— Tās noslēpumainās krustveida pēdas?
— Tieši tās.
— Laikam gan netika rādīts. Sie fotouzņēmumi vēl tiek pētīti.
— Paskatieties mana galda kreisajā augšējā atvilktnē, Tom. Tur guļ fotouzņēmuma kopija. Iedodiet to, lūdzu, kolēģim Voļinam.
Toms parakņājās galdā un pasniedza Voļinam lielu fotouzņēmumu. Uz tumšās, paugu
rainās dibena virsmas pa diagonāli stiepās skaidri izšķiramas pēdas — lielu, dziļi iespiestu plakanu krustu līnija.
— Nu, kā? — Seklijs jautāja Voļinam, kas ilgi un uzmanīgi aplūkoja fotouzņēmumu.
— Dīvainas pēdas. Neko tamlīdzīgu neesmu redzējis … Kaut gan … Nē, tas izskatījās citādi…
— Pārsteidz tas, ka šie krusti ir milzīgi, — ierunājās Toms. — Katrs metru liels. Bet pēda garāka par sešiem metriem. Uzņēmums izdarīts ar platleņķa objektīvu, ar lielu redzeslauku un ietver krietnu laukumu.
— Cik tur dziļš? — apjautājās Voļins.
— Trīs tūkstoši seši simti metru. Tas ir Mindanao salas austrumu piekrastē, precīzāk sakot, trīsdesmit kilometru uz austrumiem no Bagangas rifa.
— Tātad tieši pretī Filipīnu iedobes vidusdaļai, — papildināja Voļins. — Pazīstu šīs vietas … Kontinenta nogāze tur ir ļoti stāva un apraujas tieši pie iedobes visdziļākās daļas. Bet cik tālu aizstiepjas pēdas?
— Nav zināms, — atbildēja Seklijs. — Tas ir atsevišķs nejaušs uzņēmums. Fotografēšanu apgrūtināja stipra viļņošanās. Bet televīzijas iekārtas redzeslaukā pēdas nenonāca. Mūsu pētniecības kuģis «Meteors-3» dreifēja šajā rajonā vairāk nekā mēnesi. Atrast pēdas otrreiz neizdevās.
.— Vai batiskafs ir nolaists?
— Pagaidām ne. Batiskafi patlaban aizņemti citur. Mēģināsim, protams, aizvest uz turieni batiskafu, bet vēlāk.
— Ko saka speciālisti?
— Neko, — Seklijs atteica un paraustīja plecus. — Sīs pēdas ir mīkla. Pilnīga mīkla visiem. Arī man. Mums sakrājies ne mazums tādu noslēpumainu pēdu, bet šīs ir vislielākās un laikam arī visgrūtāk izdibināmās.
— Interesanti, kā tās bija orientētas okeāna dibenā, — teica Voļins, atdodot fotouzņēmumu Tomam. — Ja lejup pa nogāzi, varbūt kaut kas ir vēlies.
— Piemēram, milzīgs ritenis ar krustveida rievojumu, — Seklijs risināja domu tālāk. — Es jau viņiem to teicu. It kā lejup pa nogāzi Filipīnu ieplakā būtu noripojis milzīgs vecs riteņtvaikoņa dzenrats …
— Pēdas ir pavisam svaigas, bet veco tvaikoņu riteņiem …
— Nebija tāda rievojuma, — apstiprināja Seklijs. — Tas viss ir pareizi… Bet galvenais, kolēģi, ka pēdas iet nevis lejup, bet paralēli nogāzei. Fotoaparāts bija savienots ar žiroskopu, tādēļ uzņēmums iznāca orientēts. Pēdas tajā vietā, kur tās tika nofotografētas, gāja tieši pa meridiānu, gar Filipīnu ieplakas malu. Miniet nu, kas tur līdis, braucis vai ripojis trīsarpus kilometru dziļumā. Skaidrs ir viens — priekšmets ir milzīgs, ja tas atstājis tādus nospiedumus.
— Bez tam atstājis nesen, — piemetināja Toms. — Gar Filipīnu ieplakas rietumu nogāzi tieši vērojami noslīdeņi, pastāvīgi plūst
duļķu straumes*. Pedeja liela zemestrīce Min- danao notika pirms sešiem gadiem …
— Jā, — piekrita Voļins. — Zemestrīce Mindanao dod iespēju datēt nospiedumus ar pēdējiem sešiem gadiem. Neizprotamas pēdas …
— Bet šķiet, ka šie krustiņi jums tomēr kaut ko atgādināja, kolēģi? — vaicāja Seklijs, pāri brillēm vērīgi raudzīdamies uz Voļinu.
— Gan jā, gan nē … Es reiz redzēju interesantus nospiedumus krastā bēguma zonā. Tas bija sen. Toreiz es vēl nenodarbojos ar okeanoloģiju … Bet tās pēdas bija sabojājuši viļņi. Tās bija mazākas un varēja piederēt kādai zemes būtnei…
— Radījumi, kas atstāj tādas pēdas, diez vai rādās dienas gaismā, — sacīja Seklijs. — Citādi mēs jau sen zinātu par tiem …
Voļins nodomāja, ka derētu aizvest šo fotouzņēmumu uz Maskavu. Parādīt admirālim
Kodorovam. Ko viņš teiktu? Bet galu galā tas viss ir nieki… Nieki!
Noliecis galvu, Seklijs skatījās uz galda gulošajā kastē. Toms Braitons stampāja tabaku profesora mazajā, līdzīgi jautājuma zīmei izliektajā pīpē. Seklijs paņēma pīpi, aizsmēķēja un, atspiedies pret krēsla atzveltni, ar baudu ievilka dūmus. Pret griestiem uzvijās zilgani, smaržīgi mutuļi. Kabinetā joprojām bija klusu. Ar veselo roku aizsedzis acis, Seklijs domāja.
Tad viņš lēni ierunājās:
— Vilinoši, protams, būtu pastaigāties pa Pasaules okeāna dibenu … Mūsu paaudzei, ko? Pagaidām tā ir terra incognita pat mums abiem, lai gan mūs uzskata par okeāna pazinējiem. Jūs esat iecerējuši drosmīgu pasākumu, kolēģi. Jā, drosmīgu … Es esmu runājis ar dažiem jūsu okeanologiem. Viņi pagaidām ir pilnīgi apmierināti ar tām drupačām, ko dod pētījumi no kuģiem… Tāpat kā mēs … Bet dzelmju maršruti paliek sapnis … Gandrīz tāpat bija astronomijā. Skatījās no apakšas teleskopos. Pilnveidoja stiklus, sapņoja. Bet tad lidoja. Jā… Jūs sakāt, ka mums arī laiks iet pašiem dziļumā… Bet doktors Pāvels Dimovs… Viņš taču arī, liekas, ir viens no «Tuskaroras» konstruktoriem?
Seklijs pielieca galvu un cieši paskatījās Voļinam acīs. Voļins izturēja vecā okeano- loga durstīgo skatienu, nenolaida acis. Pauze Voļinam šķita mazdrusciņ par garu.
— Viņš vismaz kaut ko tādu teica … — Seklijs turpināja, atlaizdamies krēslā. — Di- mova kungs, «Tuskaroras» konstruktors un priekšnieks, liekas, uzskata, ka ir par agru nopietni uzbrukt lieliem dziļumiem. Viņš pat izmeta frāzi par rekordiem … Saprotiet, rekords un nekas vairāk. Bet es nezinu, vai zinātnei vajadzīgi rekordi. Dimova kungs teica: «Kad jūs — tas ir, mēs, amerikāņi, — būsiet mūs panākuši, mēs iesim vēl dziļāk.» Es mēģināju izklāstīt viņam mūsu viedokli, bet viņš pilnīgi paralizēja manu aizsardzību ar citātiem. O, viņš ir cilvēks ar lielu erudīciju … Un diplomāts … Jā …
— Dimovs daudz zina, — apstiprināja Braitons. — Melburnā mēs bijām pārsteigti … Viņš zina visus vecos un jaunos darbus. Visu sīki atceras. Vienlīdz viegli citēja mūsu jauno okeanologu pēdējos darbus, japāņu un filipīniešu pirmskara darbus … Pat Tungu.
— Tungu reti kāds vairs atceras, — domīgi sacīja Seklijs, neizņemdams pīpi no mutes. — Viņš ari nav atstājis gandrīz nevienu iespiestu darbu. Tikai dažas piezīmes japāņu valodā. Viņš rakstīja japāniski, lai gan bija dzimis Indonēzijā. Tas bija brīnum talantīgs cilvēks. Es jau nu zinu… Viņš bija pie manis praksē pirms kara, ja nemaldos, trīsdesmit sestajā gadā… Un vai jūs varat iedomāties, kolēģi, viņš jau toreiz pareģoja, ka Klusā un Indijas okeāna dibenā pastāv milzīgas kalnu grēdas. Pareģoja pēc atsevišķiem dziļuma mērījumiem, pēc netiešām pazīmēm … Un kā pareģoja … Daudz kas no tā, kas še uzzīmēts, — Seklijs uzsita ar plaukstu pa kasti, — bija viņa ar roku zīmētajās shēmās. Karti mēs sastādām tagad… Bez tam viņš izvirzīja domu par dziļajām straumēm — par okeāna dziļo ūdens slāņu cirkulāciju, par ko mēs vēl šodien gandrīz neko nevaram pateikt. Zinām, ka tā pastāv, ka nedrīkst gāzt okeānā radioaktīvos atkritumus. Bet kādā virzienā plūst dziļās straumes? Viņš sāka to aprēķinus … Un tajā pašā laikā bija talantīgs konstruktors …