— Ļoti interesanti, — sacīja Voļins, uzmanīgi aplūkodams zīmējumu. — Un viss gandrīz tāpat kā amerikāņiem: uz mīkstākas grunts pēdas pārtrūkst. Tas priekšmets acīmredzot ir diezgan smags, bet pēdas atstāj tikai dūņās… Es palūgšu jūs, Marina, jau pirmajā kopīgajā maršrutā parādīt mums šos nospiedumus oriģinālā …
— Zēl, ka es nevarēšu apskatīt, — nosūk- stījās Ankudinovs.
— Apskatiet no batiskafa, — ieteica Koškins. — Varu aizvest jūs kaut rīt.
— Tas nav tas, — atbildēja biologs. — Bet laikam vajadzēs tā darīt. Iznāk gan interesanti: Kodorovam būs divreiz vairāk ko uztraukties … Pirmkārt, Marinas zīmējums ir ūdens uz manām dzirnavām: visdrīzāk šīs pēdas pieder kādam dziļūdens radījumam, kas dzīvo Kuriļu ieplakā. Otrkārt, Kodorova jūrnieciņi palaiduši garām tādas pēdas. Admirālis teica, ka viņi esot nofotografējuši visu dibenu ap «Tuskaroru». Tici nu šiem fotouzņēmumiem.
— Patiešām, — piekrita Voļins. — Es nesen redzēju pie Kodorova jūras dibena fotouzņēmumu komplektu. Tur nekā tamlīdzīga nebija. Tiesa, jūrnieki sevišķi rūpīgi bija fotografējuši pret Busoles līci vērsto nogāzi: bija gribējuši atrast nospiedumus, par ko Aleksejam Pavļinovičam stāstījis Savčenko … Bet arī uz ziemeļiem no stacijas ir nofotografēta paliela platība. Cik noprotams, pēdas, ko vakar atradusi Marina, palikušas tieši starp fotouzņēmumiem. Ari tas pierāda, kādas priekšrocības ir maršrutiem tieši pa jūras dibenu. Tad nekas netiks palaists garām.
— Bet vai Busoles līča fotouzņēmumi rāda kaut ko ievērības cienīgu? — jautāja Ankudinovs.
— Neko, ja neskaita visu iespējamo konstrukciju un laikmetu nogrimušo kuģu karkasus.
— Tās mantas visur papilnam, — atteica biologs. — Okeāni ir kļuvuši par cilvēku un kuģu kapsētu kopš tās pašas dienas, kad cilvēks iemācījās peldēt. Tikai ap «Tuskaroru» ir samērā tīrs. Nogāze stāva, galvenokārt klinšaina, bet periodiskas dziļas straumes aiznes visas kuģu paliekas uz dienvidiem, uz Busoles līci. Pašā līcī jābūt īstai izgāztuvei.
— Līcī bieži novērojamas dibena dūņu straumes, — teica Marina. — Tās noslīd gar nogāzēm un apglabā bojā gājušos kuģus. Mēs redzējām tur vairāku tvaikoņu karkasus. Pat tvaikoņi ir gandrīz aprakti smiltīs un dūņās. Bet tos taču sāka būvēt ne visai sen.
— Busoles līcī pašlaik veidojas interesanta ģeoloģiskā formācija, — sacīja Voļins, — duļķu straumju sanests slānis, kur smiltis mijas ar dūņām, ar kuģu paliekām un cilvēku skeletiem kā izrokamo faunu. Ķādreiz šis
slānis liks lauzīt galvu ne vienam vien nākamo paaUdžu ģeologam …
— Nu, nogulsnes ātri uzkrājas tikai pie krastiem, — iebilda Ankudinovs. — Okeāna dziļūdens ieplakās dibena dūņas nogulsnējas ārkārtīgi lēni. Viss, kās nogrimis cilvēces vēstures laikā, kā uz delnas — uz pašas dibena virsmas. Ja gribi, ņem un velc ārā vikingu laivas, feniķiešu trirēmas*, dženo- viešu galēras, portugāļu karavellas, fregates, korvctes, laivas, brigas, šonerus, brigantīnas, kliperus un tā tālāk. Pēcnācēji ar mūsu palīdzību radīs vēl dažu labu kuģu arhitektūras vēstures muzeju… Un visus eksponātus tādiem muzejiem dos jūras un okeāni…
— Atklātā okeānā nogrimušu kuģu ir daudz mazāk nekā pie krastiem, — savu viedokli izteica Voļins. — Agrāk turējās vairāk pie krasta, bez tam atklātā akvatorijā kuģu bojā ejai ir mazāk iemeslu. Vēl nesen angļi meklēja savu nogrimušo zemūdeni. Diezgan sīki pārmeklēja četri simti reiz astoņi simti kvadrātkilometru lielu laukumu. Šajā laukumā uzgāja ap divi tūkstoši kuģu karkasu. Nav grūti aprēķināt, ka tas nozīmē vienu nogrimušu kuģi uz simt sešdesmit kvadrātkilometriem jūras dibena. Nav nemaz tik daudz, īpaši ja ņem vērā, ka tas noticis Atlantijas okeānā. Tiesa, vairums šo kuģu ir lieliski saglabājušies, tikpat kā nav pārklāti ar dū
ņām, tos pat būtu varējuši izmantot, ja vien savlaicīgi būtu izcēluši..
