— Jā, lifta montāžu vajadzēs paātrināt…
— Eli, Robert, Robert, cik tu esi ietiepīgs! — pikti pārtrauca Ankudinovs. — Piedod, ka es tā vienkārši… Lai gan tu tagad akadēmiķis, bet tavs skolotājs esmu es… Tātad man ir atļauts… Es tavu «Tuska- roru» iekonservētu uz pāris gadiem. Nu, kaut vai līdz tam laikam, kad būs konstruēta droša jūras bezceļa mašīna. Tā taču vajadzīga vispirms kā tādu mašīnu bāze.
— «Tuskarorai» veicamie uzdevumi ir daudz plašāki, — iebilda Voļins. — Mums nepieciešami nepārtraukti novērojumi…
— Novēro vesels no batiskafiem-
— Vai batiskafi var aizstāt bezceļa mašīnas?
— Bet vai cilvēkus pazudināt drīkst? Neaizraujies, dārgais. Lai gan tevi iecēla par komisijas priekšsēdētāju, institūta zinātniskajai padomei un Akadēmijas prezīdijam atbildēsi tu… Bet tur tev «draugu» — lai nedod dievs. Pagaidi tikai, vēl pārbrauks no simpozija Dimovs, tas uzbērs ir sāli, ir piparus. Es to tipu vispār institūtā neturētu, bet viņš — še tev — ielavījies pasaulē pirmās dziļūdens stacijas priekšniekos.
— Dimovs ir augošs zinātnieks, spējīgs okeanologs. Jauns, sava darba entuziasts…
— Bet cilvēks?
— Katram no mums ir savi trūkumi, Ivan Ivanovič.
— Taisnība, eņģeļu dabā nav. Bet trūkumi var būt dažādi… Dimovs nav labs cilvēks, Robert. Bet, kas nav labs cilvēks, nevar būt labs zinātnieks. Tā, redzi…
— Jūs esat pārāk stingrs pret cilvēkiem.
— Man ir atļauts.. Daudz cilvēku savā mūžā esmu redzējis … Dažādus … Protu atšķirt labu no slikta. Arī tas tavs Dimovs jau studiju laikā dūrās acīs. Nekad neaizmirsīšu, kā viņš man eksāmenā izlūdzās atzīmi. Kas viņam bija biļetē, protams, neatceros, bet viņš atbildēja visu ko, tikai ne to, kas vajadzīgs. Mēle viņam jau toreiz bija īstajā vietā. Sāka filozofēt, neļāva ne vārda iebilst. Pārākos dziļāk — tukšums … Kad viņš bija atbildējis, teicu viņam: «Kaut ko jau jūs, jaunais cilvēk, zināt, bet vairāk par trijnieku likt nevaru.» Viņš man pie piedurknes. «Ivan Ivanovič, tas ir pārpratums. Es visu zinu; gadījās nelaimīga biļete. Pajautājiet vēl, lūdzu. Esmu teicamnieks, saņemu lielāku stipendiju.» Ko tu iesāksi? Prasīju vēl. Viņš atkal — riņķī un apkārt, bet, tikko nonāk līdz būtībai, tā jūtu — peld. Ilgi ar viņu nomocījos … Galu galā teicu: «Labi, ielikšu jums četrinieku, bet ņemiet vērā, ka tas ir aiz matiem izvilkts.» Viņš, nekauņa, grābs mani atkal aiz piedurknes. «Nelieciet atzīmju grāma- tinā četrinieku. Palikšu bez paaugstinātās stipendijas. Es nevaru. Man ir māte, man ir krustmāte … Atļaujiet rīt atnākt vēlreiz.» Un gandrīz vai raud.
Bet man, saproti, gan pretīgi, gan tā kā žēl. Tas notika drīz pēc kara. Daudziem klājās grūti. «Varbūt puisim liela ģimene,» es nodomāju. «Ticis pie paaugstinātās stipendijas, bet es viņam visu sabojāšu.» Pašķirstīju atzīmju grāmatiņu. Redzu, piecnieki vien. «Eh,» nodomāju, «no vienas balles zinātnes celtne nesabruks. Velns viņu rāvis! … Ielikšu «pieci». Lai saņem savu paaugstināto stipendiju.» Un ieliku arī… Viņš pieklājīgi pateicās un aizgāja. Vēlāk gadījās ēdnīcā sarunāties ar vienu no pasniedzējiem: izrādījās, arī no tā Dimovs izlūdzies piecnieku. Kāds šeptmanis!
— Ivan Ivanovič, eksāmens vienmēr ir loterija. Kā kuram veicas. Man, piemēram, jūs pirmajā eksāmenā arī iegriezāt četrinieku. Bet es vielu zināju.
— Nu, bet tu atzīmes nelūdzies.
