— Pēc dažām minūtēm būs klāt tas… melnādainais … Nu, zini, par ko es runāju?
— Misters … Isambajs?
— Iespējams, ka tagad viņu sauc tā.
Ievedīsi pie manis, un tā kā neviens nenāktu iekšā. Saprati?
— Sapratu, kungs.
—. Vai Toti ir atgriezies?
— Ir, kungs.
— Nu, un? …
Misiko noliedzoši papurināja graciozo galviņu, ko rotāja augsta frizūra.
Fremls nolamājās caur zobiem:
— Neģēļi!.. Lai gaida un neiet nekur prom.
— Labi, kungs.
— Radiogramma no Sebu?
— Nav bijusi, kungs.
— Kas vēl?
— Zvanīja no ostas. «Ankri» ir piekrauts.
— Vai viss sagājis iekšā?
— Viss, kungs, bet simt piecdesmit kastes tējas vajadzējis noņemt.
— Kur tās ir pašreiz?
— Sakrautas piestātnē, kungs.
— Ir gan stulbeņi! Liec, lai tūliņ aizgādā uz noliktavām. Piezvani ostas pārvaldei un paskaidro — kastes noņemtas tāpēc, ka apakšējā tilpnē atklāta sūce. Saprati?
— Sapratu, kungs.
— Ej.
Misiko izgaja un tūliņ bija atpakaļ.
— Misters Isambajs, kungs.
Fremls atstūma neizdzerto kafiju un nolika uz galda smagās, spalvainās rokas.
— Lai ienāk, un nevienu nelaid iekšā! Aizver balkona durvis!
Misiko izpildīja rīkojumu un izslīdēja no istabas. Kabineta durvis plaši atvērās, ielaiz- damas neliela auguma druknu cilvēku baltās čičunčā biksēs, spilgtā pār biksēm izlaistā zīda kreklā, melnās brillēs un melnā feskā. Viesis kliboja, balstīdamies uz resna, ar kaulu inkrustēta spieķa. Vērīgi apskatījis kabinetu, viņš piegāja pie galda, klusēdams palocījās un, negaidīdams aicinājumu, atlaidās dziļajā krēslā. Tad noņēma melnās brilles un sāka slaucīt tās ar mutautiņu, laiku pa laikam pētoši paglūnēdams uz Fremlu. Komersants klusēja un ar riebumu skatījās uz viesi. Tas beidza slaucīt brilles, rūpīgi salocīja mutautiņu, iebāza kabatā, atspieda galvu pret masīvo spieķa rokturi un, acis nemirkšķinādams, urbās Fremlā. Viesa melnīgsnējā, spīdīgā seja bija sastingusi, dzeltenīgie acu baltumi paslēpušies kaut kur zem biezajām, melnajām uzacīm. Klusuma brīdis bija diezgan ilgs. Beidzot Fremls neizturēja.
— Nu? — viņš jautāja, bungodams ar pirkstiem pa galda pulēto virsmu.
— Jautājiet, — kā atbalss atsaucās viesis.
— Ar ko esi atnācis?
Viesa tuklā seja noraustījās. Viņš aplaizīja biezās lūpas un salti sacīja:
— Ciest nevaru, ka mani uzrunā ar «tu». Es jums reiz to jau teicu.
Fremls nemierīgi sagrozījās krēslā. Ieslēdza uz galda stāvošo ventilatoru. Pavērsa gaisa strūklu sev sejā. Tad teica:
— Ieradums … Sāku zaudēt labās manieres. Atvaino, princi… Tas ir, atvainojiet…
— Tā jau ir labāk, — atzina viesis. — Bet princi vajadzētu aizmirst.. Tātad ar ko mēs sāksim?
— Ar to, ka nevajadzēja te tagad rādīties, — negaidot aizsvilās Fremls. — Tikties personiski nebija nepieciešamības. Drīzāk otrādi.. Nav īstais laiks. Ja šefs dabūs zināt …
— Viņš jau zina.
— Ko? … — Fremla balss aizlūza. Uz sejas izspiedās sviedru lāses.
— Šefs zina, — atkārtoja viesis. — Un visas monētas jau ir pie viņa … Visas, izņemot vienu. Bet varbūt izņemot divas?
— Kad tu viņu… redzēji? Tas ir, jūs… redzējāt…
— Vakar.
— Bet kur un kā?
Isambajs pasmējās.
— Tas nekrīt svarā … Viņš pats uzmeklēja mani. Droši vien viņš jums vairs neuzticas, Freml…
— Bet es neticu … — sāka Fremls, smagi elpodams.
