— E, ģenerāl, tur spēlē iejaucās kaut kas cits. Bez tam viņš veda noslēpumainas zelta monētas, kuras tika meklētas …
— Un kuras tavi puiši nogulēja …
Moluano apmulsis noplātīja rokas.
— Tomēr, — turpināja ģenerālis, — ir vajadzīgi neapgāžami pierādījumi, ka šonakt hotelī «Dienvidu Krusts» nogalinātā daiļava pirms diviem mēnešiem nošāvusi Bruno Loteru.
— Pierādījumu ir divi, — čukstēja Moluano, pieliecies ģenerālim pie pašas auss. — Pirmais — viņai kaklā atrasts medaljons ar slēptuvīti. Tajā nekā nebija, bet… pēc formas tā tieši atbilst mikroraidītājam, ko mēs atradām Ditriha mākslīgajā žoklī. Uz operācijas galda Kasablankā mirušais sāka runāt… Otrā dienā, rūpīgi apskatot, viņa mākslīgajā žoklī atrada mikroraidītāju. Diemžēl kopš tās dienas aparāts klusē … Sākumā raidītājs acīmredzot atradies pie Milicas Lis- teres; starp citu, varu galvot, ka Listere nav viņas īstais uzvārds … Pēdējie vārdi, ko šis aparāts uztvēra jau pēc Lotera nāves, bija domāti tieši viņai. Atcerieties: «Aizliedzu tev kaut ko iesākt, Mi… Tūliņ ej atpakaļ…» Loters, braucot cauri Lisabonai, ticies ar kādu sievieti. Man izdevās uzzināt, ka starp viņiem notikusi vētraina izskaidrošanās, pēc kuras Loters braucis tieši uz lidostu. Droši vien šī sieviete arī bija Miliča Listere, kas šodien nogalināta. Tad viņa aizsteidzās Lo- teram priekšā. Viņa atlidoja uz Kasablanku pusstundu agrāk un jau gaidīja pie lidmašīnas trapa … Es domāju, Loters bija atņēmis viņai Lisabonā mikroraidītāju un, droši vien baidīdamies no kratīšanas un aresta, paslēpis pats savā mākslīgajā žoklī…
— Nav slikti izdomāts, — nomurmināja ģenerālis. — Bet kādēļ tu sāki čukstēt?
— Tādēļ, — čukstus turpināja Moluano, — ka mūsu viesmīlīgais saimnieks atstājis ieslēgtu magnetofonu. Lūk, tur, galda lampas kājā. Redzat? To magnetofonu es izslēdzu, bet neesmu drošs, ka kaut kur nav vēl kāds …
— Blēdis, — bez sevišķa sašutuma noteica ģenerālis. — Vai mums nevajadzētu pārvākties uz citu vietu?
— Man vēl kaut kas nokārtojams ar mūsu laipno saimnieku, un es gribēju lūgt jūs, lai jūs būtu klāt…
— Labi, — sacīja ģenerālis. — Čuksti tālāk…
— Tatad pirmais pierādījums — mikrorai- dītājs. Sākumā tas bija pie Listeres, tad pie Lotera un acīmredzot apklusa tūlīt pēc tam, kad Listere bija paziņojusi kādam par aparāta pazaudēšanu. Pēc izmēriem un darbības rādiusa tas ir pilnīgi unikāls aparāts. Starptautiskās policijas birojā, kur tas pašlaik atrodas, teica, ka nekad kaut ko tamlīdzīgu nav redzējuši. To taisījis talantīgs, pagaidām diemžēl nezināms konstruktors. Droši vien Japānā. Parīzes eksperti ir ļoti apmierināti, ka aparāts nonācis mūsu rokās. Tagad tas ir nepārtraukti ieslēgts, un vilnis, uz kura tas pastāvīgi noskaņots, agri vai vēlu sāks runāt. Viļņu diapazons tam diezgan šaurs… Man ir aizdomas, ka pagaidām tādu aparātu nav visai daudz un bandas barvedis tos izmanto sakariem ar sevišķi uzticamiem cilvēkiem. Loteram bija zināms sakars ar bandu, un viņš droši vien baidījās, ka viņu nenolaiž no kājas; dabūjis raidītāju, viņš cerēja uzzināt barveža nodomus… Listere varēja pati ieminēties, ka viņai ir tāds aparāts …
— Es zinu par šo aparātu, bet vēl ne gluži viss par to ir skaidrs … Tajā it kā nav sava enerģijas avota. Tāpēc es šaubos, vai tas kādreiz sāks runāt.
— Bet tas runāja …
Ģenerālis paraustīja plecus.
