Bet, kā jau minēts, ārsts Biknels bija apbrīnojami lab- sirdīgā noskaņojuma. Kad pārzinis, bailēs drebēdams, pavestija viņam, ka matrozis šķīries no dzīves, pār ārsta lūpām nenāca neviens nosodošs vārds; nē, ārsts paklusam dungoja kādu dziesmiņu, un viņa cieši sakniebtās lupas pavērās tikai tāpēc, lai jautri apvaicātos par paša pārziņā pirmdzimtā veselību. Pārzinis, domādams, ka ārsts vēl nav atjēdzis, par ko īsti ir runa, atkārtoja savu sakāmo.
— Jā, jā, — nepacietīgi atteica ārsts Biknels, — es sapratu. Bet kā iet Semper Idem? Vai viņu var izrakstīt?
— Jā. Viņam patlaban palīdz apģērbties, — atbildēja pārzinis, pievērsdamies atkal saviem pienākumiem un būdams apmierināts, ka ar jodu piesātinātajās sienās vēl valda miers.
Semper Idem izveseļošanās ārstam Biknelam bija pilnīgi atsvērusi matroža zaudējumu. Cilvēka dzīvība viņam neko nenozīmēja, gādāt par to bija viņa profesijas pārstāvju nepatīkams, bet neizbēgams pienākums, toties smagie gadījumi — tie atsvēra visu. Cilvēki, kas Biknelu pazina, sliecās saukāt viņu par miesnieku, taču viņa kolēģi bija vienis prātis, ka pār operācijas galdu nekad nav noliecies drosmīgāks un spējīgāks ārsts. Iztēle viņam nebija spilgta. Viņam bija svešs jebkurš dvēseles saviļņojums, tāpēc viņš neko tādu necieta. Pēc dabas viņš bija nopietns un pedantisks. Cilvēki viņam bija tikai bandinieki bez individualitātes un personiskas vērtības. Ar smagajiem gadījumiem bija citādi. Jo stiprāk cietis bija cilvēks, jo vājāka bija viņa saikne ar dzīvi, jo nozīmīgāks viņš kļuva ārsta Biknela acīs. Viņš varēja kurā katrā laikā apmainīt galma dzejnieku, ko vārdzina kāda pavisam parasta kaite, pret nepazīstamu sakropļotu klaidoni, kas ar savu atteikšanos mirt pārkāpis visus dzīves likumus, tāpat kā bērns dod priekšroku cirkam, nevis leļļu teātrim.
Tā arī notika gadījumā ar Semper Idem. Ārstu nesaistīja nedz šā cilvēka noslēpumainība, nedz romantikas aizplīvurotā klusēšana, ko dzeltenās preses reportieri bija izbazūnējuši un veltīgi izmantojuši daudzos svētdienas avīžu izlaidumos. Nē, Semper Idem bija pārgriezta rīkle. Lūk, kur tas suns bija aprakts. Tas arī pievērsa ārsta uzmanību. Pārgriezta no vienas auss līdz otrai, un neviens no tūkstoš ķirurgiem nedotu ne tik, cik melns aiz naga, par to, ka viņš varētu palikt dzīvs. Bet, pateicoties pilsētas «Ātrajai palīdzībai» un ārstam Biknelam, viņš vilkšus tika atvilkts atpakaļ pasaulē, no kuras bija ilgojies aiziet. Ārsta darba biedri purināja galvu, kad tika ievests šis pacients. «Bezcerīgi,» viņi teica. Rīkle, balsene, jūga vēna — viss bija pilnīgi pārgriezts, kur nu vēl milzīgais asiņu zudums. Tā, kā tas bija pats par sevi saprotams secinājums, dakteris Biknels lika lietā jaunas metodes un izdarīja kaut ko tādu, kas lika nodrebēt pat pieredzējušiem ārstiem. Un, raugi, cilvēks izdziedinājās!
Tāpēc tajā rītā, kad Semper Idem veselam un atspirgušam bija jāatstāj klīnika, ārsta Biknela lielisko jutoņu ne par mata tiesu nesagandēja pārziņa atnestā vēsts un viņš turpināja spridzīgi rosīties gar smagi ievainotu bērnu, kam bija uzbraucis virsū tramvajs.
Daudzi droši vien atcerēsies, ka gadījums ar Semper Idem modināja nepieklājīgu, taču gluži dabisku ziņkāri. Viņš bija atrasts kaut kādā nabadzīgā kvartālā ar, kā jau teikts, pārgrieztu rīkli, un asinis bija pilējušas uz galvas apakšēja dzīvokļa iemītniekiem un izjaukušas viņiem godības. Viņš acīmredzot to bija izdarījis stāvot, noliecis galvu uz priekšu, lai uzmestu atvadu skatienu fotogrāfijai, kas bija uz galda, atslieta pret svečturi. Tieši tas arī deva ārstam Biknelam iespēju izglābt viņam dzīvību. Pašnāvnieks bija iecirtis bārdas nazi tik dziļi* ka gandrīz būtu nogriezis sev galvu, ja vien būtu pasviedis to atpakaļ, kā vajadzētu rīkoties, lai darbs būtu nostrādāts līdz galam, un kakls būtu saspringts un asinsvadu elastīgās sieniņas izplestas.
Klīnikā pa visu laiku, kamēr viņš piespiedu kārtā atgriezās atpakaļ dzīvē, viņš neizrunāja ne vārda. Neko par viņu nepavēstīja arī rūpīgā izmeklēšana, ko vadīja policijas priekšnieks. Neviens šo cilvēku nepazina un agrāk nekad nebija redzējis, neviens pat nebija dzirdējis par viņu. Viņš piederēja tikai šodienai. Apģērbs un vide rādīja, ka viņš ir melnstrādnieks, turpretī pēc rokām varēja manīt, ka darīšana ir ar džentlmeni. Taču netika sadzīts ne raksta galiņš, nekas tāds, kas liecinātu par viņa pagātni vai sabiedrisko stāvokli, izņemot vienu ievērības cienīgu priekšmetu.
Šis priekšmets bija fotogrāfija. Ja vien tā kaut cik līdzinājās oriģinālam, tad sieviete, kas atklāti raudzījās skatītājā, patiešām bija pārsteidzoši skaista. Tas bija amatiera uzņēmums, jo uz tā neatrada ne fotogrāfa vārdu, ne ateljē nosaukumu, un šis fakts iedzina detektīvus strupceļā. Paspartū stūrī gracioza sievietes roka bija atstājusi slīpu uzrakstu: «Semper, idem, semper fidelis.] » Viņa arī izskatījās pēc tādas. Kā daudzi atceras, viņas seju nebija iespējams aizmirst. Toreiz visas vadošās avīzes publicēja apbrīnojami līdzīgus ziņojumus, kas bija uzrakstīti veikli un atturīgā tonī; taču tas vēl vairāk uzkurināja neapvaldītu ziņkāri un noderēja par atdarināšanas cienīgu paraugu neskaitāmiem žurnālistiem.