Pavasarī biju Singapūrā. Kādu vakaru, kad es gāju atpakaļ no ostas uz viesnīcu, man pienāca klāt noplucis malajietis, spriežot pēc izskata, bez darba palicis matrozis vai zvejnieks, un piedāvāja, lai nopērku šo monētu. Viņš prasīja par to šaušalīgu summu. Es biju pārliecināts, ka monēta ir viltota, un atklāti pateicu to malajietim. Viņš zvērēja, ka monēta ir īsta, bet cenu sāka nolaist. Galu galā es nopirku no viņa šo monētu, šķiet, par vienu desmito daļu no sākotnējās summas. Atdodams naudu, es vēlreiz atkārtoju, ka monēta, protams, ir viltota. Viņš drūmi paraudzījās uz mani un jautāja, vai es līdz rītam varēšot noskaidrot, vai monēta ir īsta vai nav. «Droši vien varēšu,» es atbildēju. «Tad es rīt atkal atnākšu uz šejieni,» viņš paziņoja, «un atnesīšu kungam vēl vienu tādu monētu. Vai kungs maksās par to tik, cik es prasīju sākumā, ja kungs zinās, ka monētas ir īstas?» — «Cik tādu monētu tev ir?» es apprasījos. «Tas nav no svara … Kungam es varu pārdot vēl vienu, bet tikai par tādu cenu, kādu es minēju sākumā.» Es apsolīju samaksāt un pat piemaksāt starpību par šo, ja abas monētas izrādīsies īstas. Viņš tūlīt nozuda …
Nākamās dienas rītā es bez pūlēm noskaidroju, ka monēta ir īsta, astoņpadsmitais gadsimts, un ārkārtīgi reta. Es biju nopircis to par pāris dolāriem, bet arī tā cena, ko viņš bija minējis sākumā, diez vai sastādīja simto daļu no tās īstās vērtības. Es gaidīju apmēram stundu, bet viņš neatnāca. Sapīcis un pa daļai apjucis — es taču uzskatīju sevi par šī.cilvēka parādnieku — devos uz viesnīcu. Blakus ielas krustojumā zem laternas stāvēja cilvēku bariņš. Kad piegāju klāt, viņi pašķīrās, un es ieraudzīju uz asfalta nekustīgu ķermeni. Tas bija mans vakarējais paziņa. «Kas viņam noticis?» es jautāju policistam. Tas vienaldzīgi paraustīja plecus. «Kāds iegrūdis nazi ribās. Drīz atbrauks mašīna un pievāks.» — «Vai viņš ir beigts?» — «Kā nu ne! Trāpīts tieši sirdī.» — «Viņi bija divi, ser,» policistam teica kāda meitene. «Viņi paņēma šā cilvēka maku un aizskrēja uz to pusi…» — «Kas tādam var būt makā,» atmeta ar roku policists. «Viņi te katru nakti dur cits citu.» Piebrauca mašīna, bet es gāju uz viesnīcu. Redziet, kungi, šī monēta nenesa laimi iepriekšējam īpašniekam …
— Bēdīgs gadījums, — sacīja Voļins, — un patiešām mīklains… Un jūs, profesor, neuzzinājāt, vai otra monēta viņam bijusi vai nav bijusi?
— Neuzzināju, — Seklijs nošūpoja galvu, atlikdams mazo zelta disku savā vietā ar samtu izklātajā kastītē. — Tā arī vairāk neko neuzzināju.
— Nu man jāiet, — sacīja Voļins pieceldamies.
— Piedodiet, ka aizkavēju jūs ar savām sarunām, — atģidās Seklijs. — Veci ļaudis allaž ir pļāpīgi. Pēc gadiem četrdesmit jūs pats to sajutīsiet, dārgais kolēģi. Tātad pēdējais šīs tikšanās tosts — par nākamo tikšanos un veiksmi kopīgajā darbā Klusajā okeānā.
— Par bezceļa mašīnu pirmo starptautisko ekspedīciju, kas šķērsos Kluso okeānu, — sacīja Voļins, paceldams glāzi.
— Vai dzirdat, Tom? — Seklijs pašūpoja galvu. — Es pieņemu šo tostu, lai gan līdz tam laikam droši vien nenodzīvošu … Jūs, Tom, gan piedalīsieties tādā ekspedīcijā. Jūs un jūsu paaudze. Kā es jūs apskaužu, Tom…
— Nu ko jūs, šef, — samulsis teica Toms. — Es … mēs …
— Dzeriet vīnu, Tom, — skubināja Seklijs. — Tas ir lielisks vīns… Tas gatavots Spānijā pirms pusgadsimta, vēl pirms tam, kad par «šefpavāru» kļuva vecais jezuīts Franko. Vēlāk spāniešiem vairs nebija tāda vīna … Uz jūsu veselību, kolēģi Voļin …
Kad vīns bija izdzerts, Seklijs paziņoja, ka grib pavadīt viesus līdz savas mājas vārtiem.
