— Pateicos, pulkvedi, — ar tikko manāmu smaidu atbildēja Voļins. — Ļoti interesantajā braucienā pa Statiem es un mani biedri vairākas reizes pieredzējām, kā jūs teicāt, nelielus kautiņus … Tomēr visos gadījumos mēs izturējāmies, kā pienākas, un diez vai mums var pārmest…
— Ak mans dievs, — pārtrauca Kollijs, — vai tad es runāju par to! Mani tautieši, it īpaši jaunatne, nezina, kur likt savu enerģiju … Es personiski nesaskatu nekā ļauna apstāklī, ka dažus jautājumus izšķir ar dūrēm. Es uzskatu boksu par vienu no cēlākajiem sporta veidiem. Šajā gadījumā es domāju pavisam par ko citu… Cerams, jūs mani sapratāt?
— Ne gluži…
— Hm … Vēlāk sapratīsiet… Un atcerieties manu draudzīgo padomu.
— Tu, liekas, esi nolēmis iedzīt visiem bailes, Džems, — sacīja Seklijs, vērīgi lūkodamies uz pulkvedi. — Varbūt tu paskaidrosi, kas īsti ir noticis?
— Pagaidām nekas sevišķs. Es tikai gribu, lai arī turpmāk būtu tāpat.
— Nu, kad Džemss sāk tā runāt, patiesību no viņa neizdibināsi, — teica Seklijs. — Labi, lai tavi «sargeņģeļi» paliek tepat, bet lai nerādās man acīs.. Un lai es nejustos kā mājas arestā.
— Okei, — atviegloti nopūties, izmeta pulkvedis. — Paldies, Rej. Paldies, ka tu atvieglo rnanu grūto uzdevumu … Bet, kas attiecas uz «gorillām», — viņš turpināja, pieliecies Seklijam pie pašas auss, — tagad varu pateikt, ka viņi tik un tā būtu palikuši te, pat ja tev ienāktu prātā iebilst. Jā gan … Tāpēc ka tā nav mana iedoma, Rej … Tā ir paša prezidenta pavēle. Ar katru gadu kļūst aizvien grūtāk strādāt, Rej. Visiem citiem pienā-
kūmiem pievienojusies vēl gan savējo, gan svešu okeanologu apsardzība. Nē, nudien vajadzēs iesniegt atlūgumu …
Kad Voļins un Toms Braitons jau sēdēja mašīnā, pulkvedis Kollijs pienāca klāt Tomam un pačukstēja viņam dažus vārdus. Toms izbrīnījies paskatījās uz pulkvedi, brīdi padomāja, tad palocīja galvu.
— Brīnišķīgi, — skaļi teica pulkvedis, — tā arī dariet. Laimīgu ceļu, profesor Voļin!
Mašīna sakustējās un garām «gorillām» klusi izbrauca no parka. Voļins paraudzījās atpakaļ. Vecais Seklijs, sēdēdams savā ra- tiņkrēslā, māja viņam ar veselo roku.
Visu atpakaļceļu Toms klusēja. Tikai netālu no viesnīcas viņš sacīja Voļinam:
— Es pagaidīšu lejā. Pulkvedis lūdza, lai aizvedu jūs uz aerodromu. Jūs lidosiet uz Ņujorku nevis ar satiksmes, bet ar speciālu kara lidmašīnu. Neraizējieties, viss ir saskaņots ar jūsu vēstniecību. Ņujorkā jūs sagaidīs … — Mazliet padomājis, Toms piebilda: — Acīmredzot viņi patiešām ir kaut ko uzošņājuši — Kollijs un pārējie. Un tagad baidās par šefu un jūsu delegāciju. Gaužām dīvaini… Pavadījis jūs, braukšu vēlreiz pie šefa. Padzīvošu pie viņa tās pāris dienas. Vecais ir gluži viens. Viņam nav neviena tuvinieka …
Otrā rītā pirms padomju delegācijas izlidošanas uz Eiropu Voļins izlasīja Ņujorkas avīzēs ziņu, ka naktī katastrofu cietusi satiksmes lidmašīna Losandželosa—Ņujorka. Lid
mašīna aizdegusies gaisā, lidojot pāri Kordil- jeriem. Visi, pasažieri un apkalpe gājuši bojā… ✓
«Vai tā būtu vienkārša sagadīšanās? Nejaušība?» prātoja Voļins, skatīdamies pa logu uz zilpelēkajiem Atlantijas ūdeņiem, kas vizēja tālu lejā. «Varbūt kāds pieteicis karu okeanologiem? Tomam Braitonam bija taisnība. Nudien gaužām dīvaini… Lai nu kā, par dzīvību es, liekas, varu pateikties pulkvedim Kollijam …»
ŠĀVIENI KASABLANKĀ
Notikumi, kas atgādināja detektīvfilmas kadrus, norisinājās pusotra simta cilvēku acu priekšā: to redzēja reaktīvās lidmašīnas Lisabona — Kasablanka — Keiptauna pasažieri, sagaidītāji, žurnālisti, muitas ierēdņi, Kasa- blankas starptautiskās lidostas policisti…
Kad baltā lidmašīna piebrauca pie spoži apgaismotās lidstacijas ēkas un pa trapu sāka nākt lejā pasažieri, vienam no tiem — garam vīrietim baltā uzvalkā un tropu ķiverē piegāja klāt eleganta jauna sieviete tumšās brillēs, ar gludi atpakaļ atsukātiem melniem matiem. Dažādās valodās runājošā pūļa ča- loņā divi šāvieni noskanēja pavisam klusi. Tikai tuvumā stāvošie redzēja, ka gandrīz tiešā tēmējumā šauj sieviete tumšās brillēs. Pasažieris kā neizpratnē apstājās, sagrīļojās un pat neievaidējies saļima uz betona plātnēm. Izbailēs iekliedzās sievietes, pūlis pašķirās.
