— Kas ar viņu notika vēlāk? — iejautājās Voļins. — Viņa pēckara gadu rakstus es vairs neesmu lasījis.
— Viņš vispār rakstīja maz. Krāja materiālu kādam visu aptverošam darbam, bet nepaguva uzrakstīt… Viņš pazuda diezgan mīklainos apstākļos kara beigās. Nokļuva japāņu rokās, kad tie sagrāba Indonēziju … Tungs bija jauktenis: tēvs — javietis, māte — japāniete. Japāņi acīmredzot uzskatīja viņu par savējo, gribēja, lai viņš strādā. Kas notika pēc tam, nav īsti zināms… Es kara laikā dienēju flotē. Man iznāca piedalīties slavenajā Filipīnu operācijā* četrdesmit ceturtā gada beigās. Graujot japāņu Dienvidu grupējumu Surigao līcī, mūsējie ar uguni un torpēdām iznīcināja vairākus kuģus. No kāda japāņu līnijkuģa, kas bija uzskrējis uz rifiem, tika paņemtas pusapdegušas mapes ar štāba dokumentiem. Papīros atrada kara tiesas spriedumu. Dokuments bija stipri bojāts, tomēr izdevās izlasīt, kā sauc cilvēku, ko japāņi notiesājuši uz nāvi: Kanatarans Tungs, «bijušais profesors», kā teikts spriedumā.1 " Spriedums datēts ar četrdesmit ceturtā gada septembra beigām. Tas ir viss … Par ko japāņi izrēķinājušies ar Tungu, neizdevās noskaidrot. Neviens arī sevišķi neinteresējās par sīkumiem. Daļa dokumenta bija sabojāta, virsnieki, kas bija parakstījuši spriedumu, krituši kaujā pie Surigao. Kad es ierados Filipīnās pēc kara, Tungs vairs netika pieminēts … Ja viņš ir piedalījies Pretošanās kustībā un gājis bojā kā varonis, tad viņš pieder pie nezināmajiem varoņiem. Tādu katrā karā ir ne mazums …
Vakara saules slīpie stari ielūkojās logā un apspīdēja karti uz galda. Voļins paskatījās pulkstenī un teica, ka viņam jāpošas ceļā. Jāizlido pēc trim stundām, bet vēl jāiegriežas viesnīcā …
Saklijs paziņoja, ka jāiedzer ceļakāja, un aizsūtīja Tomu pie saimnieces pēc kaut kāda veca spāņu vīna. Kabinetā iestājās klusums. Voļins šķirstīja piezīmju grāmatiņu, gribēja vēlreiz pāliecināties, vai nav aizmirsis kaut ko svarīgu… Piezīmēs, kas attiecās uz sarunu ar Sekliju, pašās beigās izlasīja vārdu «monēta». Voļins pašūpoja galvu un mulsi pasmaidīja.
— Dārgais profesor, — viņš sacīja, izņemdams no portfeļa mazu aploksnīti, — piedodiet manu aizmāršību. Zinādams, ka esat kolekcionārs, piemiņai no mūsu tikšanās es atvedu nelielu suvenīru. Te tas būs … Atrasts Krimā, Hersonesas izrakumos. Liekas, trešais gadsimts…
Un viņš pasniedza Šeklijam mazu sudraba monētiņu.
— O-o, — aizkustināts teica vecais okea- nologs, — divkārt iepriecina tas, kas zina, ar ko iepriecināt! Paldies … Paskatieties, Tom, — viņš sauca, ieraudzījis Braitonu, kas svinīgi nesa lielu sudraba paplāti ar pudeli un augstām glāzēm. — Paskatieties, ko man uzdāvināja mūsu krievu kolēģis. Tas ir liels retums … Man tādas nebija. Kolēģis Voļins domā, ka tas ir trešais gadsimts, bet man šķiet, ka monēta ir vecāka. Droši vien vecāka … Jā, jā …
Un Seklijs, aizmirsis visu, sāka aplūkot monētu ar brillēm un palielināmo stiklu.
Toms ielēja glāzēs biezu vīnu. Uzmanīgi piebīdīja glāzi Seklijam.
— Jā, jā, — tas teica ar nopūtu, beigdams aplūkot monētu. — Apbrīnojami… Tā kļūs par vienu no manas kolekcijas rotām… Pagaidiet! Iekams paceļam glāzes, man kaut kas jāuzdāvina mūsu viesim… Ko lai uzdāvina?
— Apžēlojieties, profesor, tas nebūt nav obligāti… — sāka Voļins, juzdamies ļoti neērti.
— Nē, nē, bez ierunām, — izsaucās Seklijs. — Klusējiet! Ar suvenīriem vienmēr apmainās … O, es jau zinu, ka ….
Seklijs paņēma no galda mīklaino krust- veida pēdu fotouzņēmumu, uzrakstīja otrā pusē pāris vārdu un pasniedza Voļinam.
— Pateicos, — sacīja Voļins, spiezdams vecajam okeanologam roku. — Godīgi runājot, es vēlējos, kaut man būtu šis fotouzņēmums.
