— Klāt esam, — sacīja Voļins, strauji nobremzēdams. — Protams, jums taisnība.. Tomēr palikt tam, kas cilvēks ir, nebūt nenozīmē palikt nemainīgam …
ATKAL «TUSKARORĀ»
Pie Simuširas krastiem plosījās rudens vētra. Orkāns dzina no austrumiem milzīgi augstus, putās sakultus viļņus. Kā tūkstošiem
tonnu smagi veseri tie belza pa salas bazalta klintīm. Satracinātā okeāna varenie triecieni lika nodrebēt «Tuskaroras» sauszemes bāzes mājiņām. Slīpi krītošie saltā lielus pavedieni pātagoja cieši aizvērtos logus. Okeāns krāca, vējš svilpa un kauca; lietus strūklas kā bungas rībināja slēģu aizsargātās rūtis. Kā baismās vētras simfonijas vadmotīvs cauri viļņu smagajiem triecieniem un orkāna kaucieniem lauzās zema vibrējoša skaņa — monotona, vaidoša, bezgala grūtsirdīga skaņa.
— Mūsu šahta dzied, — priecīgi smaidīdams, teica Koškins. — Gluži kā Sevastopo- les sirēna. Tikai stiprāk … Kad būsim pabeiguši lifta montāžu un aiztaisījuši ieeju, tad apklusīs. Bet man pat ir žēl, ka apklusīs. Pašlaik tā sarunājas kā dzīva … Labā laiciņā esat ieradies pie mums, Robert Jurjevič, — turpināja Koškins. — Paskatieties, īsta Kuriļu vētra.
— It kā viņš nebūtu redzējis! — pasmējās Ankudinovs. — Esi gan tu joks, Koškin, kad uz tevi tā paskatos.
Ankudinovs, Koškins un no rīta Simuširā atlidojušais Voļins sēdēja dziļos krēslos «Tuskaroras» sauszemes bāzes salonā. Par salonu sauca sauszemes bāzes vislielākās ēkas stūra istabu. Tajā stāvēja divi televizori, klavieres, magnetofons un radiola. Gar sienām slējās grāmatplaukti, grīda bija noklāta ar tepiķiem. Kamīnā, izstarojot tīkamu siltumu, gailēja … elektriskās «pagales» — Koškina izgudrojums. Lai iekurinātu šo kamīnu, vajadzēja tikai piespiest pogu. Kad piespieda otru pogu, salonu piepildīja noturīga sveķainu skuju smarža. Sienās prasmīgi paslēptie plafoni deva nespožu, vienmērīgu gaismu.
— Jauki gan, — nomurmināja Ankudinovs, piestumdams krēslu pie kamīna un sildīdams rokas virs kvēlojošajām «pagalēm». — Tā vien gribas paurķēt tās ar kruķi, lai dzirksteles pajūk. Bet kruķa nemaz nav …
— Kruķis bija, — paskaidroja Koškins, — bet vajadzēja aizvākt. Viens no Maskavas atbraukušais tiešām gribēja pabikstīt pagales. Iebāza tajās kruķi, un uzreiz — īssavienojums.
— Esi apmierināts, Robert, ar «Tuskaroru»? — jautāja Ankudinovs, lūkodamies caur pieri Voļinā. — Tu taču neesi bijis te kopš vasaras, droši vien kopš tās dienas, kad, atceries, mēs abi krastā pie bākas gaidījām rītu …
— Bet vai jūs, Ivan Ivanovič, esat apmierināts? — ar pretjautājumu atbildēja Voļins.
— Kas man, vecam vīram, vajadzīgs… Novērojumi tiek veikti, kolekcijas papildinās — un labi vien ir.
— Ivans Ivanovičs ir apmierināts, — paziņoja Koškins. — Kad nav apmierināts, tūliņ sāpošās un brauc projām. Ir nedomā noturēt. Bet nu jau divus mēnešus ciemojas.
— Tas pareizi, Koškin. Tagad es ar visu esmu apmierināts un visvairāk ar to, ka beidzot valda mierīga, lietišķa atmosfēra, katrs dara savu darbu, neviens netraucē cits citam …
Ankudinovs apklusa un it kā netīšām pašķielēja uz Voļinu. Tomēr Roberts Jurjevičs nepieņēma izaicinājumu, un vecais biologs, iekārtojies krēslā ērtāk, turpināja:
— Kodorovs arī ir izpildījis solījumu — «antidiversantu» tehnika ir aizvākta. Jūras dibena iemītniekus neviens sevišķi netraucē … Un priekšniecība darbiniekus nerausta. Labi, ka viņa nav. Kā mēdz teikt, bez nelaimes nebūtu laimes.
— Bet kas dzirdams par Pāvelu Stepano- viču? — apjautājās Koškins. — Kā viņam ar veselību?
— Iet uz labo pusi, — sacīja Voļins.
— Pašlaik guļ slimnīcā Maskavā. Drīz nāks ārā, bet pirms atgriešanās uz šejieni brauks vēl uz sanatoriju. Viņam piedāvājuši ceļazīmi uz Cehoslovakiju, bet viņš izvēlējies Aizkaukāzu.
— Tagad viņu uz ārzemju turneju ne par kādu naudu ncpiedabūs, — smiedamies piebilda Ankudinovs, — tas ir, pēc Filipīnām…
— Jā, viņam nevedās, — piekrita Voļins.
— Viņš stāstīja man, ka to nelaimīgo astoņ- kāji, ko viņi noķēruši ekskursijā pa Sebu rifiem, turējuši rokā vairāki cilvēki, bet astoņkājis iekodis vienīgi Dimovam. Neviens nav domājis, ka šis astoņkājis tik indīgs. Tāpēc sākumā gandrīz neko nav darījuši. Bet, kad Pāvelam Stepanovičam parādījušās saindēšanās pazīmes un kāds painteresējies par astoņ- kaji, izrādījies, ka tā ir pavisam jauna suga. Amerikāņi pat iesaukuši viņu par godu cietušajam — Octopus[8] dymovi. tas pagaidām ir vienīgais jaunās sugas pārstāvis. Lai kā simpozija dalībnieki meklējuši Sebu rifos, otru eksemplāru atrast nav izdevies.
— Kur tagad ir šis astoņkājis? — žāvādamies jautāja Ankudinovs.
— Maskavā, Dimovs atveda to sev līdzi, protams, iespirtotu.
— Būs jāapskata, — noteica vecais biologs. — Tagad teutologi [9] atklājuši tik daudz jaunu galvkāju sugu, ka traks var palikt. Bet, kad pārbauda rūpīgāk, izrādās, ka dažas sugas aprakstītas jau pirms gadiem četrdesmit.
— Un vai starp astoņkājiem bieži gadās indīgi? — apvaicājās Koškins.
— Tie, mīlīt, visi ir indīgi, — mierināja viņu Ankudinovs. — Visiem ir indes dziedzeri, kas atveras mutes dobumā, knābī. Bet astoņkāji kož nelabprāt un ļoti reti, tā ka jūsu Pāvelam Stepanovičam ir vienkārši laimējies … Tiesa, dažādas astoņkāju sugas šai ziņā atšķiras. Sajā gadījumā, spriežot pēc rezultātiem, Dimova astoņkājis ir bijis indīgs kā kobra. Ārkārtējs gadījums: indīgas personas reti kad kož viena otrai…
— Kā jūs teicāt? — nesaprata Koškins.
— Es tāpat vien, runāšanas pēc, — atrūca Ankudinovs un, greizi paskatījies uz Voļinu, izšņauca degunu iielā, rūtainā kabatas lakatā.
— To es nezināju, — teica Koškins, izplez- dams rokas. — Pats tik daudz reižu esmu ķēris un tos, kas tup mūsu okeanārijā, ar pirkstu bakstījis … Mūžu dzīvo, mūžu mācies …
— Un tik un tā muļķi nomirsim, — pabeidza Ankudinovs. — Tāpēc ka visu nav iespējams zināt. Lūk, piemēram, astoņkājis: vai tas ir saprātīgs radījums vai nav?
— Smadzenes ir, tātad saprātīgs.
— Spriedums pareizs, lai gan mazliet primitīvs. Bet cik saprātīgs?
— Kas to lai zina …
— Vajadzētu uzzināt, Koškin. Tādēļ jau būvējam okeanārijus, novērojam. Man, piemēram, ir aizdomas, ka astoņkāji un citi galvkaju moluski ir visinteliģentākie okeāna iemītnieki no bezmugurkaulainajiem. Tāpēc es tos dziļi cienu …
— Es arī, — steigšus iesprauda Koškins.
— Bet kad mēs visu zināsim precīzi? — prātoja tālāk Ankudinovs. — Pat uzzinājuši, pat nodibinājuši kontaktu ar okeāna saprātīgajiem iemītniekiem — ar delfīniem, valzivīm, kalmāriem, pat noslēguši ar viņiem draudzīgas savienības vai prātīgi pakļāvuši tos cilvēka gribai, mēs vēl aizvien būsim bezgala tālu no visa zināšanas. Tas ir, ne mēs, protams, — mūsu tālie pēcteči. Viņiem izvirzīsies jaunas lielas problēmas, jaunas dzīves mīklas … Zinādami daudz vairāk par mums, ari viņi ar sāpēm un skumjām spriedelēs par to, ka «nomirs muļķi». Un viņi tieksies kaut kur tālāk, uz priekšu, pretī neizzinātajam … Tā ir viena no galvenajām cilvēka īpašībām, bez kuras tas nebūtu kļuvis cilvēks. Iespējams, ka visinteliģentākajiem no okeāna iemītniekiem pietrūkst tieši šīs cilvēka īpašības. Tāpēc tie arī palikuši … delfīni un kalmāri.