Pie nokritušā pieskrēja policisti, bet šāvēja jau bija nozudusi, it kā būtu ielīdusi zemē.
Iekaucās policijas mašīnu sirēnas, atskanēja svilpieni un kliedzieni: «Paejiet nost, pa- ejiet nost!» Apžilbinoši zibsnīdama starmešus, atjoņoja balta sanitārā mašīna. Atvērās durtiņas. Pēc brīža nestuves ar nekustīgo ķermeni ieslīdēja mašīnā.
Melnīgsnējais arābu ārsts ar šauru seju, šaurām, gluži kā uzzīmētām ūsiņām par atbildi policistam tikko manāmi pakratīja galvu. Policists veicīgi ielēca mašīnā blakām šoferim. Griezīgi iespiedzās sirēna, un mašīna aizdrāzās.
— Tas ir viss, — filozofiski rezumēja kāds no žurnālistiem, pielikdams punktu savā bloknotā.
— Izklīst, izklīst! — klaigāja policisti.
— Mans dievs, ko nogalināja? — histēriski šņukstēdama, visiem prašņāja pavecāka dāma. — Kas viņš ir?
— Šķiet, kāds profesors… Lidojis no Savienotajām Valstīm.
— Bet par ko?
— Atriebība aiz greizsirdības.
— Blēņas! Tas ir bijušais nacists. Bet šāva «Izraēlas atriebējs». Ir tāda slepena organizācija. Viņi vēl līdz šim izrēķinās ar esesie- šiem, kas izvairījušies no tiesas …
— Šāva sieviete, es pats redzēju. Jauna un skaista.
— Padomā tikai!
— Vai viņu aizturēja?
— Uzreiz. Uzlika roku dzelžus un aizveda.
— Nieki, nepaguva aizturēt… Aizbēga.
— Policists pieskrēja klāt. Viņa tam — bah, bah! — un projām.
— Nav taisnība, šāva tikai divas reizes. Un abas reizes uz to … uz esesieti…
— Nē, aizturēja!
— Neaizturēja, kad es jums saku.
— Izklīst, izklīst!
Pūlis kļuva retāks. Melns kalpotājs jau kaisīja virsū smiltis tumšajam plankumam uz betona.
Skaļruņi uz brīdi apklusa, un tad spoži apgaismotajās lidostas zālēs, lidlaukā un ar mašīnām pieblīvētajā laukumā kļuva dzirdama spalga, valdonīga balss:
«Uzmanību, uzmanību! Tiek meklēta gadus divdesmit veca sieviete, brunete, pelēkā kleitā, baltās kurpēs un tumšās brillēs. Seja melnīgsnēja, ovāla. Ap kaklu pērļu rota. Uzmanību, uzmanību! Visiem, kas pazīst šo sievieti vai to sastaps, nekavējoties ziņot policijai vai aizturēt. Uzmanību, uzmanību! Visiem Ka- sablankas starptautiskās lidostas policijas aģentiem aizturēt sievieti..»
Policijas inspektors Gaspars Moluano ātri ienāca savā kabinetā. Aģenti, kas viņu gaidīja, izstiepās un pielika pirkstus pie lakotajiem cepuru nagiem.
— Nu? — jautāja Moluano, apsēdies pie galda.
— Te ir cietušā dokumenti.
— Tā … Bruno Loters, vācietis, okeanogrāfijas profesors no Manilas, Filipīnu pavalstnieks, sešdesmit divus gadus vecs. Lidojis viens no Ņujorkas uz Keiptaunu caur Lisabonu. Vai paliks dzīvs?