēja jums kaut ko pārdot?
Morins brīdi klusēja. Jūs taču nestrādājat šis… personas uzdevuma?
— nē. Es meklēju viņu. Un senlietu, ko viņš nozaga.
— es viņu aizsūtīju projām ar visu senlietu.
— kad viņš bija atnācis?
Morins piecēlās un ieskatījās liela dienasgramata. Pirms divām dienam, pulksten divos. Viņam līdzi bija kaste. Viņš teica, ka esot dzirdējis, ka es tirgojot Tibetiešu senlietas.