— Tātad esmu uzminējis, — atkal izsaucās Seklijs. — Tādi suvenīri vienmēr nes laimi… — Viņš piepeši apklusa un ļoti nopietni paskatījās uz saviem sarunu biedriem. — Turpretim visas monētas nenes laimi īpašniekiem, — viņš turpināja. — Biežāk tās pat nes nelaimi, īpaši zelta monētas… Man viena tāda ir. Man tā katrā ziņā jāparāda jums, kolēģi Voļin, un jums, Tom. Jūs arī neesat to redzējis. Izvelciet sekretera apakšējo atvilktni, Tom, un padodiet man.
Toms izpildīja lūgumu. Seklijs attaisīja kastīti, un Voļins ieraudzīja padziļinājumos uz melna samta gulošas veclaiku monētas.
— Te tā ir, — teica Seklijs, saudzīgi izņemdams no kastītes mazu, dzeltenu monē- tiņu. — Arī tas ir liels retums un, atklāti sakot, numismātiska mīkla. Jā, jā … Tā ir noslēpumaina monēta, kungi. Numismātikā tāpat ir savi noslēpumi. Tā ir astoņpadsmitā gadsimta vidus indonēziešu zelta rūpija. Monēta it kā ne pārāk veca un diezgan izplatīta … Bet… — Seklijs daudznozīmīgi pacēla pirkstu, — šī veida rūpijas ir ārkārtīgi retas. Tās kaltas tikai dažus gadus Matara- mas sultanātā Javas salā. Privātajiem kolekcionāriem un pasaules lielākajiem muzejiem pieder tikai dažas šādas monētas. Visi līdz mūsu dienām nonākušie eksemplāri ir noberzti un ar caurumiem — tie izmantoti kā greznumlietas. Visi, izņemot šo. Sī monēta izskatās tik jauna, ka sākumā es noturēju to par prasmīgu viltojumu. Tomēr tā ir īsta …
— Acīmredzot glabājusies kādā depozītā, — piezīmēja Voļins.
— Varbūt, lai gan … Viens no Mataramas sultāniem, tas, kurš kalis šīs monētas, karoja ar Apvienoto Austrumindijas kompāniju*. Astoņpadsmitā gadsimta vidū holandieši sagrāba ievērojamu Javas teritorijas daļu. Paredzēdams sakāvi, sultāns nolēma izvest savas dārglietas uz austrumiem un paslēpt Sumbavas salā. Taču kuģi ar vērtīgo kravu pārsteidza vētra, un tas nogrima kaut kur Bali jūras centrālajā daļā. Līdz ar kuģi nogāja dibenā Mataramas sultāna dārgumi, tai skaitā gados pirms sultanāta krišanas sakaltās zelta monētas.
— Interesanti, — sacīja Voļins, — vai apslēpto mantu mednieki nevarēja tikt klāt kuģim?
— Bali jūrā ir līdz diviem kilometriem dziļas vietas, — atbildēja Seklijs. — Tur nogrimuši ne mazums kuģu, bet, cik man zināms, nevienu nav izdevies izcelt. Mūslaiku pirātiem, kas meklē bojā gājušos kuģus, tas ir par dziļu. Dziļāk par simt metriem viņi parasti neriskē ienirt… Lai gan nesen kļuvis zināms zīmīgs gadījums … Glābšanas dienests izcēla transportkuģi, ko japāņi bija torpedējuši Javas jūrā pašā kara sākumā. Kuģis gulēja divsimt metru dziļumā, un izrādījās, ka tas ir izlaupīts. Pēc mūsu speciālistu domām, laupīšana notikusi tikai pirms kādiem diviem trim gadiem …
— Man nesen stāstīja, — ierunājās Toms, — ka japāņu kuģis, kas jūlijā izcelts pie Mo- luku salām no divsimt divdesmit metru dziļuma, arī bijis izlaupīts. Tajā atradies daudz zelta, taču seifi bijuši uzlauzti un tukši. Kā liecinot dažas pazīmes, seifi uzlauzti zem ūdens …
— Tātad zemūdens šakāļi pilnveido savas metodes un jau sākuši ienirt dziļāk, — teica Seklijs. — Lūk, uzskatāms pierādījums, cik pārsteidzoši uzņēmīgi ir zināmu aprindu «šeptmaņi», dārgais kolēģi… Vairāku vadošo valstu zinātne sper pirmos soļus šelfa apgūšanā, bet vieglas peļņas tīkotāji, izmantojot mūsu pieredzi, jau izlaupa šelfa rajonā nogrimušos kuģus. Un, kas attiecas uz dzijumu, ir jau aizgājuši mums priekšā … Starp citu, manas indonēziešu rūpijas mikla tādējādi nav atminama. Divsimt, pat divsimt divdesmit metru — tas vēl nav divi kilometri… Lai būtu kā būdams, dārgais mister Voļin, es esmu vienīgās kolekcionāriem pazīstamās ideāli saglabājušās Mataramas monētas laimīgais īpašnieks. Skatieties, ne laiks, nē cilvēki. nav atstājuši uz tās savas pēdas… Bet manās rokās tā nonāca neparastos un traģiskos apstākļos.