— Normāli. Ģipsis no pleca un kreisās kājas vēl nav noņemts. Citādi — normāli.
— i- Vai viņš patlaban galīgi nevar paiet?
— Viņu vadā ratiņos.
— Cik nepatīkami, ka profesors Seklijs jātraucē tādā reizē.
— Nē. Viņš pats gribēja tikties ar jums. Ļoti gribēja… Sajā nolūkā viņš iznāca no slimnīcas pirms laika …
— Bet, piedodiet, mister Braiton … Vai tādā gadījumā nebūtu bijis vienkāršāk organizēt mūsu tikšanos hospitālī?
— Viņš kategoriski bija pret tikšanos hospitālī …
— Ak tā …
— Jā. Katrs ir kaut kā ķerts. Šefs tādā ziņā … Viņš uzskata, ka hospitālis nav vieta kārtīgam cilvēkam. Un neļāva nevienam sevi apmeklēt. Pat mums ne… Viņš bija ticis hospitālī pirmo reizi mūžā. Viņa gados veselība viņam nav slikta.
— Liekas, viņš vēl nav vecs. Pēdējo reizi mēs tikāmies pirms dažiem gadiem Londonā …
— Jā … Toreiz šefam bija septiņdesmit trīs gadi.
— Viņam varēja dot piecdesmit.
— Vēl tagad var dot piecdesmit. Viņš mēdz teikt, ka okeāns esot iesālījis un iekonservējis viņu uz neierobežoti ilgu laiku …
Pavīdēja tuva krustojuma zīme. Toms piebremzēja; mašīna viegli noslīdēja uz sānu nobrauktuves un, vairākas reizes spēji pagriezusies, apstājās, ar radiatoru gandrīz skardama metālā kaltus vārtus. Voļins paraudzījās apkārt. Viņi atradās ēnainā beto- nētā laukumiņā, gar kura malām slējās slaidas cipreses. Aiz vārtu režģu kaluma bija redzama ar sarkanīgu granti nokaisīta aleja. Tā veda uz ne visai augstu, garu ēku parka dziļumā. Gan vārti, gan mazie vārtiņi blakām bija cieši aizvērti, aiz tiem — ne dzīvas dvēseles …
Toms piespieda hromēto pogu uz stūres, un «taksis» divas reizes īsi un aprauti notaurēja. Neviens nenāca pie vārtiem.
Mazliet pagaidījis, Toms izkāpa no mašīnas, piegāja pie vārtiņiem un pazvanīja. Arī šoreiz neviens nerādījās.
Toms apjucis paskatījās uz Voļina pusi un paraustīja plecus. Tad iebāza roku pa vārtiņu spraugu un sāka grābāties gar iekšpusi. Kaut kas noklikstēja, un vārtiņi atvērās. Toms deva Voļinam zīmi palikt uz vietas un pieliecies iegāja iekšā.
Taču viņš nebija paguvis paspert ne divus soļus pa aleju, kad no krūmiem izlīda kāds stāvs un aizšķērsoja ceļu. Tas bija drukns vidēja auguma vīrietis, ar masīvu galvu uz īsa kakla. Viņš bija ģērbies gaišpelēkās biksēs un tādas pašas krāsas blūzē ar īsām piedurknēm un virsū uzšūtām kabatām uz krūtīm. Plati iepletis kājas un sakrustojis rokas, svešais klusēdams gaidīja. Viņa žokļi ritmiski kustējās, kaut ko košļājot. Voļinam iešāvās prātā, ka šis cilvēks ir līdzīgs polismenam, kaut gan bikses, šķiet, runāja pretī šim pieņēmumam.
Toms kaut ko teica svešajam, bet tas noliedzoši papurināja galvu un nekustējās no vietas. Toms teica vēl kaut ko. Voļins izdzirdēja vārdus: «Padomju zinātnieks pie profesora Šeklija..» Cilvēks pelēkajās biksēs klausījās klusēdams, turpināja kustināt žokļus un caur pieri glūnēja uz Tomu. Kad Toms bija beidzis, svešais uz brīdi mitējās košļāt un paklusā balsī pateica vienu pašu vārdu. Pie tam viņš nepārprotami norādīja uz vārtiņiem.
Tālāk notikumi ievirzījās Voļinam pilnīgi negaidītā gultnē… Toms piegāja svešajam klāt, satvēra to ar vienu roku aiz blūzes, ar otru aiz bikšu dibena un, — viegli pacēlis gaisā, iemeta krūmos. Spriežot pēc brikšķa, ar kādu notika šī operācija, svešais bija paguvis nolidot krietnu attālumu, iekams zari nobremzēja lidojumu.
Toms gribēja doties tālāk, bet viņam ceļā stājās otrs svešinieks, ļoti līdzīgs pirmajam. Parādījies nezin no kurienes, viņš metās Tomam virsii ar nepārprotami ļaunprātīgiem nodomiem. Voļins nosprieda, ka šajā situācijā nedrīkst palikt vienaldzīgs: viņš steigšus iz- rausās no mašīnas, bet nebija paguvis paspert ne soli uz vārtiņu pusi, kad otrs svešinieks jau gulēja zemē, bet Toms pārkāpa viņam pāri, atskatījās, nomierinoši pamāja Voļinam ar roku un devās parka dziļumā.
