— Es pilnīgi piekrītu, — paziņoja Koškins. — Katram savs … Mēs esam uzbūvējuši «Tuskaroru», sēžam te un spriedelējam, bet vakariņās mums būs marinēti kalmāri…
— Bravo, Koškin! — iesaucās Ankudinovs. — Lūk, ko nozīmē racionāla domāšana. Nolieku ieročus un uzaicinu doties vakariņās, lai praktiski pierādītu mūsu pārākumu pār kalmāriem …
— Bet mēs gribējām pagaidīt Marinu, — atgādināja Voļins. — Atcerieties, viņa apsolīja atnest un parādīt kaut ko interesantu …
— Ilgi viņa kavējas, — norūca Ankudinovs, atkal atsēzdamies krēslā. — Aleksejs Pavlinovičs neuzmanīgi aizskāra manas dvēseles smalkākās stīgas, ieminēdamies par marinētiem kalmāriem …
— Marinā Vasiļjevna sen nav bijusi augšā, — sacīja Koškins. — Kā pagājušo sestdienu aizgāja uz staciju, tā vairs nav nākusi atpakaļ. Šodien kopā ar jums pirmo reizi šīs nedēļas laikā uznāca augšā. Tagad grib saposties… Ne jau katru dienu pie mums brauc viesi no Ļeņingradas.
— Ko viņa solīja parādīt? — piepeši noprasīja Ankudinovs.
Voļins papurināja galvu.
— Nezinu … Teica tikai — kaut ko interesantu … Cik es sapratu, viņas pēdējā dzelmes maršruta rezultātu.
— Nejēdzība, — noburkšķēja Ankudinovs. — Man, savam tiešajam priekšniekam, neko nav ziņojusi. To maršrutu viņa veikusi pagājušajā nedēļā.
— Gribēja pārsteigt Robertu Jurjeviču, — teica Koškins. — Mēs tieši pagājušajā nedēļā uzzinājām, ka viņš drīz atlidos.
— Tik un tā nav nekādas kārtības, — nerimās Ankudinovs. — Ja kaut kas jauns, tūlīt ir jāziņo.
No kura laika jūs, Ivan Ivanovič, esat sācis turēties pie tik administratīviem uzskatiem? — smaidīdams jautāja Voļins.
— Saskaņā ar norādījumiem no augšas cīnos par disciplīnu, — paskaidroja Ankudinovs. — Atcerieties, ko admirālis mums mācīja, — kārtību un vēlreiz kārtību …
— Cik es atceros, admirālis runāja par modrību un piesardzību, — atgādināja Voļins.
— Tas jau nozīmē kārtību visur …
— Ne gluži… Bet lai nu būtu pēc jūsu prāta. Jā, bet kur tad ir Kodorova «protežē»? Neesmu viņu redzējis. Vai jau aizbrauca?
— Ir nedomā. Vakar vakarā ar zemūdeni «Maļutka» aizbrauca savās darīšanās. Solījās būt atpakaļ rīt. Vispār šis «protežē» nay slikts puisis. Nevienu netraucē. Pat palīdzēja novērojumos apakšā. Un kas par šahistu …
— Viņš Ivanam Ivanovičam zaudēja četrpadsmit šaha partijās, — pavēstīja Koškins.
— Trīspadsmit, — Ankudinovs izlaboja, paceldams pirkstu.
— Bet jūs viņam?
— Nevienā. Bet viņš nezaudē cerību apspēlēt mani.
— Kas viņš tāds ir?
— Gadus divdesmit piecus vecs puisis vārdā Kims.. Dienesta pakāpi neizpauž, staigā civilā. Ļoti kluss, diezgan gudrs..
— Prot valodas, — papildināja Koškins.
— Japāņu, korejiešu, nu, un angju, protams. Japāniski runā labāk par mani..
Nočīkstēja durvis. Salonā ieslīdēja Marina, tieva, slaida, ļoti vienkāršā melnā kleitā. Iesarkanie, īsi apgrieztie mati bija sasieti ar melnu lenti. Rokā bieza papīra rullis. Vīrieši piecēlās no savām vietām.
— Papriecājieties, — sacīja Ankudinovs,
— ņēmusi un nogriezusi savas jaukās bizes. Tāpat vien, ne par šo, ne par to.
— Traucēja strādāt skafandrā, — īsi paskaidroja Marina. — Šķiet, es visiem esmu likusi ilgi gaidīt. Piedodiet, lūdzu, Robert Jurjevič… Man vajadzēja pabeigt šo zīmējumu. Paskatieties. Vai tās nav tās pašas pēdas, par kurām Savčenko stāstījis Aleksejam Pavlinovičam?
Marina steigšus atritināja rulli. Voļins un Ankudinovs nespēja novaldīt pārsteiguma izsaucienus. Uz papīra lapas bija uzzīmēta krustveida nospiedumu ķēdīte, kas stipri līdzinājās amerikāņu okeanologu nofotografētajām pēdām.