— Protams, ne. Bet es uzskatu, ka jūs toreiz arī kļūdījāties par vienu balli… Vienam iedevāt par daudz, otram par maz, bet vidēji — normāli…
— Neba par to ir runa, — atkal sadusmojās Ankudinovs. — Protams, eksāmena atzīme ne vienmēr atspoguļo lietas būtību … Dažreiz atnāk kāda zaļacaina meiča ar rudiem matiem, tāda kā Marina Bogdanova, un tik jauki peld … Tu aizsapņojies un vairs neklausies, kādus niekus viņa gvelž … Tu no- liekuļo un ieliec četrinieku par skaistām actiņām. Droši vien te tāpat ir gadījies… Bet izlūgties atzīmes — tas ir augstākā mērā riebīgi … Vispār eksāmenus vajadzētu atcelt… Tie nav vajadzīgi ne studentiem, ne mums … Katrā disciplīnā tagad ir prakse. Tas ir pareizs un precīzs kritērijs, ko kurais vērts.
• — Vai tad jūs nešķirat zināšanas no prasmes?
— Kādreiz tās šķiroja … Tas bija vēsturiski attaisnots. Bet tagad pat humanitārajās zinātnēs izmanto elektroniskos skaitļotājus. Tagad zināt vispirms nozīmē prast izdarīt. Tā, redzi… Tu neesi vienis prātis?
— Esmu vienis prātis tikai daļēji. Enciklo- pēdisti, kas daudz zina un maz prot, vajadzīgi arī mūsu dienās. L$i izdarītu lielus vispārinājumus.
— Nu, nu … Tu daudz proti, visu mūžu strādāsi kā ēzelis, bet vispārināt ļausi dimo- viem? Viņi darīs to labprāt… Zina tagad vairāk nekā agrāk, studenti būdami. Tikai disertāciju izstrādāšanai viņiem joprojām vajadzīga palīdzība. Es zinu: Dimova doktora disertācija uzrakstīta, ne tikai izmantojot tavus materiālus, bet arī ar tavu palīdzību.
— Jūs pārspīlējat, Ivan Ivanovič.
— Nekā tamlīdzīga … Un, tavai zināšanai, arī balsojot es viņam iegriezu. Ne tāpēc, ka idejas būtu sliktas. Idejas ir labas, bet tās nav viņa idejas. Tā, redzi… Un, ja mūsu padomē būtu vairāk tādu dīvainu vecu ankudi- novu, doktora grādu viņš neredzētu kā savu pliko pauri.
— Pagaidām viņam nav pliks pauris.
— Un nebūs arī. Tas tāpat, runāšanas pēc… Dimovi ir nodrošinājušies gan pret plikpaurību, gan pret stenokardiju. Toties daudzi viņu dēļ paliek bez matiem un iedzīvojas stenokardijā.
— Par ko jūs viņu tā nīstat, Ivan Ivanovič? Taču ne jau tā nelaimīgā eksāmena dēļ.
— Varētu tev izstāstīt, bet negribas tādā rītā bojāt garastāvokli. Gadījums ar viņa māti vien ko vērts … Viņa taču iesūdzēja to tiesā … Dēlu tiesā! … Bet lai nu paliek … Labāk pasaki, kādēļ viņu nesauca atpakaļ no simpozija? Viņš tomēr skaitās «Tuskaroras» priekšnieks.
— Akadēmijas prezīdijs ļāva viņam pašam izvēlēties — braukt atpakaļ vai palikt tur līdz galam. Viņš paziņoja, ka viņa piedalīšanās simpozijā esot ārkārtīgi svarīga, un palika. Pēc nedēļas būs atpakaļ.
— Atbrauks, lai pēc kautiņa vicinātu dūres. To viņš prot. Tātad viņam deva iespēju izvēlēties pašam, bet mums neviens nejautāja … Mēs acīmredzot niekojāmies, ja esam iztramdīti un atsūtīti šurp.
— Dārgais Ivan Ivanovič, kādēļ jūs tā? Jūs labi zināt, ka viņš aizbrauca uz simpoziju kā vienīgais mūsu zinātnes pārstāvis. Un simpozijs tieši veltīts dziļūdens pētījumiem no stacionārām stacijām. Mums ir svarīgi zināt visu, par ko tur tiks runāts, un formulēt savus priekšlikumus par kopīgu pētījumu organizāciju.
— Tātad vajadzēja braukt tev, nevis viņam.
— Varbūt. Bet es biju aizņemts, jūs to zināt. Man vajadzēja piedalīties zemūdens bez- ce|a mašīnu izmēģinājumos.
— Nu, tik un tā tu nevarēji tur būt.
— Nevarēju … «Tuskaroras» dēļ.. Par laimi izmēģinājumi atlikti līdz rudenim. Modelis vēl prasa nopietnu darbu.
— Lai nu paliek, — labsirdīgi teica Ankudinovs. — Tev droši vien ir taisnība. Te bez levis arī varēja ievārīt nezin ko. Neviens neticēja, ka stacija ir vesela. Pat es neticēju … Varēja pazudināt tavu «Tuskaroru» … Ko tu domā tagad darīt?
— Vispirms cīnīties, lai staciju neiekonser- vētu. Ļoti svarīgi, ko no simpozija pārvedīs Dimovs… Rudenī gribu braukt uz Ameriku, likties ar Šekliju. Vienoties par kopīgiem darbiem Klusā okeāna dibenā.