TURI KURSU UZ RIETUMIEM
Dari ko darīdams, turi kursu uz rietumiem, turi kursu uz rietumiem!
No Locijas kapteiņiem,
kas brauc apkārt Nomas ragam
Septiņas nedēļas «Mērija Rodžersa» mētājās viļņos uz piecdesmitā dienvidu platuma grāda starp Atlantijas un Kluso okeānu, bet tas nozīmēja, ka tā veselas septiņas nedēļas veltīgi pūlējās apbraukt Hornas ragu. Septiņas nedēļas tā vai nu cīkstējās ar vētru, vai bēga no vētras, tikai vienu reizi kuģis pēc sešu nedēļu ilgas briesmīgas aukas atrada patvērumu pie bargajiem Ugunszemes krastiem un, ņirbu vilnīšu nests, negaidītajā bezvējā tikko ne- sašķīda pret klintīm. Septiņas nedēļas kuģis bija spēkojies ar bangām pie Hornas raga un pats ticis pamatīgi apdauzīts. Kuģis bija būvēts no koka, un no nepārtrauktajiem viļņu triecieniem bija radusies sūce, tā ka divreiz dienā sargmatroži nomainīja cits citu pie sūkņiem.
«Mērija Rodžersa» bija nogurusi, komanda bija nogurusi, un lielais Dens Kallens, kapteinis, arī bija noguris. Viņš varbūt bija noguris vairāk par visiem, jo uz viņu guļas atbildība par so titānisko cīņu. Viņš gulēja reti un lais paš.i . retajās reizēs neizģērbies. Naktīs viņš klīda pa klaju ka milzīgs, drukns, spēcīgs rēgs, trīsdesmit gadu juras vagojot, saulē nodedzis un spalvains kā orangutans. Viņu nemitīgi vajāja viena doma — rinda no Locijas kapteiņiem, kas brauc apkārt Hornas ragam: «Dari ko darīdams, turi kursu uz rietumiem, turi kursu uz rietumiem!» Sie vārdi viņu bija apsēduši. Viņš nedomāja ne par ko citu, tikai reizumis nolādēja dievu par to, ka tas uzsūtījis tik riebīgu laiku.
«Turi kursu uz rietumiem!» Viņš tiektin tiecās uz Hornu, nezin cik reižu pagrieza kuģi_ gan šā, gan tā, bet nepieejamais zemesrags aizvien vēl tapat rēgojas vai nu ziemeļaustrumos, vaī ziemeļaustrumos uz ziemeļu pusi. Un ikreiz nolādētais rietenis atpūta viņu atpakaļ un dzina uz austrumiem. Kapteinis pārvarēja brāzmu pēc brāzmās, novirzījās uz dienvidiem līdz sešdesmit ceturtajam grādam, iekuldamies Antarktīdas peldošajā ledu, un bija gatavs atdot pašam nelabajam dvēseli par to, lai kaut mazlietiņ pavirzītos uz rietumiem, lai kaut drusku uzpūstu ceļavējš. Taču kuģi dzina uz austrumiem. Galīgi izmisis kapteinis mēģināja izbraukt pa Lemēra jūras šaurumu. Pusceļā uzpūta ziemeļrietumu vējš un barometrs nokrita līdz divdesmit astoņi astoņdesmit astoņi, kapteinis pagriezās un, ciklona dzīts, drāzās, gandrīz uztriekdams «Mēriju Rodžersu» virsū melnajiem klinšu ilkņiem. Divas reizes kuģis gāja uz rietumiem, uz Diego Ramiresa klintīm, turklāt vienu reizi to paglāba kapteinis, pārtraukumā starp divām sniega vētras alpām tieši priekšā ceturtdaļ- jūdzes attālumā ieraudzīdams bojā gājušu kuģu karkasus.
