Pirmo reizi mūžā Džordžs Dortijs pieredzēja īstu dzīvības un nāves traģēdiju — nekrietnu traģēdiju, kad pret dažām rietumu garuma jūdzēm svaru kausos bija mests nezināms matrozis, vārdā Mopss. Sākumā Dortijs bija skatījies uz viļņu varā nokļuvušo matrozi, bet tagad viņš skatījās uz Denu Kallenu, bet šis spalvainais, tumsnējais tēvainis, kas lēma par dzīvību un nāvi, smēķēja savu cigāru.
Kapteinis smēķēja vēl vienu mokoši garu minūti. Tad viņš izņēma cigāru no mutes, vispirms paskatījās uz «Mērijas Rodžersas» takelāžas apaļkokiem, pēc tam uz jūru.
— Pievilkt bombramburas! — viņš uzsauca.
Pec piecpadsmit minūtēm viņi sēdēja kajītē pie galda, uz kura bija salikts ēdiens. Džordžam Dortijam vienā pusē sēdēja Dens Kallens — tīģeris, otrā pusē — Džošua Higinss — hiēna. Visi klusēja. Augšā matroži pievilka trim- seļus. Džordžs Dortijs dzirdēja viņu kliedzienus, bet acu priekšā visu laiku rēgojās par Mopšu iesauktais matrozis, sveiks un vesels pieķēries pie glābšanas riņķa jūdzēm tālu aizmugurē izmirušajā okeānā.
— Kapteini Kallen, — sacīja Dortijs, — jūs esat šī kuģa komandieris, un man nepiedien spriest par jūsu rīcību. Bet vienu gan es jums teikšu: viņā saulē jums būs karsti.
Kapteinis pat nesarauca pieri. Kallena balsī skanēja nožēla, kad viņš atbildēja:
— Pūta spirgts vējš. Matrozi glābt nebija iespējams.
— Viņš nokrita no bombramrājas! — dedzīgi iesaucās Dortijs. — Tobrīd vilka augšā bombramburas. Bet pēc piecpadsmit minūtēm jūs jau vilkāt augšā trimseļus.
— Pūta taču spirgts vējš, vai ne, mister Higins? — teica kapteinis, pagriezdamies pret vecāko palīgu.
— Ja jūs būtu pagriezis kuģi, tas būtu zaudējis ātrumu, — atbildēja palīgs. — Jūs rīkojāties pareizi, kapteini Kallen. To matrozi tik un tā nebūtu izdevies glābt.
Džordžs Dortijs neko neatbildēja, un pusdienojot tā arī neviens neierunājās. Bet pēc tam Dortijs ēda savā kajītē. Redzot pasažieri, kapteinis Kallens vairs nerauca pieri, kaut gan viņi nepārmija ne vārda, kamēr «Mērija Rodžersa» steidza uz ziemeļiem, uz siltākiem ūdeņiem. Pēc nedēļas Dens Kallens satika Dortiju uz klāja.
— Ko jūs domājat darīt, kad ieradīsimies Sanfrancisko? — viņš bez aplinkiem noprasīja.
— Domāju dabūt orderi jūsu arestam, — Dortijs mierīgi atbildēja. — Domāju apsūdzēt jūs slepkavībā un redzēt jūs pakārtu.
— Jūs esat milzīgi pašpārliecināts, — kapteinis zobgalīgi atteica, apgriezdamies uz papēža.
Pagāja vēl viena nedēja. Kādu rītu Džordžs Dortijs stāvēja pūpes priekšā uz trapa, kā parasts, pārlaizdams acis klājam. «Mērija Rodžersa» traucās, spēcīga vēja dzīta. Visas buras bija uzvilktas, arī priekšburas bija piepūstas. Kapteinis Kallens staigāja pa pūpi. Viņš staigāja bezrūpīgi, iesānis skurstīdamies uz pasažieri. Dortijs skatījās uz otru pusi, pabāzis no lūkas galvu un plecus, un kapteinis redzēja tikai viņa pakausi. Kapteinis žigli paraudzījās uz priekšburas bloku un Dortija galvu un aplēsa attālumu. Pēc tam viņš palūkojās apkārt. Neviens neskatījās uz šo pusi. Pakaļgalā šurpu turpu soļoja Džona Higinss, bet tas nupat bija pagriezis viņiem muguru un gāja prom Kapteinis strauji noliecās un norāva no tapas priekšburas šoti. Smagais bloks nozibēja gaisā, sadragāja Dortija galvu kā olas čaumalu un sāka žvangoties ka vezeklis, bet bura sāka plandīties un plaukšķēt vējā. Džošua Higinss pagriezās, lai redzētu, kas noticis, un kapteinis izgāza pār viņu nešpetnu lamu straumi.
