Ari vecākais palīgs nerosināja Dortija ēstgribu. Džošua Higinss, jūrnieks pēc profesijas un aicinājuma, bet pēdējais žūpa pēc spējām, bija nesavaldīgs, nekaunīgs, bezjūtīgs un patmīlīgs gļēvulis, cilvēks bez sirds; viņš kā no nāves baidījās no Dena Kallena un terorizēja matrožus, kuri zināja, ka viņam aiz muguras stāv kapteinis — likumdevējs un žandarms, kungs un pavēlnieks, kas viens pats ir vesela duča uzpūtīgu bocmaņu vērts. Sajā trakajā laikā pasaules dienvidu nomalē Džošua Higinss vairs nemazgājās. Viņā netīrā fizionomija galīgi sabojāja Dor- tijam ēstgribu. Citreiz kapteinim Kallenam būtu dūries acīs, ka palīgs grēko pret tīrību, un viņš būtu bildis kādu vārdu, taču tagad kapteini nodarbināja viena doma: «Turi kursu uz rietumiem!» — un viņš neievēroja neko, kam ar to nebija sakara. Vai palīgam bija tīra vai netīra mute, kuģa kurss no tā nemainījās. Vēlāk, kad būs sasniegts piecdesmitais dienvidu platuma grāds Klusajā okeānā, Džošua Higinss mudīgi nomazgāsies. Bet kopkajītē, kur pagaidām, kamēr laternās iepildīja petroleju, laternu gaismu nomainīja pelēka krēsla, Džordžs Dortijs sēdēja starp kapteini un viņa palīgu — starp tīģeri un hiēnu — un brīnījās, kāpēc dievs viņus radījis. Otrais palīgs Metjū Tērners bija īsts jūrnieks un īsts cilvēks, taču viņa sabiedrībā Džordžs Dortijs nerada mierinājumu, jo otrais palīgs pusdienoja viens, kad pārējie bija paēduši.
Sestdien, divdesmit ceturtajā jūlijā, no rīta pamodies, Džordžs Dortijs juta, ka kuģis ir atdzīvojies un iet uz priekšu. Izgājis uz klāja, viņš ievēroja, ka «Mēriju Rodžersu» dzen spēcīgs dienvidrietumu vējš. Neierēvētas bija palikušas tikai apakšējās marsburas un fokbura. Kad Dortijs parādījās uz klaja, misters Tērners iekliedza viņam ausi, ka vairāk kuģis nevar izturēt un tomēr iet ar četrpadsmit mezglu ātrumu. Un viņi turēja kursu uz rietumiem. Beidzot «Mērija Rodžersa» tiks apkārt Hornas ragam … ja vien pieturēsies šis vējš. Misters Tērners staroja. Drīz cīņa būs galā. Turpretī kapteinis Kallens nemaz nestaroja. Iedams, garām Dortijam, viņš drūmi pa- blīnēja. Kapteinis Kallens baidījās parādīt dievam, ka šis vējš viņu iepriecina. Viņš uzskatīja, ka dievs ir ļauns, un sirds dziļumos ticēja, ka dievs nevilcinoties aizvāktu šo vēju un uzsūtītu pamatīgu auku no rietumiem,_ ja vien zinātu, cik tas viņam, Kallenam, nepieciešams. Tāpēc viņš staigāja dieva priekšā uz pirkstgaliem un, cenzdamies apslēpt savu prieku, rauca pieri un murmulēja lāstus, tādējādi maldinādams dievu, jo no cita neviena Denam Kallenam nebija bail.
Visu sestdienu un svētdienas nakti «Mērija Rodžersa» traucās uz rietumiem. Ātrums visu laiku bija četrpadsmit jūdzes, tā ka līdz svētdienas rītam kuģis bija nogājis trīssimt piecdesmit jūdzes. Ja vējš noturēsies, kuģis tiks apkārt Hornas ragam, bet, ja kaut kur no ziemeļrietumiem vai ziemeļiem uznāks auka, «Mērija Rodžersa» tiks atsviesta atpakaļ un visu vajadzēs sākt no jauna kā pirms septiņām nedēļām. Un svētdienas rītā vējš patiešām sāka rimties. Viļņi noplaka. Abas sardzes bija uz klāja un, cik ātri vien varēdamas, vilka augšā visas buras. Bet kapteinis Kallens gandarīts staigāja pa klāju, kūpināja lielu cigāru un uzvaroši smaidīja, it kā justos iepriecināts, ka vējš ir rimies, bet sirds dziļumos lādēja dievu, kas atņēmis spēku ilgi gaidītajam vējam. «Turi kursu uz rietumiem!» Viņš to darīs, ja vien dievs neiejauksies. Slepenībā viņš atkal bija ar mieru atdot dvēseli pašam nelabajam, ja tas palīdzētu tikt apkārt Hornas ragam. īstenībā viņš ticēja vienīgi dievam, kaut gan pats to nemaz nezināja. Un šajā ačgārnajā ticībā dievs viņam bija pats Tumsas Valdnieks. Kapteinis Kallens pielūdza velnu, bet sauca to citā vārdā, un tas bija viss.
Pusdienas laikā, kad bija nosistas astoņas glases, kapteinis Kallens pavēlēja uzvilkt bombramburu. Nevienu reizi šajās aizvadītajās nedēļās matroži nebija rāpušies mastā tik veicīgi. Viņi strādāja aizgūtnēm ne vien tāpēc, ka kuģis gāja uz rietumiem, — laipnā saule apspīdēja viņus un sildīja stingos ķermeņus. Džordžs Dortijs stāvēja blakus kapteinim Kallenam, satuntuļojies mazāk nekā parasti, uzsūkdams ilgoto siltumu un vērodams notiekošo.
Un tad tas notika. No boinbramrājas atskanēja kliedziens:
— Cilvēks aiz borta!
Kāds iemeta jurā glābšanas riņķi, un tajā pašā mirklī pūpē stāvošie sadzirdēja otrā palīga spalgo, valdonīgo balsi:
Stūri pa vējam!
stūresvīrs pat nepakustējās. Viņš zināja labāk, jo viņam blakus stavēļa kapteinis Dens Kallens. Viņš labprāt būtu pagriezis stūri par vienu grādu, par visiem trīssimt sešdesmit grādiem, jo jūrā slīka viņa biedrs. Viņš uzmeta skatienu kapteinim Denam Kallenam, bet kapteinis ne acu nepamirkšķināja.
— Pa vējam! Griez pa vējam! — uzskriedams uz tiltiņa, ierēcās otrais palīgs, bet apstājās un noklusa, ieraudzījis pie stūres Denu Kallenu. Kapteinis tikai pakšķināja savu cigāru un neteica ne vārda. Matrozis jūrā palika aizvien tālāk un tālāk. Viņš bija noķēris glābšanas riņķi un turējās pie tā. Visi klusēja. Neviens pat nepakustējās. Uz rājām sakāpušie matroži šausmās raudzījās lejup. Bet «Mērija Rodžersa» traucās uz priekšu, uz rietumiem. Mēmā klusumā pagāja mokoši gara minūte.
— Kurš tas bija? — jautāja kapteinis Kallens.
— Mopss, ser, — steigšus atbildēja stūresvīrs.
Mopsam uzgāzās virsū vilnis, un uz brīdi viņš nozuda zem ūdens. Viļņi bija lieli, tomēr tās nebija bangas. Maza laiviņa būtu itin viegli noturējusies tādā jūrā, un «Mērija Rodžersa» būtu itin viegli tuvojusies nelaimīgajam, taču kuģis nevarēja vienlaikus tuvoties viņam un turēt kursu uz rietumiem.