— Bet te? — bargi noprasīja Ankudinovs, skatīdamies Voļinam acīs. *
— Vēl neesmu izlēmis … Es atstāju Roza- novam sīku instrukciju. Varbūt tomēr atklās kaut kādas pēdas dibenā. Kaut nelielu atminējuma atslēgu. Ja ne, domāsim, domāsim un meklēsim … Cilvēki nevarēja pazust bez pēdām.
— Ļaunprātību tu atmet pilnīgi?
Mēs taču dzirdējām, ko teica ģenerālis. Zemūdene nevarēja piekļūt klāt nemanīta.
Tātad atliek pieņemt, ka ir jau radītas jūras bezceļa mašīnas, kuras mēs un amerikāņi nesekmīgi pūlamies uzkonstruēt vairāk nekā desmit gadus. Ja ne mums, ne amerikāņiem tas pagaidām nav izdevies, kas vēl varēja to izdarīt? Citas planētas iedzīvotāji? Pagaidām nav pamata pieņemt, ka viņi būtu apmetušies uz Zemes, pie tam nevis kaut kur, bet Klusā okeāna dibenā … Laikam Koškins vienīgais ir spējīgs izdomāt kaut ko tādu… Bez tam, ja kaut kas būtu sapostīts vai būtu redzamas cīņas pēdas. Nekā tāda nav. Ir pazuduši cilvēki… Tikai cilvēki. It kā būtu tikai izgājuši.
— Varbūt tā arī bija? Dziļuma psihoze?
— Vēl atliek šahtas lūka. To kāds ir atvēris. Ne Savčenko,' ne Severinovs nebūtu varējuši to izdarīt. Nebūtu varējuši pat tad, ja būtu sajukuši prātā. Viņiem nepietiktu spēka.
— Bet brīnumu nav, dārgais.
— Acīmredzot… Kaut gan jaunā rītausmā var atgadīties tas, kas sākumā liktos brīnums. Mūsu kosmonauti sadūrās ar to uz Mēness … Arī mēs esam ielauzušies svešā un neizzinātā pasaulē. Meklēsim atbildi.
— Vai tiešām tev nav neviena pieņēmuma, Robert? Kaut kas līdzīgs idejai, kāda darba hipotēze? …
Voļins domīgi pārlaida skatienu tuksnesīgajam zilajam okeānam un, pasmaidījis tikai ar acīm, klusi sacīja:
— Pirms divdesmit gadiem es te dienēju robežsargos. Tad man radās gluži neticams
pieņēmums … Un notikums ar «Tuskaroru», tā liktos, apstiprina šo pieņēmumu.. Bet tagad es, tāpat kā Pāvels Stepanovičs Dimovs, ari zinu vairāk, nekā zināju pirmajā eksāmenā … Tāpēc mans vienīgais pieņēmums man pašam šķiet galīgi fantastisks. Kā zinātnieks es vienkārši nedrīkstu nodot to apspriešanai. Tas ir tik neticams, ka es neriskēju formulēt to līdz galam pats sev… Starp citu, atteikdamies to formulēt, es klusībā piebilstu, ka īstenība dažreiz aizsteidzas priekšā katrai fantastikai… Skatieties, kāds no verandas māj mums ar roku. Tā ir Marina. Droši vien aicina brokastīs. Ejam ātrāk!
NOSLĒPUMAINĀ MONĒTA
Profesors Rejs Seklijs aizrāvās ar numismātiku. Voļins zināja sava aizokeāna kolēģa «hobiju». Viņš pat bija atvedis amerikāņu okeanologam suvenīru — senu Hersonesas kaluma sudraba monētu..
Tomēr tikties ar Reju Šekliju Voļinam izdevās tikai pašās Amerikas brauciena beigās. Seklijs nepiedalījās oficiālajās sarunās ar padomju okeanologiem un nepavadīja tos ekskursijā pa Savienotajām Valstīm. Neilgi pirms tam viņš bija cietis autokatastrofā un, kā par brīnumu palicis dzīvs, vairākas nedēļas nogulējis hospitālī Sanfrancisko. Dienu pirms izlidošanas uz Maskavu Voļinam paziņoja, ka Seklijs iznācis no hospitāļa. Vēl nespēdams pārvietoties bez citu palīdzības, viņš lūdz Voļinu atbraukt pie viņa uz ārpilsētas villu Kornblejā, pāris kilometru no Losan- dželosas.
Tikšanās ar Savienoto Valstu vadošo okea- nologu Sekliju bija svarīgs punkts Voļina aizokeāna brauciena programmā. Amerikāņi uzņēma padomju kolēģus ļoti viesmīlīgi, parādīja pētniecības centrus, zinātniskās zemūdens bāzes, pat topošo staciju pie Santa- krusas salas, tomēr par atbildi uz daudzajiem Voļina jautājumiem un apsvērumiem rokas vien plātīja. Nē, to viņi pagaidām precīzi nezināja, tas pagaidām neietilpa viņu darbu sfērā. Šeklijam gan varētu pajautāt, bet viņš ir smagi slims.