- Es pats nostiprināju buru, — palīgs taisnojās, kad kapteinis uz brīdi bija apklusis, — un vēl otrreiz aizmetu šoti aiz tapas, lai būtu drošs. Skaidri atminos.
— Nostiprināji? — kapteinis atbrēca, lai dzirdētu sardzes vīri, kas centās satvert vējā plederējošo buru, kamēr tā nebija saplēsta lupatās. — Tu jau savu vecmāmiņu nespēji nostiprināt, jēlnadzi tāds! Ja jau tu tā nostiprināji to buru, kāda velna pēc tad tā neturējās? To es gribētu zināt. Kāda velna pēc tā neturējās, ko?
Palīgs bubināja kaut ko nesaprotamu.
— Muti ciet! — Tāds bija kapteiņa Kallena galavārds.
Pēc pusstundas viņš bija tikpat izbrīnināts kā visi pārējie, kad pie trapa apakšējiem pakāpieniem atrada
Džordža Dortija līķi. Pievakarē savā kajītē viņš kuģa žurnālā sadzejoja šādu ierakstu:
«Vēja brāzma aiznesa jūrā no masta otrās klases matrozi Kārli Bruņu. Tai laikā plosījās vētra un kuģa drošības labad es to neuzdrīkstējos pagriezt pret vēju. Tādā vētrā nebija iespējams arī nolaist glābšanas laivu.»
Otrā lappusē viņš ierakstīja:
«Ne reizi vien tiku brīdinājis misteru Dortiju, ka viņam draud briesmas, jo viņš ir neuzmanīgs uz klāja. Reiz teicu viņam, ka vienā jaukā dienā bloks sadragās viņam galvu. Pavirši nostiprinātā joka šote bija par iemeslu nelaimes gadījumam, ko visi dziļi nožēlo, tāpēc ka misters Dortijs bija mūsu visu mīlulis.»
Kapteinis Dens Kallens ar sajūsmu pārlasīja savu daiļdarbu, nosusināja tinti un aizvēra žurnālu. Viņš aizdedzināja cigāru un skatījās kajītes sienā. Viņš juta, ka «Mērija Rodžersa», vienmērīgi šūpodamās, traucas pa viļņiem, un zināja, ka tā veic deviņus mezglus. Kapteiņa melnējā, bārdas rugājiem noaugusī seja izplūda apmierinātā smaidā. Lai nu kā, bet Hornas ragam apkārt viņš bija ticis un dievu ap stūri bija'apvedis.
Ārsts Biknels bija apbrīnojami labsirdīgā noskaņojumā. Tīras nejaušības, mazas neuzmanības dēļ — ne vairāk — pagājušajā naktī bija nomiris cilvēks, kas būtu varējis palikt dzīvs. Lai gan tas bija tikai matrozis, viens no neskaitāmajiem rušķiem, slimnieku uzņemšanas telpas pārzinis visu rītu sēdēja kā uz adatām. Ne tāpēc, ka viņu uztrauktu pats nāves fakts, jo viņš pārāk labi pazina ārstu, bet tieši tāpēc, ka operācija bija izdevusies lieliski. Viena no sarežģītākajām ķirurģiskajām operācijām bija izdarīta tikpat veiksmīgi, cik prasmīgi un pārdroši. Tālāk jau viss bija atkarīgs no aprūpes, slimnieku kopējam un pārziņa. Un cilvēks nomira. Tikai maza neuzmanība, bet ar to pietika, lai ārsts Biknels izgāztu uz viņu savas dusmas un padarītu visam personālam darbu neciešamu divdesmit četras stundas.