Ironiski skatīdamies uz komersantu, Isambajs uzlika uz galda malas kreiso roku, kas bija nosēta ar gredzeniem. Fremls piepeši pamira; rotas viesa pirkstos bija viņu it kā paralizējušas, un viņam trūka spēka novērst skatienu no tām. Iespiedis spieķi starp ceļiem, Isambajs ar labās rokas diviem pirkstiem nesteidzīgi pacēla lielu, melnu akmeni vienā no gredzeniem. Akmenim otrā pusē pazibēja zelta hieroglifs. Ieraugot hieroglifu, Fremls piesarka, viņam aizrāvās, elpa; viņš gribēja piecelties, bet tūliņ pat bezspēcīgi atslīga atpakaļ krēslā. Komersanta apakšžoklis bija atkāries, acis kļuvušas apaļas.
— Tas ir viss, — teica Isambajs, atlikdams akmeni vietā.
Fremls piespieda trīcošās rokas pie krūtīm un zemu nodūra galvu.
— Es paklausu, — viņš nočukstēja tikko dzirdami.
Isambajs pasmīnēja un izstiepa roku, lai pavērstu ventilatora atspirdzinošo strūklu pret sevi.
— Tā būs labāk, — viņš nodudināja, atzveldamies krēslā.
Pamanījis, ka Fremls vēl aizvien raugās viņā ar neslēptām šausmām, Isambajs atkal pasmīnēja un piebilda:
— Nebaidieties, kolēģi, šefs nav izteicis jums liktenīgo frāzi…
Ar mokām atvilcis elpu, Fremls sāka slaucīt ar sviedriem noplūdušo seju.
— Vēl nav izteicis, — turpināja Isambajs. — Varbūt vispār neizteiks … Bet jums būs uz laiku jānozūd. Jums ir jāsaslimst un jāaizbrauc… Brauciet uz Cīli. Tur netālu no Valdivijas ir laba sanatorija. Šefs piešķir jums atvaļinājumu uz pusgadu. Pilnvaru vadīt firmas lietas atstāsiet kādam … Kam visvairāk uzticaties un simpatizējat. Piemēram, man …
Isambajs it kā nejauši uzsita ar pirkstu pa melno gredzena akmeni.
— Paklausu, — nomurmināja Fremls.
— Jūs, protams, interesē, kāpēc manās rokās ir melnais akmens un kāpēc jūs, šefa uzticamības persona, tiekat atcelts, — atsāka Isambajs, paņemdams cigāru no greznas lādītes, kas stāvēja uz galda.
Fremls neatbildēja.
— Interesē vai nē?
— Kā jūs … vēlaties.
— Jūs sākat man patikt, Freml, — turpināja Isambajs, smēķēdams cigāru. — Es vēlos šo to jums paskaidrot. Iemeslu ir trīs: pirmais — jūsu sūtnis Sebu divreiz kļūdījās … To padomju zinātnieku nevajadzēja aiztikt. Jūsu kretīns pat nepārliecinājās, kas ieradies uz simpoziju. Sis cilvēks mums bija vienaldzīgs… Nu, bet, ja reiz «mašīna bija sākusi darboties», tad vajadzēja nodarīt līdz galam. Līdz saprātīgam galam … To cilvēku aizveda uz Maskavu un, šķiet, ir pat izārstējuši. Vēl vairāk — jūsu cilvēki nepaguva apmainīt astoņkājus. Astoņkājis arī ir Maskavā. Ja kāds tiks klāt, var iziet slikti. Jums jo sevišķi… Vai zināt, kāpēc Toti neizdevās satikt jūsu sūtni, kas atbild par operāciju Sebu? Jūs sagādājāt šefam liekas rūpes. Viņš bija spiests tērēt savu dārgo laiku tādiem sīkumiem … Vārdu sakot, šefs kādam ieminējās, ka nav apmierināts… ar jūsu sūtni. Pagaidām ar viņu vienīgo..
Fremls smagi elpoja un tikko spēja slaucīt pār seju ritošos sviedrus.
— Tas ir pirmais iemesls, Freml. Otrs — jūsu izklaidība ar tām zelta monētām. Bet varbūt ne tikai izklaidība. Dažiem ir aizdomas, ka jūs esat apvedis ap stūri šefu. Bet tas ir briesmīgi, Freml. Apvest ap stūri pašu šefu! Tika nolemts atstāt desmit zelta rūpijas, vai nav tiesa?
— Tieši tik daudz arī palika, zvēru jums, — iesaucās komersants. — Visas pārējās, kas tika izņemtas no..
— Bez liekiem vārdiem, Freml.
— Viss pārējais manis paša acu priekšā pārkausēts. Var pārbaudīt, nosverot iegūtos stieņus.
— Stieņu svars neko neliecina. Tās bija veca kaluma monētas, to svars varēja nedaudz atšķirties. Bez tam dažas varēja drusku pašķīst, divsimt gadu atrodoties sālsūdenī. Tātad ir aizdomas, ka nepārkausētas palikušas nevis desmit, bet vienpadsmit monētas. Bet mēs, — Isambajs uzsvēra vārdu «mēs», — vēl joprojām nezinām, kur palikusi vienpadsmitā.