Visi izgāja parkā, un melnā saimniece atkal stūma ratiņkrēslu uz vārtiem. Toms devās uz garāžu pēc mašīnas. Pēc brīža spoži lakotais «taksis» klusi pieripoja pie parka vārtiem. Voļins jau gribēja sniegt vecajam okeanologam roku, kad liels, sarkanbalts limuzīns strauji iebrauca klusajā laukumā un spēji nobremzēja, tikko neietriecies ar radiatoru vārtos. No mašīnas izkāpa neliela auguma resnis ar apaļu galvu, zilgansārtu seju un īsi apgrieztiem sirmiem matiem, bet aiz viņa … abi šārīta «gorillas». Resnis ātri ienāca pa vārtiņiem, «gorillas» palika ārpusē.
— Ā, vecais Džemss, — izbrīnījies novilka Seklijs. — Priecājos tevi redzēt… Bet kādēļ nebrīdināji? Mēs tikko iztukšojām piecdesmit gadu veca heresa pudelīti. Lūdzu, esiet pazīstami: tas ir mans draugs un kolēģis profesors Voļins no Padomju Savienības, bet tas — pulkvedis Džemss Kollijs, Losandželo- sas sargeņģelis …
— Uzskatu par pagodinājumu iepazīties, profesor, uzskatu par pagodinājumu, — teica Kollijs, spiezdams Voļinam roku. — Tātad arī jūs esat okeanologs, hm … jā …
Voļins mēmi palocījās.
Pulkvedis paspieda roku Seklijam, pamāja ar galvu Braitonam un zīmīgi nokremšļojās.
— Saproti, Rej, man ar tevi jāaprunājas … — viņš sāka un aprāvās.
— Droši vien sakarā ar šārīta atgadījumu, — Seklijs piezīmeja pavīpsnādams.
— Jā, bet…
— Tad runā tepat, tūliņ. Misteram Voļinam ari būs interesanti paklausīties… Viņš to visu no rīta redzēja …
— Hm … Viss iznācis velnišķi muļķīgi, — teica Kollijs. — Tūkstoškārt atvainojos visiem klātesošajiem. Mani padotie, nē, ne šie, — pulkvedis pameta ar galvu uz «gorillu» pusi, — tur, pārvaldē, ir bijuši pārlieku operatīvi. Jā … Tas bija pārpratums … Bet, mīļais Rej, saproti, man uz kādu laiku jāatstāj te savi līdzstrādnieki, šie vai citi, ja šie tev nepatīk. Viņi dežurēs tikai naktīs, no vakara līdz rītam. Tu viņus neredzēsi, viņi tevi netraucēs. Bet viņiem te jābūt. Tas ir absolūti nepieciešams mana miera un … tavas drošības labad, Rej. Jūs tas droši vien pārsteidz, Voļina kungs. Jūsu zemē tā nav. Pie mums diemžēl, hm … gadās. Lai jums kļūtu saprotams šārīta incidents, paskaidrošu: mēs esam saņēmuši drošas ziņas, ka pret manu draugu profesoru Šekliju tiek gatavots atentāts. Tas ir tikai jūsu zināšanai, mister Voļin, un tavai zināšanai, Rej. Protams, lūdzu to neizpaust. Pagaidām … Kamēr mēs kādu nesaņemsim ciet…
— Nudien jāsmejas! — aizkaitināts iesaucās Seklijs. '— Vai tiešām tu nevarēji atrast sev piemērotāku nodarbošanos, Džems? Man kauns mūsu viesa priekšā … Padomā mazliet, kam es esmu vajadzīgs?
— Hm … Esmu domājis un ne mazliet vien. Vairāk… Pagaidām nevaru pasacīt
kaut ko noteiktu. Un varētu piebilst vēl kaut ko, lai tu neturētu mani par galīgu muļķi.
— Bilsti, ja esi sācis.
— Cerams, ka jūs, Voļina kungs… Bet nekas, vienalga … Pēc pāris dienām par to sāks bazūnēt avīzes. Tava autokatastrofa, Rej, bija speciāli sarīkota. Man ir drošas ziņas … Tev vienkārši smaidīja laime, vecais …
— Blēņas … — sacīja Seklijs.
Tomēr viņa balsī nebija iepriekšējās pārliecības.
— Mister Voļin, — turpināja pulkvedis Kollijs. — Iespējams, jūs neko nemanījāt, bet jūs un jūsu biedrus arī pastāvīgi novēroja, hm … mūsu zēni. Mēs baiļojāmies, ka tikai kādam no jums neiznāktu mazas nepatikšanas. Bet nedomājiet neko ļaunu. Mēs vienkārši baidījāmies par jums kā par saviem draugiem. Jūs, liekas, rīt braucat projām no mūsu zemes. Ļoti labi… Uzklausiet labu padomu. Ja šodien vai rīt pirms izlidošanas jūs kaut kas pārsteidz vai jūsu tuvumā notiek kāds kautiņš, nepievērsiet uzmanību un, dieva dēļ, neiejaucieties. Un brīdiniet savus biedrus …