KAM PIEDER SIS PĒDAS?
Trešajā dienā pēc atgriešanās no Ņujorkas Maskavā Voļins piebrauca pie admirāļa Ko- dorova. Admirālis pieņēma okeanologu savā darba kabinetā, nepārtraukdams uzklausīja stāstu par braucienu, par Šeklija apmeklējumu, par to, ka gājusi bojā lidmašīna, ar kuru vajadzēja lidot Voļinam … Tad ilgi aplūkoja krustveida pēdu fotouzņēmumu, ko bija saņēmis Voļins, — Šeklija atvadu dāvanu.
Garais, kalsnais, vienmēr uzmanīgais, mierīgais un laipnais Kodorovs ar pareizajiem un paskarbajiem jauneklīgās sejas vaibstiem Voļinam ļoti patika. Roberts Jurjevičs pazina admirāli jau daudz gadu, kopš tiem senajiem laikiem, kad pirmā ranga inženierkapteinis profesors Kodorovs lasīja lekcijas okeanolo- ģijas studentiem, viens no kuriem bija Roberts Voļins … Vēlāk Kodorovs ieņēma augstu amatu štābā un profesoram, bet pēc tam akadēmiķim Voļinam iznāca bieži tikties ar viņu zinātniskajās konferencēs, Zinātņu akadēmijas sanāksmēs un visos gadījumos, kad okea- nologiem bija vajadzīga kara jūrnieku palīdzība …
Iezvanījās viens no telefoniem uz galda. Kodorovs pacēla skaisto, sirmo galvu un novilka ar pirkstu pa celiņu retajos matos. Paņēma klausuli. Klusi noteica: «Jā …»
Uzklausījis neredzamo runātāju, admirālis sacīja:
— Lieliski. Pasakiet, lūdzu, Ivanam Ivano- vičam, ka gaidu viņu. Pie manis pašreiz sēž Roberts Jurjevičs. Satikšanās būs pašā laikā… Zvanīja Ankudinova uzdevumā, — paskaidroja admirālis, nolikdams klausuli.
— Večukam kaut kas steidzams … Pie viena apskatīs to uzņēmumu. Jūs taču neesat vēl tikušies pēc atgriešanās?
— Neesmu paguvis, — atteica Voļins.
— Saradās tik daudz darba …
Admirālis pazvanīja. Ienāca jauns adjutants un sastinga, kā iemīlējies skatīdamies Kodorovā.
— Pēc ceturtdaļstundas atbrauks profesors Ankudinovs, — teica admirālis. — Lūdzu, tūlīt vediet iekšā pie manis.
Adjutants sasita papēžus un izgāja.
— Tas viss ir ļoti savādi, Robert, — turpināja admirālis, aplūkodams uz galda nolikto uzņēmumu. — Dažreiz sāku domāt, ka mūsu kaimiņi aiz okeāna konstruējuši to, ar ko mēs noņemamies pēdējos gados.
— Esmu pārliecināts, ka ne …
— Viņi uzdāvināja uzņēmumu; tas it kā apstiprina, ka jums taisnība … Protams, ja notikums ar uzņēmumu nav veikls manevrs …
— Es nedomāju, ka Seklijs būtu spējīgs uz šādiem «manevriem». Bez tam viņš ir pārāk izcila personība, lai tiktu iepīts tādās intrigās. Ja būtu gribējuši iesmērēt mums šo uzņēmumu, būtu iztikuši bez Šeklija palīdzības.
— Pieņemsim … Taču uzņēmumā fiksētas, visticamākais, jūras dibena bezceļa mašīnas pēdas …
— Es neesmu par to pārliecināts, — nopūzdamies sacīja Voļins. — Neesmu, tāpēc ka, izņemot mūs un amerikāņus, neviens cits pagaidām laikam nespēj uzbūvēt kaut ko tamlīdzīgu. Mēs šo problēmu vēl neesam atrisinājuši, un viņi, manuprāt, arī ne… Šai gadījumā man nav iemesla neticēt viņiem … Brauciena laikā viņi parādīja okeanoloģijas jomā ļoti daudz, droši vien gandrīz visu …
— Bet jūs aizmirstat viņu jūras kara floti. Slepenos darbus …
— Flotes uzdevumus izpilda tie paši zinātnieki, ar kuriem mēs tikāmies. Man radās iespaids, ka viņi netur slepenībā, savus dziļūdens izmēģinājumus. Jo vairāk tādēļ, ka kara jūrnieki nav pārāk ieinteresēti stacionāros darbos jūras dibenā. Tā ir tāda vieta, kurp jūrnieks, kas ciena sevi, netiecas … Pat visi okeanologi nesteidzas nokļūt tur … Nē, ja vispār šos nospiedumus iztulko kā jūras dibena bezceļa mašīnas pēdas, es drīzāk esmu gatavs pieļaut, ka tādu mašīnu ir uzkonstruējuši japāņi.
— To es noraidu, — sacīja admirālis.
— Tad atliek noslēpumaini atbraucēji no citas saules sistēmas, — smaidīdams teica Voļins. — Vairāk nekas!
— Tas būtu jautājuma visvienkāršākais atrisinājums, — secināja Kodorovs. — Un viss uzreiz nostātos savā vietā. Severinovu un Savčenko viņi nolaupījuši, lai mēģinātu nodibināt kontaktu ar zemiešiem. Šahtas lūku atvēruši, lai parādītu, cik pilnīga viņu tehnika. Vai tā nav?
— Pie Luhtanceva par saimniecības daļas vadītāju strādā kāds Koškins, — sacīja Voļins. — Talantīgs puisis, kaut gan tikai ar tehnikuma izglītību. Tiesa, viņš beidzis trīs tehnikumus, bet tālāk nav gājis … Tad, lūk, šis Koškins lieliski pazīst visu okeanoloģijas tehniku, sākot ar dziļūdens vinču un beidzot ar batiskafu. Pats vada lidmašīnu, kuteri, pat batiskafu. Es nemaz nerunāju par automašīnu. Tur viņam līdzīgu nav …
— Es viņu mazliet pazīstu, — sacīja Kodorovs. — Esmu lasījis viņa ziņojumu par pēdējo «Tuskaroras» apmeklējumu pirms avārijas. Uzrakstīts sakarīgi, bet šausmīgi kļūdaini …
— Ak vai, — nopūtās Voļins. — Viņš lieliski runā japāniski, korejiski un ķīniski, bet nesatiek ar savu dzimto valodu… Ja esat lasījis viņa ziņojumu, jūs, protams, atceraties, ka viņš tajā piemin pēdas, ko redzējis Savčenko Busoles līča dibenā …
Admirālis pamāja ar galvu.
— So pēdu zīmējums nav saglabājies, — turpināja Voļins, — kaut gan Koškins apgalvo, ka Savčenko paguvis to uzskicēt… Koškins stāsta, ka tās'pēdas arī bijušas krust- veida. Tad, lūk, Koškins, bet viņam ļoti patīk izvirzīt hipotēzes, ir nopietni pārliecināts, ka Klusajā okeānā parādījušies citu planētu iemītnieki. Venērieši,. Uz Venēras tie dzīvo
okeānos un, ieradušies uz Zemes, arī apmetušies vislielākajā okeānā… Koškins sīki iepazīstināja mani ar šo savu hipotēzi pēc tam, kad es biju izbrāķējis viņa pirmās divas hipotēzes, par gigantisko kaļmāru un kašalotu — «Tuskaroras» avārijas vaininiekiem.
— Nu ko, — teica Kodorovs, — se noti ē vero, e ben trovato[3]. visa nelaime ir tā, ka mēs zinām milzum.daudz nospiedumu un pēdu, par kuru izcelsmi pagaidām neko prātīgu pateikt nevaram … Tomēr jārēķinās ar to, ka lielos dziļumos kāds jau ir iekļuvis un kaut ko tur dara… Un varbūt ne pirmo gadu …
— Vai jums ir jauni fakti?
— Šis tas ir … Bez tam man vajadzēja vēlreiz izanalizēt vecos… Arī to, ko jūs kādreiz stāstījāt par savu dienestu robežapsardzē …
Voļins gribēja protestēt, bet admirālis aizsteidzās viņam priekšā.
— Nesteidzieties iebilst, — viņš ātri turpināja. — Vispirms paklausieties. Starptautiskā kriminālpolicija nākusi uz pēdām kādai lielai bandai. Pēdējā laikā konstatēts, ka daudzie pirātiskie uzbrukumi tirdzniecības un pasažieru kuģiem dienvidaustrumu Āzijas jūrās ir vienas bandas roku darbs. Tā pat nav banda, tā ir vesela armija, kas acīmredzot bāzējās Filipīnās. Bet tur, paši zināt, ir vai
rāk nekā septiņi tūkstoši salu, daudzas ir neapdzīvotas un praktiski nepieejamas, tāpēc ka tās klāj džungļi, bet gar krastu mangrovju brikšņi. Slepenas bāzes tur var radīt, cik vien tīk, un tās atklāt būs diezgan grūti. Domā, ka šos laupītājus vada kāds Sati Saru, gandrīz vai leģendāra personība. Par viņa bojā eju tika ziņots daudz reižu, bet brīnumainā kārtā viņš vienmēr uzcēlās no miroņiem. Acīmredzot Sati Saru un viņa draugiem ir ne tikai ātrgaitas kuteri, bet arī lielāki kuģi, pat zemūdenes … Tiesa, šķiet, nav bijis gadījuma, kad pirāti būtu atstājuši dzīvu kādu cilvēku no viņu sagrābtajiem kuģiem, taču ir savākti pierādījumi, ka daži uzbrukumi notikuši no zemūdenēm …
— Es šo to esmu dzirdējis, — piezīmēja Voļins, — bet uzskatīju baumas par stipri pārspīlētām …
— Līdz pēdējam laikam tās drīzāk bijušas pārāk zemu novērtētas, — ļoti nopietni iebilda admirālis. — Jau vairākus gadus visas dienvidaustrumu Āzijas privātās kompānijas maksā laupītājiem kolosālu atkāpšanās naudu, lai pirāti neaiztiktu to kuģus. Tā ir maksa par apsardzību. Sati Saru pirāti «apsargā» privāto kompāniju kuģus! … Bez tam bandīti laikam nodarbojas arī ar spiegošanu… par labu vairākām valstīm vienlaikus … Tādēļ dažs labs izliekas neredzam viņu mahinācijas. Bet pēdējā laikā bandas vadoņi jūtas tik stipri, ka nerēķinās vairs ne ar vienu … Uzbrukuši pat amerikāņu kara kuģiem … Tagad daudzas lielas laupīšanas un diversijas dienvidaustrumu Āzijā, virkni mīklainu un pārdrošu slepkavību, kas pēdējos mēnešos notikušas gandrīz visos Zemes kontinentos, saista ar šīs bandas darbību. Tā acīmredzot paplašina «ietekmes sfēru», aprijot mazākas citu valstu bandas. Nesen oficiāli izsolīta milzu atlīdzība par katra bandas locekļa galvu. Interesanti, ka pašu Sati Saru neviens nav redzējis. Pat par viņa fotogrāfiju izsolīta liela summa. Es gandrīz nešaubos, ka bandai ir sakars arī ar nogrimušo kuģu izlaupīšanu … Tās vadoņi, kuru rīcībā ir lieli jo lieli līdzekļi, varēja radīt visu ko, ieskaitot zemūdens bezceļa mašīnas. Viņi varēja uzbūvēt arī zemūdens bāzes, jo tikai tajās viņi vēl kādu laiku var uzskatīt sevi par praktiski neaizsniedzamiem. Un, lūk, viss, ko jūs stāstījāt man par atentātu pret profesoru Sekliju, par pulkvedi Kolliju, kas, cik man zināms, nav nekāds muļķis, un viņa rūpēm, beidzot par bojā gājušo lidmašīnu, ar ko jūs gribējāt lidot, — tas viss liek padomāt. Ja Sati Saru patiesi interesējas par okeāniem, bet okeāni viņam ir simtiem tūkstošu nogrimušu kuģu … Dabiski, ka tādā situācijā par bandas visbīstamākajiem «konkurentiem» kļūst okeanologi un vispirms tie, kuri gatavojas apgūt dzīles … Šodien es saņēmu ziņu. Pirms divām dienām Kasablankas lidlaukā simtiem cilvēku acu priekšā nonāvēts okeanologs — profesors Bruno Loters. Vai jums pazīstams šis vārds?