Gandrīz neko neizdevās uzzināt arī par dziļūdens pētījumu izvēršanu. Amerikāņu okeanologi bija ieinteresēti koordinēt pūliņus, lai sāktu izšķirošo uzbrukumu dzelmei, bet neviens nevarēja pateikt, kādā virzienā darbi tuvākajā desmitgadē īsti izvērsīsies. Voļinam radās iespaids, ka eksperimentālie pētījumi pagaidām ir nejauši, ka to virziens ir atkarīgs no atsevišķu zinātnieku interesēm, bet biežāk — no komersantu aprindām, kas finansē jaunu zvejas rajonu izpēti, metālu ieguvi no jūras ūdens, urbšanu jūrā … Ja amerikāņiem arī bija okeāna dibena vienota apgūšanas programma, par to bija vērts runāt tikai ar Reju Sekliju …
Uz Kornbleju Voļinu vajadzēja aizvest Tomam Braitonam — jaunam okeanologam,
Šeklija skolniekam. Viņš pavadīja padomju delegāciju ekskursijā pa Savienotajām Valstīm. Mazrunīgais, pagausais, allaž ļoti mierīgais Toms Braitons stipri atšķīrās no saviem trokšņainajiem, panaivajiem, enerģijas pārpilnajiem biedriem. Viņš bija atlētiski veidots, ar platu seju, sārtiem vaigiem, žilbinoši baltiem zobiem un meitenīgām bedrītēm vaigos un uz zoda. Gaišos matus viņš bija gludi sasukājis atpakaļ, tādēļ lielās, sārtās ausis likās drusciņ atkārušās. Voļinam viņš iepatikās jau pirmajā reizē ar savu mazliet mulso smaidu, nesatricināmo mieru, laipno, neuzbāzīgo uzmanību un vēl ar to, ka, uzminis uz kājas vai nejauši pagrūdis kādu, vienmēr atvainojās. Bet, sava milzeņa auguma dēļ būdams lempīgs, Toms mina apkārtējiem uz kājām diezgan bieži… Voļins zināja viņa darbus, kas bija veltīti Atlantijas okeāna straumēm un it īpaši Golfa straumei; tagad, iepazinies personiski un aprunājies, viņš pārliecinājās, ka Toms Braitons ir ļoti talantīgs.
Voļins pat ielūdza jauno zinātnieku atbraukt uz Padomju Savienību un piedalīties Okeanoloģijas institūta darbos. Uz to Braitons atbildēja, mulsi smaidīdams:
— Kā šefs — profesors Seklijs — izlems … Es būtu laimīgs … Paldies … Kā viņš …
Tai rītā Toms Braitons atbrauca pēc Voļina uz viesnīcu «Pinoss». Garā un zemā vaļējā mašīnā, kas izskatījās pēc melni lakota
«takša», viņi ilgi peldēja nebeidzamajā automobiļu straumē pa Losandželosas ielām, nira bulvāru zaJajos koridoros, brauca augšā pa desmitā stāva augstumā uzbūvētām estakā- dēm, grima dzijās, starp pilsētas komerciālās daļas debesskrāpjiem iespiestās ielu aizās. Tikai izbraucis uz ziemeļu piekrastes autoceļa betona lentes, Toms lika «taksim» traukties ātrāk.
Elastīga un silta gaisa pretstrāva slīdēja gar priekšējo stiklu un spieda samiegt acis. Autoceļa platais loks vijās gar līci. Voļins uzlika saulesbrilles un, atlaidies ērtajā ādas sēdeklī, skatījās, kā aizzib palmu un agavju rindas, aiz kurām pa labi piekrastes pauguru zaļumā redzami villu daudzkrāsainie jumti, bet pa kreisi mašīnai pretī skrien pludmales zeltainā maliņa. Sai rīta stundā pludmale bija gandrīz tukša; starp krāsainajiem paviljoniem un spilgtajiem peldētavu sauljumiem rēgojās tikai pa retam pirmo peldētāju stāvam. Zilā debess bez viena mākonīša tālumā saplūda ar okeāna zilo spoguli.
Toms vēl palielināja ātrumu. Tagad lakotais «taksis», pieplacis pie baltā ceļa, strauji un mīksti šķēla gaisu, un tas klusītiņām dziedāja, kā taustāma blīva siena drāzdamies garām. Uz to pašu pusi brauca maz mašīnu, «taksis» viegli panāca tās un apdzina gandrīz netveramā pagriezienā. Voļins zagšus palūkojās uz savu ceļabiedru. Toms sēdēja mazliet sakucis, nekustīgs kā statuja. Smagā roka rāmi gulēja uz stūres. Kopš izbraukšanas no «Pinosa» Toms nebija vēl bildis ne vārda.
— Vai jums izdevās vakar vakarā satikt savu šefu? — jautāja Voļins, pagriezies pret Tomu.
Toms klusēdams pamāja ar galvu, neno- laizdams skatienu no pretī joņojošā ceļa.
— Kā misteram Šeklijam ar veselību?