— Labi, — sacīja Fremls. — Es iešu …
— Laimīgu ceļu! — atsaucās Isambajs, nekustēdamies no vietas. — Varbūt es ieradīšos pavadīt jūs.
Fremls iznāca no kabineta grīļodamies, sa- dudzis un bāls. Misiko paskatījās uz bosu un sastinga mēmā jautājumā.
— Es, liekas, esmu slims, meitenīt, — nočukstēja Fremls. — Izsauc mašīnu. Tu brauksi man līdzi…
Misiko klusēdama ar acīm norādīja uz kabineta durvīm.
— Viņš paliks te, — nomurmināja caur zo-
biein Fremls. — Es atstāju viņu savā vietā … Kādu laiku viņš vadīs firmu.
Misiko piespieda mašīnas izsaukšanas pogu, tad strauji piecēlās, ielēja glāzē ūdeni, iesvieda tajā tableti un pasniedza glāzi Frem- lam.
— Pateicos, — izdvesa bijušais komersants, skandinādams ar zobiem stiklu.
Misiko pasniedza viņam platmali un palīdzēja uzvilkt balto žaketi.
— Vai es nākšu atpakaļ uz šejieni? — viņa jautāja, kad Fremls paņēma viņu zem rokas.
— Nē … Gribu, lai tu brauc man līdzi…
Misiko uzmanīgi atbrīvojās no Fremla rokas, atgriezās pie sava galda, izņēma no atvilktnes mazu, baltu brauniņu un somiņu. Brauniņu ielika somiņā, sakārtoja frizūru un paņēma no pakaramā lietusmēteli.
— Iesim, — teica Fremls, atkal paņemdams viņu zem rokas.
Abi lēnām nogāja pa platajām marmora kāpnēm. Hallē ķīniešu šveicars atvēra viņiem spoguļdurvis.
— Pasaki Toti, — Fremls sacīja šveicaram, — lai atbrauc vakarā pie manis uz mājām. Un lai gaida mani…
Šveicars klusēdams palocījās.
Iziedams uz saules pielietā bulvāra, Fremls atskatījās. Godbijīgi izstiepies, šveicars stāvēja pie melnas plāksnītes ar uzrakstu «Akciju sabiedrība Tungs, Fremls un Ko — Starptautiskie pārvadājumi». Fremls pameta
acis uz trešā stāva logiem. Aizkars vienā no kabineta logiem sakustējās. Protams, Isambajs nebija spējis atturēties no baudījuma palūkoties, kā viņš aizbrauc.
«Divdesmit gadu,» Fremlam ienāca prātā, kad viņš aiz Misiko kāpa mašīnā. «Vai tiešām gals? Lai nu kā, manā rīcībā līdz vakaram ir vesela diena.»
— Uz kurieni lai brauc? — nepagriezies noprasīja šoferis.
— Uz kurieni gribi…
Mašīna līgani sakustējās un, pamazām uzņemdama ātrumu, drāzās uz priekšu.
Fremls aizvilka ciet zīda aizkariņus. Apskāva Misiko.
— Zvanīja no ostas pārvaldes, — sacīja meitene, cenzdamās atvirzīties nost. — Viņi negrib laist laukā «Ankri». Pieprasa apskati …
— E, — Fremls atmeta ar roku, — lai tagad melnādainais lauza galvu …
Viņš atkal apskāva Misiko. Šoreiz viņa nevirzījās tālāk…
Kad Fremla krēmkrāsas limuzīns bija nozudis aiz stūra, Isambajs nolaida storu. Klibodams pagājās pa kabinetu. Tad atvēra seifu un ilgi vandījās pa papīriem. Mazā nodalījumā augšā atrada senu zelta rūpiju. Vairākas reizes pamētāja to uz plaukstas, nosvieda atpakaļ vietā un aizslēdza seifu.
