— A, — sacīja Ankudinovs. — Tādā gadījumā vajadzēs piekrist. Nekas cits neatliek …
— Un atgādiniet biedriem «Tuskarorā», ka jābūt piesardzīgiem un modriem, — uzreiz kļuvis nopietns, piebilda admirālis. — Modriem un piesardzīgiem, — viņš atkārtoja, pavadīdams Voļinu un Ankudinovu līdz kabineta durvīm.
— Un es gandrīz vai sāku domāt, ka arī jūs, Ivan Ivanovič, esat atnācis pie admirāļa, lai pieprasītu slēgt «Tuskaroru», — sacīja Voļins, kad viņi bija nonākuši līdz mašīnai.
— Arī es? — atkārtoja vecais biologs, caur pieri vērdamies Voļinā. — Tātad jau esi kaut ko dzirdējis?
Voļins pamāja ar galvu.
— Interesanti, ko?
— Vakar Akadēmijas Prezīdijā man parādīja Luhtanceva vēstules kopiju. Nikolajs Aristarhovičs ir panikā … Iesaka iekonservēt staciju … Kamēr nebūs noskaidroti jūnija traģēdijas apstākļi.
— Un ko tu?
— Pateicu ta: ja viņam bail no atbildības, stacija jāatņem Petropavlovskas filiālei un jāpakļauj tieši Okeanoloģijas institūtam.
— Citiem vārdiem sakot, — tieši tev. Pareizi, Robert. Nu, bet par maniem centieniem tu vairs nešaubies?
— Tagad vairs ne.
— Paldies par to pašu… Tad, lūk, varu tev ziņot: kopš Marina Bogdanova sākusi strādāt apakšā, viņa viena pati atklājusi ap trīsdesmit pilnīgi jaunu dziļūdens organismu ģinšu. Lūk, kas ir tava «Tuskarora», tas ir, mūsu «Tuskarora»!
— Priecājos to dzirdēt, — sacīja Voļins, — bet visvairāk priecājos, ka profesors Ankudinovs no svārstīgā kļuvis par aktīvu «Tuskaroras» aizstāvi un iestājas par izvērstiem stacionāriem pētījumiem lielos dziļumos. Ka viņš beidzot nolēmis atrauties no šelfa.. Tas nostiprina «Tuskaroras» piekritēju pozīcijas …
— Tu pārvērtē manas iespējas, — noņurdēja Ankudinovs, ar pūlēm spraukdamies Voļina mašīnā. — Saki labāk, kad lai tevi gaida «Tuskarorā»? Tur visi interesējas par tevi. Pat Bogdanova …
— Kādēļ «pat»? — sapīcis iejautājās Voļins, uztvēris sarunu biedra vārdos apslēptu ironiju.
— Tādēļ, ka viņa ne par vienu neinteresējas … Ne par vienu un ne par ko, izņemot savu darbu. Bet ir gan drosmīgs meitēns un laba bioloģe. Tas ir, no viņas iznāks laba bio- loģe, — izlaboja Ankudinovs. — Pagaidām viņai ir visinteresantākie fakti. Tikai paturi prātā, ka tavs Dimovs viņu agri vai vēlu aprīs. Viņiem jau bijuši un arī tagad ir konflikti. Kas bijis agrāk, es nezinu, bet, kad pēdējo reizi biju aizbraucis, vajadzēja iejaukties. Ar Dimovu pirms mēneša es izrunājos pamatīgi. Nu, tu to dabūsi zināt. Pirms aizbraukšanas viņš tev kā institūta direktoram uzskrīvēja sūdzību, tik garu kā lentenis. Kad būsi Ļeņingradā, izlasīsi.
— Pirms kādas aizbraukšanas? — pārvaicāja Voļins, nospiezdams starteri. — Vai tad viņš kaut kur aizbrauca?
— Vai tad tu nezini? — brīnījās Ankudinovs. — Vēl tagad viņa nav «Tuskarorā». Aizbrauca uz Filipīnām. Tur Sebu šajās dienās atklāj starptautisko simpoziju, kas veltīts mūsdienu rifu būvēm.
— Zinu, — teica Voļins. — Uz simpoziju vajadzēja braukt man, bet tad nolēmām sūtīt Rozanovu. Tātad viņi aizbrauca abi?
— Tavas prombūtnes laikā viss tika pār- spēlēts. Rozanovs ir «Tuskarorā», bet Dimovs aizbrauca uz Filipīnām.
— Pāvelam Stepanovičam ir iepatikusies ārzemju braucieni, — negaidīti skarbi noteica Voļins. — Šobrīd viņam nevajadzēja atiet nost no «Tuskaroras»… Redziet, cik slikti ir, kad institūta direktors aizbrauc uz ilgāku laiku, — pasmīnējis viņš pēc brītiņa piebilda.
Strauji uzņēmis ātrumu, Voļins ievadīja
savu «Caiku» pa Vernadska prospektu peldošo mašīnu straumē.
— Kas attiecas uz Dimovu, tad es ne vienu reizi vien esmu tevi brīdinājis, — līdzjūtīgi sacīja Ankudinovs, uzlikdams tuklo, sārto roku Voļinam uz pleca. — Bet tieši tas ir sīkums, ka viņš aizbraucis bez tavas ziņas. «Tuskarorā» ir mierīgāk, kad viņa tur nav. Ļaunāks ir kaut kas cits.. Viņš uzskrīvējis kādu denunciāciju arī par tevi. Mēģinājis pierunāt, lai Luhtancevs arī paraksta. Bet tas atteicies. Uzbrukumu ievadījis gudri… Uzklūp perspektīvajiem plāniem, pierāda, cik bezjēdzīgi ir izvērst stacionārus dziļūdens pētījumus. Apgalvo, ka pagaidām «Tuskarora» ir robeža un ka iet dziļāk nozīmē ielaisties avantūrā. Spriedelē par taupību. Tā, redzi… Kam viņš aizsūtījis to melu rakstu, nezinu. Dzirdēju, ka uzrakstījis arī avīzei… Rakstu pagaidām gan nepublicēšot, bet denunciācija uzrakstīta ir… Es domāju, vai tikai par šo denunciāciju kāds labs tēvocis nav iedevis viņam komandējumiņu uz Filipīnām?
— Dzīves sīkumi, — atteica Voļins, spēji uzgriezdams «Čaiku» uz tilta, — sīkumi, dārgais Ivan Ivanovič. Par mani jau tik daudz rakstījuši… Galu galā katram ir tiesības runāt to, ko viņš domā. īpaši, ja cilvēks ir dziļi pārliecināts, ka viņam taisnība. Arī es esmu pārliecināts, tāpēc man ir viegli… atkauties. Nekas dižens netiek paveikts bez šķēršļiem … Skatieties, cik skaisti, — turpināja Voļins, rādīdams uz milzīgās pilsētas panorāmu, kas pavērās no tilta. — Sevišķi mīlu Maskavu tādu — nespodras saules apspīdētu, ietītu dūmakā un rudens dzeltenumā, kas aizsedz tāles… Vienmēr sapņoju paklaiņot pa to naktī, kad ielas ir tukšas un skanīgas un pār Kremļa torņiem spīgo pilns mēness … Bet nekādi neiznāk. . Laika, cik daudz laika pietrūkst.. Bet «Tuskarorā» būšu pēc pāris mēnešiem. Ātrāk nevaru.
— Pamēģini varēt, — īdzīgi izmeta Ankudinovs, atvirzīdamies nostāk un no sāniem vērdamies Voļinā. — Pamēģini varēt, tāpēc ka vajag. Dimovam tomēr jāierāda viņa vieta, kad atgriezīsies. To vari tu vienīgais. Luhtancevs nevarēs, bet ko es — varu tikai noriet. Taču viņam tas bara-bir [7].. Viņš man daudzreiz ir teicis: «Jūs te esat zinātniskais konsultants un nejaucieties administratīvās lietās.»
— Vai tiešām tā teica?
— Apmēram tā …
— Vai jums, dārgais Ivan Ivanovič, neliekas, ka mēs paši dažreiz tiecamies ielikt apkārtējo cilvēku vārdos mazliet citādu domu nekā tā, kas tajos izteikta? Dimovs ir «Tuskaroras» priekšnieks. Dabiski, reizēm viņam ir jārīkojas kā administratoram. . Taču, kaut gan viņam ir, teiksim, apstrīdamas vispārcilvēciskas īpašības, viņš ir enerģisks un prasmīgs administrators … Tas nav noliedzams.
Un man jums ir liels personisks lūgums. Neaiztieciet viņu un nekaitiniet, kad viņš atgriezīsies no Filipīnām. Viņš taču acīmredzot zina jūsu attieksmi … Ir nepieciešams radīt «Tuskarorā» mierīgu, lietišķu atmosfēru … Kā saka, mūsu kopīgā dižā pasākuma interesēs. Dažreiz tā dēļ ir jāaizmirst antipātijas un … simpātijas.
— Klausoties tevī… — dusmīgi sāka Ankudinovs un piepeši aprāvās. Nenovērsdams skatienu no Voļina sejas, viņš domīgi pašūpoja galvu. — Zini, Robert, — Ankudinovs turpināja pēc īsas pauzes, — tu kļūsti aizvien līdzīgāks admirālim Kodorovam. Agrāk tā bija tikai ārējā līdzība. Es jau ne vienu reizi vien esmu teicis: ja viņu pataisītu par divdesmit gadiem jaunāku, bet tev uzvilktu mugurā admirāļa formu, jūs laikam nevarētu atšķirt … Bet tagad tu sāc runāt un pat spriest kā viņš …
— Vai tas ir slikti vai labi?
— Nezinu … Domāju gan, ka cilvēkam vienmēr jāpaliek tam, kas viņš ir.