Voļins un admirālis pacietīgi gaidīja.
— Nezinu, — beidzot sacīja Ankudinovs. — Ja jūs esat gatavi apgalvot, ka šīs pēdas nav atstājis kāds mākslīgs objekts, tad es varu pieļaut, ka tās ir dabas objekta pēdas… Tā, redzi…
— Diemžēl mēs neko nevaram apgalvot, — piebilda admirālis. — Aplūkosim mūsu jautājumu no otras puses. Kurš no jums pazīstamajiem okeāna iemītniekiem varēja atstāt dibenā tādas pēdas?
— No pazīstamajiem neviens, — kategoriski paziņoja Ankudinovs. — No nepazīstamajiem jebkurš … Tā, redzi…
— Iznāk vienādojums ar daudziem nezināmajiem, — konstatēja Voļins.
— Interesanti, ko domā pats Seklijs? — jautāja Ankudinovs, izlasījis uzrakstu fotouzņēmuma otrā pusē.
— Apmēram to pašu, ko jūs, — atteica Voļins. — Amerikāņi nezina, kas tas ir…
Ankudinovs apmierināti novilka: «Hm» un nolika uzņēmumu,
— Kā tad ir ar «Tuskaroru»? — viņš jautāja Kodorovam.
— Jūs gribat zināt, kas noticis jūnijā «Tus- karorā»? — vaicāja admirālis, bungādams ar pirkstiem pa galda stiklu.
— Man tagad viss vienalga, — atcirta biologs. — Puišiem dzīvību jūs neatdosiet, un, kas tur lēcies, varat vairs neskaidrot… Laiks rit… Bet strādāt tālāk jūs traucējat … Tā, redzi..
— Labi, Ivan Ivanovič, ņemsim vērā jūsu vēlēšanos, jo vairāk tāpēc, ka, liekas, arī Roberts Jurjevičs ir vienis prātis ar jums. . Bet, mani draugi, lai novērotāji, viss «Tuskaroras» personāls tur acis un ausis vaļā … Nedrīkst neņemt vērā arī ļoti ļaunu cilvēku ļaunos nolūkus …
Ankudinovs urbās ar acīm admirālī. Kabinetā kļuva kluss. Bija dzirdama tikai vecā biologa saraustītā elpa.
— Nu, nu, — viņš beidzot nomurmināja. — Ja es jūs nepazītu, admirāl … Bet varbūt Roberts ir kaut ko atvedis no ārzemēm?
— Visa vaina ir lūkā, — pēc brīža teica admirālis. — Tajā lūkā, kuras dēļ šahtā ieplūda ūdens. Ja nebūtu tās… Ja nebūtu tās, es pat esmu gatavs noticēt, ka Savčenko un Severinovu vienlaikus pārņēma dziļuma psihoze un viņi pilnīgi zaudēja kontroli pār savu rīcību. Bet no ārpuses atvērtā lūka …
— Tātad tomēr no ārpuses? — ātri pārjautāja Voļins.
— Jā … Var uzskatīt, ka tas ir konstatēts.
— Bet signalizācija?
Admirālis noplātīja rokas.
— Es, protams, nezinu, kas noticis ar to sasodīto lūku, — sacīja Ankudinovs. — Es vēl ne visai uzticos mūsu izdaudzinātajai automātikai.. Nebrīnieties, es esmu vecs vīrs, cilvēkiem ticu vairāk nekā visgudrākajiem aparātiem. Visu mūžu esmu pētījis jūras iemītniekus un varu droši apgalvot, ka mēs pazīstam tos ļoti slikti. Ja mēs joprojām aprakstām jaunas jūras dzīvnieku klases un pat tipus — atcerieties kaut vai ne pārāk sen atklātās pogonoforas, — tad ko lai saka par jaunām ģintīm un sugām.. Paskatieties, kā paplašinājušies mūsu priekšstati par jūras dibena faunu pēc pirmajiem «Tuskaroras» darba mēnešiem. Par spīti grūtībām un nelabvēlīgajiem apstākļiem … Un to jums saku es, lai gan nebūt neesmu dedzīgi aizstāvējis stacionāros darbus tādā dziļumā. Bet tas, ko līdz šim izdevies veikt «Tuskarorai», ir piliens neaptveramā okeānā. Kāda ir dzelmju pasaule? Tikai dažas jūdzes no mūsu stacijas atrodas Kuriļu ieplaka. Mēs pat lāgā nezinām tās dziļāko vietu. 1953. gadā «Vitjaz» noteica maksimālo dziļumu — 10 377 metri. Voļins pirms dažiem gadiem «precizēja» šo skaitli par vēl vienu kilometru. [5] Bet kāda jums ir garantija, ka šajā gigantiskajā aizā nav vēl dziļāku vietu? Esmu pārliecināts, ka Kuriļu, Filipīnu, Mariannas un citu Pasaules okeāna lielo ieplaku dibenā bez mums jau zināmiem iemītniekiem ir arī nepazīstami, bet to vidū tādi, kādus nespēs radīt pat visbagātākā iztēle. Beidzot vēl kaut kas: starp bezgala daudzajiem problemātiskajiem nospiedumiem, kas atrasti okeāna dibenā, tāda tipa krustveida pēdu kā Šeklija fotouzņēmumā nav daudz … Un visi «krusti» tiecas novietoties dziļūdens ieplaku malās. Sis fotouzņēmums izdarīts Filipīnu iedobes malā; Savčenko bija redzējis krustveida pēdas netālu no Kuriļu ieplakas; nospiedums, ko kādreiz tika novērojis Voļins Onekotanas salas piekrastē, arī no Kuriļu ieplakas ar roku aizsniedzams. Protams, apgalvot bez iebildumiem es nevaru, bet uzskatu par iespējamu pieņemt, ka Pasaules okeāna dziļūdens ieplakās mājo kāds zinātnei vēl svešs un droši vien diezgan liels dzīvnieks, kas atstāj dūņainajā dibenā krustveida pēdas …
— Tātad ir izvirzītas vairākas koncepcijas, — rezumēja Kodorovs. — Godājamais Ivans Ivanovičs pēc daudziem iebildumiem izteicās par labu šo noslēpumaino pēdu organiskai izcelsmei; es rezervēju sev tiesības aizstāvēt pēdu sakaru ar kādu mākslīgu ierīci, kas peld vai pārvietojas pa jūras dibenu. Robert Jurjevič …
— Saprotiet, man ir ārkārtīgi grūti, — teica Voļins. — Būtībā es vienreiz jau esmu atteicies no sava viedokļa šajā jautājumā … Un vēl aizvien svārstos. Jā, pirms divdesmit gadiem es biju gatavs uzskatīt, ka esmu redzējis bezceļa mašīnu, kas izlien no okeāna Onekotanas salas krastā.. Bet vēlāk es ne vienu reizi vien pārliecinājos, ka acis var maldināt. Tajos gados nebija tādas tehnikas, kāda radīta tagad. Nē, kā pieņemts izteikties zinātnieku aprindās, es rezervēju sev tiesības izteikties vēlāk. Bet varu piemetināt, ka noslēpumainie pirāti, kuru rīcībā ir ultramoderna tehnika, man ir tikpat nepieņemami kā Koškina ieceļotāji no citām planētām.
— Skaidrs, ka tās ir tīrās blēņas, — piebalsoja Ankudinovs.
— Ivan Ivanovič, vai jūs pazināt profesoru Bruno Loteru? — pēc īsas pauzes jautāja admirālis.
— Pazīstu … Afērists, ne profesors. Pats sevi dēvē par profesoru.
— Dēvēja … Tāpēc ka viņš jau …
— Ā, saprotu… Nu, ja tā, tad es klusēju, klusēju … Mirušie vai nu jācildina, vai arī par tiem jāklusē..
— Ko viņš darīja pēdējos gados?
— Visu ko. Galvenokārt dresēja delfīnus. Ķēra tos, dresēja un pārdeva jūras teātriem. Ar to blēdis, piedodiet, nelaiķis, droši vien krietni iedzīvojās …
— Ivans Ivanovičs kā vienmēr spriež ļoti bargi, — piezīmēja Voļins. — Loteram, ja atmiņa mani neviļ, bija ļoti interesanti raksti par jūras zīdītājdzīvnieku bioloģiju. Viņš, piemēram, mēģināja izpētīt vaļveidīgo gandrīz acumirklīgo spēju pielāgoties dažāda spiediena apstākļiem. Kā jums labi zināms, vaļi un delfīni spēj ienirt ļoti dziļi. Un viņš …
— Bija raksti, — pārtrauca Ankudinovs,
— pirms gadiem desmit. Bet pēc tam viņš kļuva par veikalnieku un pameta zinātni.
— Interesanti, — domīgi novilka admirālis. — Pētīja dziļuma iespaidu uz zīdītājiem … Delfīnu dresūra … Ļoti interesanti…
Un admirālis sāka rakstīt kaut ko savā bloknotā.
— Iesim, Robert, — aicināja Ankudinovs.
— Pa ceļam pastāstīsi, par ko vienojies ar aizokeāna kolēģiem … Tātad jūs, admirāl, dosiet rīkojumu, lai «Tuskaroras» novērotājiem netraucētu strādāt…
— Došu, — pieceldamies apstiprināja Kodorovs. — Kurš no jums abiem būs «Tuska- rorā» pirmais?
— Droši vien es, — teica Ankudinovs.
— Izlidoju parīt.
— Tas ir jauki, — nopriecājās admirālis.
— Kopā ar jums lidos kāds biedrs. «Protežējiet» viņu. Palīdziet iekārtoties par «Tuskaroras» ceturto dežurējošo novērotāju. Jums taču tur vēl ir brīva vieta?
— Jā, bet… — sāka Ankudinovs.
— Izdariet to manis dēļ, dārgais Ivan Ivanovič, — turpināja admirālis, pieiedams klāt vecajam biologam un paņemdams viņu zem rokas. — Pieņemiet manu «protežē» par praktikantu uz neilgu laiku — kamēr nebūsiet sameklējis piemērotāku kandidātu. Viņš ir labs speciālists, nodarbojas ar psiholoģiju un drusku ar bioloģiju, bet viņa specialitāte ir dažas Hotno sapieris [6] varietātes.