Voļins uz brīdi apstājās, nezinādams, vai sekot Tomam vai palikt neitrālajā teritorijā aiz villas vārtiem. Pa to laiku no krūmiem izlīda pirmais svešinieks. Blūze viņam bija saplēsta, matos — zariņš ar raibiem ziediņiem, no deguna tecēja asinis. Viņš draudīgi tuvojās Voļinam, un Roberts Jurjevičs jau grasījās ieņemt aizstāvēšanās pozīciju, bet svešais tikai ar blākšķi aizcirta okeanologam deguna galā vārtiņus un, nelikdamies zinis par zemē gulošo biedru, klibodams skrēja uz māju.
Palicis viens, Voļins jutās mazliet vīlies. Iela bija pilnīgi tukša, arī aiz villas vārtiem nebija vairs neviena. Tikai bikšainais stāvs gulēja šķērsām pāri alejai, Voļins pagrūda vārtiņus. Tie nepadevās. Acīmredzot atslēga bija automātiski aizcirtusies ciet.
Drīz parka dziļumā atskanēja balsis un alejas līkumā parādījās vesela procesija. Pa priekšu soļoja Toms Braitons; aiz viņa tukla nēģeriete melnā kleitā un baltā priekšautā stūma ratiņkrēslu ar augstu atzveltni. Krēslā sēdēja pats profesors Seklijs — mazs, saus- nējs, spilgtā austrumniecisku krāsu halātā un uz pieres uzstumtā apaļā, melnā cepurītē.
Lielās raga brilles, caur kurām Seklijs skatījās tikai izņēmuma gadījumos, kā parasti turējās uz paša lielā, skrimšļainā deguna gala. Tomēr Voļinam labi pazīstamā kalsnā, mazliet nesimetriskā seja ar biezajām, sirmajām uzacīm un uz priekšu izvirzīto augšlūpu bija pilnīgi pārvērtusies. Tā bija pietvīkusi, likās vēl nesimetriskāka, acis bija apaļas. Profesors Seklijs bija saniknots. Viņš vicināja veselo labo roku — kreisā bija ģipsī — un kaut ko kliedza spiedzīgā, niknā balsī. Nēģeriete kliedza viņam līdzi. Abi vērsās pret vīrieti, kas gāja procesijas beigās. Vīrietis soļoja, zemu nodūris galvu, un ir nemēģināja taisnoties. Kad procesija tuvojās alejā gulošajam stāvam, Toms Braitons un vīrietis pavilka to kā maisu malā un nēģeriete stūma ratiņus tieši uz vārtiem.
«Viņš pēdējos gados tomēr ir sakrities,» nodomāja Voļins, skatīdamies caur režģi uz tuvojošos okeanologu. «Simpātiskais, vienmēr mazliet bļaustīgais vecais Seklijs, «mūsu Reksis», kā viņu pa jokam saukāja studenti …»
Par Rēksi sauca īru seteru, kas daudzus gadus pavadīja Sekliju visos braucienos un pat ieradās kopā ar viņu katedrā dienās, kad profesors lasīja lekcijas Kolumbijas universitātē. Reksis aizgāja bojā okeanologa cienīgā nāvē: vētras laikā vilnis noskaloja to no klāja. Tas bija noticis pirms daudziem gadiem, bet Seklijs vēl aizvien ar skumjām atcerējās savu mīluli…
«Reksis» kļuva par Šeklija iesauku, tapec ka studenti bija saskatījuši līdzību vecā se- tera vērīgajā, mazliet ironiskajā skatienā un viņa saimnieka sejas izteiksmē neskaitāmajās. fotogrāfijās, kas rotāja Šeklija kabineta sienas Kolumbijas universitātē …
Šo mazo anekdoti no universitātes dzīves Voļinam pastāstīja kāds okeanologs, kad padomju delegācija iepazinās ar Kolumbijas universitātes okeanoloģijas nodaļu. Raudzīdamies tagad vecā profesora dziļu grumbu izvagotajā sejā, kas izskatījās nesimetriska tādēļ, ka labā uzacs vienmēr bija uzrauta, bet kreisais mutes kaktiņš drusku noslīdējis uz leju un grumbas no kreisās puses likās vēl dziļākas, Voļins nevarēja neatzīt, ka tiešām ir līdzība ar seteru — ar ļoti.vecu, daudz pieredzējušu seteru, kas izpelnījies tiesības gudri, pētoši un ironiski skatīties uz apkārtējiem. Bet dažreiz arī dusmoties uz viņiem.
Taču dusmu grimase jau bija nozudusi no Šeklija sejas. Ieraudzījis aiz vārtiem Voļinu, viņš sāka māt ar veselo roku un laipni smaidīt.
— Tūkstoškārt atvainojos, dārgo kolēģi, — sāka Seklijs, tiklīdz Voļins bija iegājis pa vārtiņiem. — Man jālien zemē no kauna… Mans mīļais draugs — Losandželosas galvenais policijas komisārs — bija dabūjis zināt, ka esmu atkal mājā. Viņš iedomājās, ka mani noteikti jāapsargā, un atsūtīja šorīt divus «gorillas». — Seklijs norādīja uz vīrieti, kas pašlaik palīdzēja Tomam atvērt vārtus.