— Jā, — izsaucās pārsteigtais Voļins. — Es pat tikos ar Loteru apmēram pirms mēneša, Amerikas brauciena laikā… Ankudinovs viņu labi pazīst. Loters pēdējos gados nodarbojās ar delfīniem. Viņš strādāja kaut kur Filipīnās. Savienotajās Valstīs bija zinātniskā komandējumā … Kā tas viss noticis?
— Viņu nošāvusi sieviete, kad viņš izkāpis no lidmašīnas. Nošāvusi un pazudusi… Pašlaik tiek meklēta … Bet izdevība jau palaista garām… Protams, var būt, ka slepkavībai nav nekā kopīga ne ar Sati Saru, ne ar jūsu piedzīvojumiem Amerikā, tomēr … nav izslēgts arī tiešs sakars. Ņemot vērā visu teikto, ņemot vērā traģisko un mīklaino atgadījumu ar «Tuskaroru», ņemot vērā, dārgais Robert, to apstākli, ka Sati Saru bandas pirmās lielās operācijas sākās tieši tad, kad jūs dienējāt par robežsargu Kuriļos, es … arī mēģinu radīt darba hipotēzi… Un šo to mēs pamazām sākam pārbaudīt. Jā, ne visai sen es runāju ar jūsu bijušo priekšnieku.
— Ar manu priekšnieku? — Voļins sarauca pieri.
— Jā, ar majoru Ņesterenko. Vai atceraties tādu?
— Ā, atceros, — teica Voļins. — Es taču arī nesen redzēju viņu. īsa, nejauša tikšanās, bet iznāca interesanti…
— Mana tikšanās ar viņu nebija nejauša, — smaidot sacīja admirālis. — Un runājām mēs diezgan ilgi. Man radās iespaids, ka aizritējušie gadi viņam maz ko iemācījuši.
— Ko īsti jūs no viņa gribat? Viņš bija un droši vien ir palicis kārtīgs vecs karavīrs, kura spriedumi neiziet no reglamenta paragrāfu nospraustajām robežām.
— Viņš bija un joprojām ir robežsargs, Robert. Viņa vieta ir priekšējā līnijā. Priekšējā, saproti… Tā Ir ļoti atbildīga robeža. Ja majors nespriestu tikai reglamenta paragrāfu robežās, mēs tagad droši vien zinātu daudz vairāk par šīm noslēpumainajām pēdām, — admirālis uzsita ar pirkstu pa Voļina atvesto fotouzņēmumu. — Un «Tuska- rorā» varbūt nebūtu noticis tas, kas tur ir noticis.
— Viņš, liekas, sen vairs nedien Kuriļos.
— Un tomēr vēl joprojām ir par daudz ko atbildīgs. Mīklainie notikumi Onekotanas salā turpinājās arī pēc tam, kad majors Ņesterenko bija nosūtījis jūs uz kontinentu. Bet par to kādu citu reizi…
— Bet vai ir izdevies noskaidrot kaut ko jaunu sakarā ar «Tuskaroru»?
— Tikpat kā neko. Tur tiek rūpīgi novērots. Jūsu «Tuskaroru» mēs pašlaik apsargājam tā, ka baidos, vai jūs pats drīz nepieprasīsiet to slēgt… Man ir aizdomas, ka Ivans Ivanovičs nolēmis apmeklēt mani tieši šajā sakarā …
— Bēdīgi, ja tā būtu, — noteica Voļins. — «Tuskarorai» rodas aizvien vairāk pretinieku. Es, jāatzīstas, rēķinājos ar to, ka jūs atbalstīsiet… Jo kad beidzot būs radīta bezceļa mašīna …
— Es joprojām esmu ar jums, Robert Jurjevič. Joprojām uzskatu, ka «Tuskarora» veic lielu darbu, ka tā ir ļoti vajadzīga. Tāpēc gribu, lai maksā ko maksādams, atminēt tās noslēpumu.
— Tātad vēl cerat, ka tas ir iespējams?
— Dum spiro spero[4] — smaidīdams teica admirālis.
Atvērās durvis, un, pirms uz sliekšņa nostājies adjutants bija paspējis ziņot, kabinetā ienāca Ankudinovs. Pastūmis sānis adjutantu, viņš virzījās tieši uz admirāļa galdu. Kodorovs un Voļins piecēlās.
— Jaukas lietiņas, — elsdams sāka Ankudinovs. — Apsveicu jūs, admirāl. Bet tu, Robert, varēji atlicināt brīvu brītiņu un atnākt pie vecā. Jā … Es gribu jums kaut ko jautāt, admirāl. Vai «Tuskarora» ir, kā saka, Akadēmijas Okeanoloģijas institūta zinātnisko pētījumu bāze vai eksperimentu objekts kādai visai cienījamai iestādei, kuras pārstāvis esat jūs, admirāl?
— Vispirms, lūdzu, sēstieties, dārgais Ivan Ivanovič, — sacīja admirālis, tikko manāmi pamirkšķinādams ar aci Voļinam. — Kaut kas noticis ar delfīniem?
— Ha, ar delfīniem! — Ankudinovs salēcās krēslā. — Tur pat neviena menca un saira nav palikusi piecdesmit jūdžu rādiusā. Visas aizbaidītas un iztrenkātas. Nav ko novērot, nav ko pētīt… Kāda velna pēc vajadzīga tāda zemūdens bāze?
— Te nu ir medaļas otra puse, — admirālis uzrunāja Voļinu. — Tie mūsu lokatori, ultraskaņa, magnētiskie tīkli un viss pārējais. Lai cik žēl, šo to vajadzēs aizvākt…
— Viss jāaizvāc pie deviņiem velniem! — iekliedzās Ankudinovs. — Tur nepieciešams atjaunot dabiskos apstākļus. Un vēl paliek jautājums, kad tie tagad tiks atjaunoti. Zivs arī nav nekāda dumjā. Mēnesi biedēta, tik drīz tā atpakaļ nenāks.
— Sarežģīts jautājums! — atzina admirālis. — Ivanam Ivanovičam, protams, ir taisnība, bet arī mums jāgādā, lai jūs varētu droši strādāt.
— Blēņas! — atkal iesaucās Ankudinovs. — Tikai netraucējiet mūs. Bet, kas attiecas uz drošību, gan mēs paši kaut ko izdomāsim. Vai tad jūs tur, apakšā, gatavojaties ķert diversantus, vai? Skatieties labāk augšā, bet mūs ūdenī atstājiet mierā …
Admirālis uzmanīgi pabīdīja tuvāk biologam krustveida pēdu fotouzņēmumu.
— Ivan Ivanovič, paskatieties, — viņš sāka. — Kas tas, pēc jūsu domām, varētu būt? Kāds zvērs?
— Jūs nenovirzieties sāņus, — pikti sacīja Ankudinovs, — pabeigsim to pašu … Ko-a? Kas tad tas? — viņš turpināja pavisam citā tonī, paraudzījies uz fotouzņēmumu. — Kur jūs to ņēmāt?
— Vispirms pasakiet, pēc kā tas izskatās.
— Kas?
— Tas, kas atstāj tādas pēdas trīsarpus kilometru dziļumā.
— Nav rie jausmas … Pag, vai tās ir mākslīga vai dabiska objekta pēdas?
— To mēs gribētu uzzināt no jums.
— No manis, — Ankudinovs dusmīgi iešņācās. — Vai es kāda čigāniete? Es zīlēt neprotu … Pagaidiet… — Viņš iedziļinājās pēdu uzņēmumā.