Vējš! Kapteinis Dens Kallens pārcilāja atmiņā visus trīsdesmit uz jūras pavadītos gadus, bet tādu vēju neatcerējās redzējis. Kamēr viņš par to domāja, viļņi mētāja «Mēriju Rodžersu» augšup un lejup un visbeidzot pēc kādas pusstundas iegremdēja ūdenī līdz pašam klājam. Jauno grotburu un pavisam jauno klīveri vējš norāva kā zīdpapīru, bet piecas ar dubulttrosēm ierēvētas un nostiprinātās buras noplēsa no rājām un saplosīja lupatu lupatās. Sajā nakti «Mērija Rodžersa» vēl divas reizes iegrima ūdenī un falšbortā tika izsisti caurumi, lai kaut mazliet atbrīvotu klāju no ūdens, kas gāzās virsū kuģim.
Apmēram reizi nedēļā kapteinis Dens Kallens redzēja sauli. Reiz dienas vidū tā spīdēja veselas desmit minūtes, bet desmit minūtes vēlāk no jauna sāka trakot vētra, abas sardzes rēvēja buras, un visu savā baltajā tumsā ietina spēcīgs sniega vētras brāziens. Reiz kapteinis Dens Kallens divas nedēļas nevarēja noteikt kuģa atrašanās vietu. Ja vien tālumā nepavīdēja zeme, viņam reti kad izdevās noteikt to precīzāk par pusgrādu, tāpēc ka sauli un zvaigznes aizsedza mākoņi un tumsā neko nevarēja saskatīt. Tumsa kā pelēks līķauts bija ietinusi visu pasauli. Pelēki bija mākoņi, svina pelēki bija nemierīgie viļņi, uz kūpošajām viļņu mugurām virmoja pelēkas putas; pat retie albatrosi šķita pelēki, un baltās pārslas zem drūmā debesu apsega kļuva pelēkas.
Ari dzīve uz «Mērijas Rodžersas» bija pelēka — pelēka un drūma. Matrožu sejas bija zilganpelēkas, nedzīstoši pušumi un augoņi sagādāja viņiem neciešamas sāpes. No ļaudīm bija palikušas pāri ēnas. Visas septiņas nedēļas, vienalga, kur viņi atradās, kubrikā vai uz klāja, mugurā viņiem bija slapjas drēbes. Viņi bija aizmirsuši, ko nozīmē izgulēties, ik pa laikam atskanēja komanda: «Visi uz klāja!» Gulēja saraustītā, caurā miegā, nenovilkuši eļļja- kas un ik brīdi gaidīdami parasto komandu. Ļaudis bija tā noguruši un nodzīti, ka vienas sardzes darbu vajadzēja veikt abām. Tāpēc arī matroži gandrīz nepārtraukti atradās uz klāja. Bet izvairīties no darba nevar pat matroža ēna. Vienīgi ja nu kāds lauzis kāju, tad viņš tiek vaļā no darba. Tādu jūras sakropļotu un izmocītu uz kuģa bija divi.
Arī Džordžs Dortijs drīzāk atgādināja ēnu nekā cilvēku. Vi ņš bija vienīgais pasažieris un kuģa īpašnieka draugs, un viņš bija devies šajā ceļojumā, lai uzlabotu veselību. Tomēr septiņas Hornas raga tuvumā pavadītās nedēļas nebija nākušas viņam par labu. Garajās, mokpilnajās naktīs viņš elsa un sēca savā kajītē, bet, iznācis uz klāja, bija tā satuntuļojies, lai būtu siltāk, ka līdzinājās apkārt- staigājoša lupatu tirgotāja veikaliņam. Dienā, kad viņš pusdienoja kajītē, kur šūpodamās tumsu klīdināja nepārtraukti degošas laternas, Dortijs izskatījās tikpat zilganpelēks kā visslimākais un visnelaimīgākais matrozis kub- rikā. Viņu neielīksmoja arī iepretī otrpus galda sēdošais kapteinis Dens Kallens. Drūmi viebdamies, kapteinis gremoja un nebilda ne vārda. Viņš viebās, domādams par dievu, un pie kaira kumosa klusībā atkārtoja: «Turi kursu uz rielumiem!* Raugoties uz šo smagnējo, spalvaino tē- vaini, džordžam Dorlijam pārgāja ēstgriba. Kapteinis uzlūkoja cilvēku kā bibeles Jonasu par visu nelaimju cēloni un katra ēdienreizē atgādināja to viņam, mezdams grīnus skatienus te uz dievu, te uz savu pasažieri.