«Ar tām senajām Mataramas rūpijām šefs tomēr pastrādājis dieva darbus,» viņš nodomāja, sēzdamies pie galda. Pārkausēt tās vi
sas uzreiz, un cauri… Lai gan, protams, katra tāda monētiņa tagad maksā simt tūkstoš dolāru, tātad atstātā desmitnieka cena ir miljons. Bet vai vienpadsmitā ir vai nav bijusi? To noskaidrot šefs bija uzdevis viņam, Isambajam. Un devis pusgadu laika. Arī Fremlam noteicis pusgadu … Varbūt no izmeklēšanas rezultātiem ir atkarīgs vācieša liktenis? Visvienkāršāk būtu nolikvidēt viņu tūlīt. Bet šefs pagaidām negrib …
Kādēļ šefs tā uztraucās par šīm monētām? Sākumā gribēja daļu pārdot, tad kategoriski aizliedza, pavēlēja visas monētas atdot viņam personiski. Ar monētām kaut kas nav kārtībā … Pat viņam, kam tagad pieder gredzens ar melno akmeni, šefs nebilda neko. Isambajs jutās mazliet aizskarts. Kā nekā gredzens ar melno akmeni viņu «brālībā» ir augstākās varas zīme. Šādu gredzenu ir tikai trīs: viens šefam, otrs viņam — Isambajs paraudzījās uz savu kreiso roku, — trešais vēl kādam … Bet var būt, ka ari trešais ir šefam … Varbūt trešā «brālības ģenerāļa» tagad nav. Fremlam tāda gredzena nav un, izrādās, nekad nav bijis. Bet viņš, Isambajs, uzskatīja Fremlu par vienu no «ģenerāļiem». Tagad Isambajs ir tuvāk šefam, nekā bija Fremls. Šefs jau ir vecs … Isambajs … Muļķīgs vārds… Bet gredzena dēļ vajadzēs to saglabāt. Šefs pasniedza gredzenu tieši Isambajam, nevis princim … Prinča vairs nav. Viņš ir pagalam… Pagalam uz visiem laikiem. Viņa vietu ir ieņēmis Isambajs. Isam-
baju izgudroja šefs, lai allahs viņam mūžam labvēlīgs … Velti šefs uztraucas. Veiksme pavada viņu vairāk nekā divdesmit gadu. Bet tagad, kad viņi ir tik stipri… Pienāks laiks, un viņi radīs varenāko no varenākajām lielvalstīm uz Zemes… Uz Zemes…
Isambajs pazvanīja, taču neviens nenāca.
Nu, protams, tas plikpaurainais pērtiķis pie- vācis Sekretāri. Zēl. Japāniete bija ļoti jauka. Bet galu galā vācietim jāatstāj vismaz kaut kas … Lai būtu mierinājums … Lai gan viņam ir vēl tā Mi… Stāsta, ka esot velnišķi skaista. Labāka par japānieti? Zēl, ka šefs nepiekrita viņam, Isambajam, un neatjāva lietu ar to Kasablankas daiļavu nokārtot līdz galam. Te varētu … Isambajs izvalbīja acis un aplaizījās. Bet tagad viņš, Isambajs, ir oficiāla persona. «Brālības» pilnvarotais ministrs plašajā pasaulē … Viņa oficiālajai reputācijai jābūt nevainojamai. Viņš ir «brālības» otrās smadzenes. Augstāk stāv tikai šefs … Lai gan varbūt ir vēl kāds trešais, līdzīgs viņam.
Iezvanījās telefons. Isambajs jau stiepa roku, bet apdomājis parāva atpakaļ. Tiesa, viņš jau ir «pieņēmis lietas», tomēr … Telefons turpināja zvanīt klusi un uzmācīgi.
Beidzot Isambajs saņēmās.
— Jā, — viņš sacīja, nocēlis klausuli. — Nē, viņa nav un nebūs … Ne šodien, ne rīt, ne pēc nedēļas … Viņš ir saslimis'… Es esmu viņa vietā… Jā, jaunais ģenerāldirektors … Klausos … Ak, no ostas pārvaldes … «Ankri»? … Pasakiet, ka pēc stundas es pats būšu uz kuģa … Man ir tas gods!
— Strutu muca! — nošņāca Isambajs, nomezdams klausuli. — Neteica ne vārda pirms aiziešanas. Ko lai dara? … Vajadzēja nu sagadīties, ka «Ankri» izbrauc tieši šodien. Ir tikai divi līdzekļi…
Isambajs paķēra kāda iekšējā telefona klausuli.
— Jūras pārvadājumu inspektors? Runā ģenerāldirektors. Atsūtiet man kādu no saviem ierēdņiem sekretāra vietā. Jā, nekavējoties. Bet pēc piecām minūtēm ierodieties pats ar ziņojumu … Nē, ne Fremla kungs, bet tas nav svarīgi… Es teicu — ģenerāldirektors … Un vēl — atrodiet Toti, lai atnāk tūliņ pie manis. Viss.
Pēc brīža pie kabineta durvīm klusi pieklauvēja. Uz sliekšņa parādījās garš malajietis ar vāju, brūnu seju un noskūtu galvu. Viņam mugurā bija balts eiropiešu uzvalks un basajās kājās pītas sandales. Ieraudzījis kabinetā Isambaju, malajietis nelikās nemaz izbrīnījies. Viņš apstājās pie durvīm, sakrustoja rokas uz krūtīm un, gaidīdams rīkojumu, zemu nolieca galvu.
— Vai tu pazīsti mani, Toti? — jautāja Isambajs.
— Jā, princi.
— Nekad nesauc mani par princi. Prinča vairs nav.
— Bet…
Isambajs piecelās un piegaja klat Toti.
— Vai tu pazīsti šo zīmi? — viņš vaicāja, rādīdams gredzenu ar melno akmeni.
Toti, neko neatbildējis, nokrita uz ceļiem un ar pieri skāra grīdu.
— Celies augšā! — pavēlēja Isambajs. — Un klausies. Tu sameklēsi savu kungu un sekosi viņam, paliekot neredzams un neatejot ne soli, kamēr viņš nebūs iekāpis lidmašīnā … Rīt izstāstīsi man visu. Ja viņam draudēs briesmas, tu palīdzēsi…