— Tik un tā muzejiem pietiks, — norūca Ankudinovs. — Bet vai tomēr nebūtu laiks ēst vakariņas? Noslēpumainu pēdu zīmējumi ir laba lieta, bet marinēti kalmāri arī ir kaut kas … Vai tā nav, Koškin?
— Nav vārdam vietas, Ivan Ivanovič, — labprāt piekrita Koškins. — Starp citu, ja rīt domājat paceļot pa jūras dibenu, — viņš turpināja, uzrunādams Voļinu, — lūdzu, izmēģiniet mūsu jaunumu. Kamēr tur pie jums būvē lielas bezceļa mašīnas, mēs te sameistarojām paši savu, mājas kārtībā, ārpus plāna. Trīssimt metru dziļumā ved četrus cilvēkus. Protams, skafandros, jo mašīna ir vaļēja. Domāju, ka vilks arī sešsimt metru dziļumā, protams, ja nesaspiedīs vairogu uz akumulatoriem. Mēs taisījām to bez sevišķiem aprēķiniem. Kā saka, mēģināts nav zaudēts. Ja nevilks — iesiet kājām.
— Tātad tās savas bezceļa mašīnas dēļ tu nīksti te divus mēnešus? — jautāja Ankudinovs.
— Un jūs domājāt, ka šahtas lifta dēļ? … Lifts ir ikdienišķa lieta. Metro būvētāji paši tiks galā.
— Patīkams pārsteigums, — sacīja Voļins. — Katrā ziņā izmēģināsim, rīt pat. . Cik liels tad ir jūsu bezceļa mašīnas darbības rādiuss, Aleksej Pavlinovič?
— Kas to lai zina. Viss atkarīgs no aku
mulatoriem un grunts. Var būt, ka ari trim kilometriem pietiek …
— Lieliski …
Uz galda iešķindējās telefons. Voļins pacēla klausuli.
— Klausos, — viņš sāka, un piepeši viņa sejas izteiksme krasi mainījās. Skatiens kļuva skarbs un koncentrēts, grumbas dziļākas. Viņš cieši saknieba lūpas un deva klātesošajiem zīmi palikt salonā.
— Kas tad vēl? — neapmierināts ievaicājās Ankudinovs, mīņādamies pie durvīm.
Koškins un Marina satraukti saskatījās, un Marina ātri piegāja pie telefona galdiņa.
— Sapratu, — teica Voļins. — Dodiet trauksmes signālu robežsargiem, bet mēs tūliņ steigsimies pie jums.
Viņš nolika klausuli un piecēlās.
— Zvanīja no apakšas Rozanovs. Novērotājs dibena tuvumā ziemeļaustrumos tikko pamanījis violetu gaismu. Spīdošais objekts lēni tuvojas stacijai. Pašlaik viņi stacijā ir divi. Es teicu, ka došos turp..
— Es arī, — žigli piemetināja Marina.
— Nē, jūs paliksiet šeit, — stingri noteica Voļins.
— Bet, Robert Jurjevič, es …
— Strīdēties nav laika! Pavēlu palikt šeit. Man līdzi nāks Koškins. Ceru, jums nebūs iebildumu, Aleksej Pavlinovič?
— Protams, — sacīja Koškins.
— Tad ātri uz šahtu. Jūs, Marina, lūdzu, ejiet radiokabīnē un uzturiet nepārtrauktus
sakarus ar staciju, ar mums, kamēr mēs laidīsimies lejā, un … drošības labad ar robežapsardzes posteņa priekšnieku.
— Bet es? — jautāja Ankudinovs.
— Jūs būsiet Marinas Vasiļjevnas rezerve.
— Ak tu nelietis, nevarēja ierasties stundu vēlāk! — nopurpināja vecais biologs. — Marinētie kalmāri nu ir vējā …
FREMLA KUNGS TIEK ATVAĻINĀTS
Fremla kungs — veiksmīgs Singapūras komersants — šodien bija neapmierināts… Viņu nepriecēja ne agrā rīta dzestrums, ne vieglā vēsma, kas bija piepūtusi logu aizkarus kā buras, ne palmu šalkas lietus atspirdzinātajā dārzā, ne krāšņā ostas, pilsētas un okeāna ainava līdz galam atvērtajās durvīs.
Kad mis Misiko, mazina japāniete, apburoša kā porcelāna lellīte, — Fremla kunga personīgā sekretāre — ienesa uz paplātes kūpošas melnas kafijas tasi, Frernls ar elkoni atbīdīja atplēsto vēstuļu kaudzi, kas gulēja uz rakstāmgalda, un, paberzējis ar plaukstu kailo, punaino galvvidu, izspieda caur zobiem: