— Laime vēl, ka Toms, neiedziļinādamies liekās detaļās, atvēsināja viņu karstās galvas. Jā, Tom, palūkojiet, kas ir ar to otru puisi. Varbūt izsaukt ārstu?
— Neuztraucieties, ser, — norūca pirmais «gorilla», — Džinkinss jau atžilbst. Zvēru pie patentētajiem roku dzelžiem, ka neesmu redzējis puisi, kas būtu nogāzis Džinkinsu pirmajā paņēmienā. Jūsu palīgam ir zelta dūres, ser. Tīra zelta …
— Kā tad … — labprāt piekrita Seklijs.
— Es to esmu teicis vienmēr. Ja vajadzēs, viņš aizstāvēs mani jebkuros apstākļos… Bet jūs abi bez kavēšanās dodieties pie mana drauga mistera Kollija un pasakiet, ka es kategoriski noraidu apsardzi. Bet par to, ka Toms jūs abus noslānīja, priekšniecībai varat neziņot. Inspektors Kollijs jutīsies gaužām apbēdināts, ja to padzirdēs …
— Pateicos, ser, — nokliedza «gorilla» un sasita papēžus.
Voļins nociemojās pie profesora Šeklija veselu dienu. Seklijs parādīja savu parku, kurā bija savākti visu piecu kontinentu koku floras pārstāvji, un nelielo, pieticīgi iekārtoto māju. Centrālo vietu mājā ieņēma bibliotēka. Tai blakām atradās Šeklija darba kabinets. Kopā ar Tomu Braitonu viņi kabinetā ilgi aplūkoja milzīgu krāsainu Klusā un Indijas okeāna dibena kartes maketu. Šeklija vairāku gadu kolosālais darbs tuvojās nobeigumam.
— Saprotams, daudz kas paliek, ak vai, neskaidrs, daudz kas, — domīgi sacīja Šek- lijs, vilkdams ar pirkstu pa karti. — Jums, kolēģi, zināms, ir taisnība. Jāiet dzijāk. Jābūvē tur tādas zinātniskās stacijas kā jūsu «Tuskarora». Pēc tam — zinātnes pilsētiņas, zemūdens pilsētas. Tikai tad mēs jutīsimies kā īsti okeāna saimnieki. Bet pašreiz mūs tur nevar saukt pat par viesiem.
— Ir vajadzīgi droši zemūdens laboratorijas kuģi, kas spēj peldēt jebkurā dziļumā, — teica Voļins. — Kuģi, ko var nosēdināt uz jebkuras grunts, ar kuriem var braukt, «ap- tekot» apkārt zemūdens līdzenumu un kalnu reljefam. Kuģi, no kuriem jebkurā brīdī un jebkurā vietā var iziet skafandrā, zemūdens bezceļa mašīnā vai mazā, kustīgā zemūdenē …
— Tādus kuģus neradīs tik drīz, kā mums gribētos, kolēģi, — skumji pasmaidījis, teica Seklijs, pāri brillēm skatīdamies uz Voļinu. — Tagad visa uzmanība pievērsta kosmiskajiem lidojumiem. Mēs abi joprojām esam otrā plānā … Otrā, lai gan varētu dot cilvēcei lielākas vērtības,nekā daži cer iegūt no Mēness …
— Tādēļ arī es iesaku organizēt Okeāna dzīļu problēmu starptautisko institūtu, — teica Voļins. — Mēģināsim īstenot šo ideju vienlaikus vairākās vadošajās valstīs. Pierādīt, ka laiks uzbrukt okeāna dzīlēm … Vajadzīgi tikai entuziasti un …
— Nauda, — pateica priekšā Seklijs. — Milzu nauda, ko arī varētu dabūt, ja… «vadošās valstis» vairāk uzticētos cita citai.
— Kopīgi tāda mēroga darbi veicinās savstarpējās uzticības nostiprināšanos, profesor.
— Varbūt, un tomēr es paredzu kolosālas grūtības …
— Nav lielu pasākumu bez lieliem šķēršļiem … Protams, sākt tādus darbus vienkāršāk būtu laikmetā, kad uz zemes vairs nepastāvēs politiskās robežas. Taču rīt šis laikmets vēl nesāksies … Mēs apdzīvojam vienu planētu, un mūsu galvenais uzdevums ir darbs. Kopīgs darbs … Cilvēcei trūkst daudz kā. Bet daudz kas no tā, kā cilvēkiem trūkst, ir tepat blakām. Tikai jāizstiepj roka …
— Zināt, kas, manuprāt, sagādās galvenās grūtības? — domīgi iejautājās Seklijs. — Robežas … Politiskās robežas tur, Pasaules okeāna dzīlēs. Līdzko dzīles kļūs pieejamas, politiķi noteikti gribēs tās sadalīt… Tātad vēl viens iegansts konfliktiem un sadursmēm uz sauszemes?
— Tāpēc ir sevišķi svarīgi izvērst dzīļu detalizētus pētījumus un apgūšanu kā starptautiskus pasākumus. Politisko robežu tīkls nedrīkst nokļūt jūras dibenā. Lai okeāni paliek starptautiski — nevienam nepiederoši un visai cilvēcei piederoši. Bet dzīļu reālās bagātības jāsadala proporcionāli pirmo pasākumu līdzdalībnieku ieguldījumam …
— Jūs idealizējat cilvēku, kolēģi! Un piemirstat svētīto un nolādēto privāto iniciatīvu. Tikko mēs pavērsim plašu ceļu uz jūru un okeānu dzīlēm, turp gāzīsies tāda vieglas peļņas kārotāju straume, ka to neapturēs neviens līgums, neviens kordons. Konflikti ir neizbēgami… Tie uzliesmos noteikti, ja vien … — Seklijs sastomījās.
— Cilvēki nekļūs gudrāki, — pateica priekšā Toms Braitons.
— Nē, uz to es neceru, — atteica Seklijs. — Cilvēki ilgi nekļūs gudrāki. Es domāju par ko citu … bet atgriezīsimies pie mūsu sarunas tēmas. Loģiski spriežot, mēs, iniciatori uzbrukumam okeāna dzīlēm, neesam labākā situācijā par kuru katru pirmatklājēju grupu. Pētnieks nekad nedomā par to, kas var notikt ar viņa atklājumu. Bēdīgu piemēru ir daudz … Vēl vairāk, pat ja zinātnieks no- skārš iespējamās sekas, viņš tik un tā turpina darbu. Viņš nevar citādi… Tāpat mēs: mēs centīsimies realizēt iecerēto, lai gan jau tagad zinām, pie kā tas var novest… Jums, kolēģi, noteikti ir taisnība, tādus pētījumus labāk sākt kopīgi, uz starptautiskiem pamatiem. Tas dod kaut kādas nākotnes izredzes …
— Tātad principā jūs esat gatavs atbalstīt starptautiskā okeanoloģiskā centra izveidošanas ideju? — jautāja Voļins.
— Jā … Lai gan šo to iepriekš vajadzēs saskaņot ar valdību un militārajām iestādēm … Atgriezīsimies pie šī jautājuma … ziemā. Vispasaules okeanologu kongresā … Tagad laiks iet pusdienās!
Pēc pusdienām, dzerot kafiju, ko saimniece pasniedza kabinetā, saruna par darbiem okeāna dzelmē sākās no jauna.
— Mūsu oficiālā programma, kā jūs zināt, pagaidām ir diezgan necila, — sacīja Seklijs, maziem malkiem sūkdams biezo, smaržīgo dzērienu. — 1962. gadā sāka apgūt sešdesmit metru dziļumu. 1964. gadā uzbūvēja zemūdens laboratoriju pie Bermudu salām. Dziļums piecdesmit astoņi metri. Tagad cenšamies apgūt simt astoņdesmit metrus un ceram sasniegt kontinenta nogāzi pēc gadiem desmit. Jūs ar savu «Tuskaroru» esat aizsteigušies mums priekšā, pēc mana aprēķina, par gadiem pieciem. Jā, runājot par «Tuskaroru» … vai izdevās atminēt vasaras avārijas mīklu?
— Pagaidām nav izdevies …
— Bet stacija joprojām strādā normāli?
— Trīs mēnešus pēc avārijas likvidēšanas darbi notiek nepārtraukti.
— Un bez starpgadījumiem?
— Pagaidām bez sevišķiem starpgadījumiem.
— Kas galu galā bija noticis ar novērotājiem? — vaicāja Toms Braitons. — Oficiālā versija par bojā eju, tiekoties ar milzu kal- māru, personiski mani nepārliecināja. Astoņ- kāji nav nemaz tik agresīvi, kā daudzi domā … Bez tam vajadzēja būt cīņas pēdām, skafandra metāla daļu atliekām.
— Nekādu pēdu, — atbildēja Voļins. — Ne cīņas pēdu, ne skafandru atlieku, absolūti nekā.. Zinām tikai, ka novērotāji atstājuši staciju cits pēc cita un pazuduši…
— Nervu sabrukums, dzijuma iedarbība … — sprieda Seklijs.
— Arī var būt…
— Okeāns uzdos mums vēl ne vienu mīklu vien, — sacīja Seklijs. — Mēs ļoti slikti pazīstam lielu dziļumu dzīvnieku pasauli. Starp būtnēm, kam daba dāvājusi dažādus izstaro- tājus un lokatorus, var gadīties arī tādas, kuras spēj mērķtiecīgi iedarboties uz psihi… Uz cilvēka psihi. Atcerieties leģendas par sirēnām … Katrā leģendā ir savs racionāls kodols. Es nebūt nepastāvu uz to, — turpināja Seklijs, pamanījis Voļina smaidu, — ka tām katrā ziņā jābūt zaļmatainām daiļavām ar zivju astēm … Ar līdzīgām īpašībām var būt apveltīti pat daži dziļūdens kalmāri, kas tādā veidā pievilina laupījumu. Vai kādi citi briesmoņi, par kuru eksistenci mums vēl nav ne jausmas. Jūsu «Tuskarora» atrodas dzijas Pasaules okeāna ieplakas malā. Nav šaubu, ka šajā ieplakā ir savi specifiski iemītnieki… Tom, vai mūsu viesim tika rādīts fotouzņēmums, kas izdarīts augustā Filipīnu iedobes malā?