— Tā, — bargi sāka Ankudinovs, — tātad tu viena gāji uz Busoles līci. Pie tam vēl klusēji par to veselu nedē|u. Nu, zini, cara meita Ņesmejana, to es no tevis nebiju gaidījis …
— Tā nebija, Ivan Ivanovič, — taisnojās Marina, pārsteigti skatīdamās uz veco biologu. — Es negāju uz Busoles līci. Sos nospiedumus atklāju vakar. Un nemaz nedomāju, ka jūs interesējaties par problemāti- kām [10] … es zinu, ka roberts jurjevičs …
— Pagaidi, — pārtrauca Ankudinovs, nenovērsdams skatienu no zīmējuma. — Nu, protams, Robert, tas ir tas pats radījums, kura pēdas nofotografējuši amerikāņi. Ak tad vakar? … Kādēļ neko neteici? — Ankudinovs atkal uzbruka Marinai.
— Es nezināju, ka tas tik svarīgi, — apvainota sacīja meitene, paraustīdama plecus, — jo tas taču ir tikai nospiedums un diezin cik sens … Mēs atradām dibenā daudz nospiedumu, es tos zīmēju, fotografēju. Zīmējumus parādīju jums, bet jūs nekad sevišķi neinteresējāties par tiem. Ja tas būtu bijis kaut kas dzīvs… Man ne prātā ne- naca, ka tadi zīmējumi ir jārada bez kavēšanās.
— Ne visi, bet tieši šis!
— Saprotiet jel, es nezināju … Roberts Jurjevičs interesējās par nospiedumu, ko bija redzējis Savčenko … Tas zīmējums nav saglabājies, un es domāju …
— Mazāk domājiet un ātrāk apstrādājiet novērojumu materiālus. Tās > ir unikālas pēdas, bet tu tik ilgi klusēji par tām…
Marinas lielās acis kļuva aizdomīgi valgas. Viņa gribēja kaut ko teikt, bet tikai nopūtās un novērsās.
Voļins uzmanīgi piedūrās meitenei pie rokas.
— Tas ir ļoti interesants atradums, — viņš sacīja. — Rets un interesants. Mēs visi esam jums ļoti pateicīgi. Un man jums jāatvainojas, Marina Vasiļjevna… Es nepaziņoju «Tuskarorai» par fotouzņēmumu, ko dabūju no amerikāņiem. Jāatzīstas, gaidīju, ka viņi publicēs savus atzinumus. Bez tam tas fotouzņēmums izdarīts ļoti tālu no šejienes. Bet Ivans Ivanovičs jums laikam ir kaut ko stāstījis, tādēļ viņš patlaban …
— Neko neesmu stāstījis, — strupi aprāva Ankudinovs, — un viņai tik un tā vajadzēja … saprast. Tā, redzi…
— Ak jūs arī neko neesat stāstījis… — teica Voļins. — Tad viss ir skaidrs … Vēlreiz atvainojos, Marina.
— Es vairs galīgi neko nesaprotu, — izbrīnījusies teica meitene. — Kādēļ jums ienāca prātā atvainoties, Robert Jurjevič?
— Gan vēlāk sapratīsi, — noteica Ankudinovs, atmezdams ar roku. — Stāsti, no kurienes pēdas.
— Tas ir netālu no stacijas — metru piecdesmit uz ziemeļiem. Mēs vakar izgājām ārā kopā ar Kimu. Viņš gribēja parādīt jaunu jūras zvaigžņu sakopojumu. Mēs gājām nevis pa parasto trasi, bet mazliet vairāk uz austrumiem un nelielā palejiņā uzdūrāmies šiem nospiedumiem. Nofotografēt tos bija grūti. Nospiedumi ir ļoti lieli. Tāpēc mēs tos tikai izmērījām, bet vēlāk es pēc atmiņas uzzīmēju. Šorīt zīmējums vēl nebija pabeigts un es to neparādīju, kad jūs bijāt nonācis stacijā. Es nezināju, ka …
— Tātad arī Kims redzēja šīs pēdas? — pārjautāja Ankudinovs.
— Mēs mērījām kopīgi, bet vēlāk Kims apsolīja nofotografēt pēdas no augšas — braucot ar «Maļutku». Droši vien viņš rīt atvedīs fotogrāfijas.
— Interesanti, — nomurmināja Ankudinovs. — Ieraudzīja un uzreiz aizpeldēja kaut kur…
— Ņemot vērā mērogu, katrs krustveida nospiedums ir ap metru caurmērā, — sacīja Voļins. — Cik garas tad ir visas pēdas kopā?
— Nospiedumi saglabājušies tikai šaurā dūņainas grunts josliņā. Apkārt ir klinšaina grunts — lava. Uz tās nekas nav redzams. Pēdu kopgarums ir apmēram seši metri — seši krustveida nospiedumi ķēdītē, kā manā zīmējumā. Pirmais un pēdējais nospiedums nav pilnīgi. Pēdas šķērsoja paleju iešķībi.