— Tu minēji divus pierādījumus, Moluano.
— Jā… Otrs pierādījums ir vel izsmeļošāks. Šāvēju Kasablankas lidostā redzējis mans aģents Ben-Buska. Viņš te ir starp tiem, kas mani pavada … Ben-Buska redzējis nogalināto… Viņš apgalvo, ka tieši viņa nošāvusi Loteru.
— Bet vai tu esi pārliecināts, ka viņš nekļūdās? Ir pagājuši divi mēneši … Bet uzvārdu noskaidrot izdevās tikai šodien.
— Bet vārds… Viņu sauc Miliča. Pa radio uzrunāja Mi…
— Viss var būt, — sacīja ģenerālis. — Bet, iekams tu neesi pilnīgi precīzi noskaidrojis, kas ir Miliča Listere un ko viņa darījusi pēdējos divos mēnešos, nav ko runāt par izsmeļošiem pierādījumiem.
— Vajadzēja ņemt viņu ciet ātrāk, — nomurmināja Moluano, — daudz ātrāk. Mana kļūda, ģenerāl… Es uzskatīju šo sievieti par tik ievērojamu personu bandā, ka nepieļāvu tādu iznākumu …
— Vai ir izdevies noskaidrot, kas vada bandu?
— Pagaidām ne. Parīzē daži domā, ka tagad visu vada sieviete… Bet kas viņa ir un kā viņu sauc, nav zināms …
— Un tu droši vien iedomājies, ka tā ir Miliča …
Moluano noliedzoši papurināja galvu.
— Ne mirkli neesmu tā domājis, skolotāj … Man ir aizdomas par kaut ko citu: balss, ko ārsts Kasablankā uzskatīja par nelaiķa balsi, bijusi viņu «augstākā vadoņa» balss. Pats «vadonis» uzrunājis Listeri pa radio, vēl nezinādams, ka uztvērējs vairs nav pie viņas …
— Savādi, ka runājuši bez šifra.
— Sis mikroraidītājs darbojas ļoti īsajos milimetra diapazona viļņos, un pārtvert praktiski ir neiespējami. Tikpat kā nav tādu pārraidošu un uztverošu staciju.
— Grūti būs atšķetināt to mudžekli, — norūca ģenerālis, smēķēdams cigāru. — Ja tā nebūtu Dienvidaustrumāzija …
— Lai es neesmu Gaspars Moluano, ja pēc diviem mēnešiem es nepaziņoju uz Parīzi, kur atrodas viņu bāzes..
— Ja viņi nenogādās tevi pie malas ātrāk… Kā tu varēji šodien pārliecināties, te rīkojas citādi nekā pie mums un Eiropā. Pietiek ar nieka adatas dūrienu …
— Risks! Varbūt maķenīt lielāks nekā jebkurā citā pasākumā … Bet tagad spēles likme ir liela — starptautiskās kriminālpolicijas prestižs …
— E, — Kollijs atmeta ar roku, — šobrīd tas maz ko nozīmē… Šejienes inspektors arī ir no Interpola … Nē, es uzskatu, ka laiks iejaukties armijai. Bez tās līdzdalības uz panākumiem nav ko cerēt…
— Redzēsim, — atteica Moluano.
Kabineta durvis atvērās. Ienāca Singapūras policijas galvenais inspektors — sārts resnītis ar starojošu, apaļu seju.
— Okei, viss kārtībā! — viņš pavēstīja. — Ugunsgrēku nodzēsa. Bet te ir atbilde uz jūsu pieprasījumu, kolēģi. — Viņš pasniedza Moluano telegrammu. — Nogalinātās dokumenti nav viltoti. Viņa dzimusi Filipīnās, Manilā, kā jau pasē norādīts. Manilā viņai ir radi. Te būs apstiprinājums. Es domāju, jāpaziņo viņas radiem.
— Vēlāk, — iejaucās ģenerālis. — Kas ar ugunsgrēku? Kādēļ notikusi eksplozija?
— Tīrā nolaidība. Sprāgusi degvielas tvertne. Te tā gadās.
— Kurš kuģis?
— «Ankri» … Transportkuģis, kas pieder vienai no lielākajām akciju sabiedrībām ar- hipelāgā — «Tungam uii Fremlam». Absolūti droši komersanti… Starp citu, viņi pilnīgi atlīdzinās zaudējumus no apdrošināšanas summām. Viņiem vēl ir laimējies: vakar noņemta daļa kravas — simt piecdesmit kastes ar tēju …
— Un, spriežot pēc kuģa iegrimes, iekrauts kaut kas cits, — nevērīgi piezīmēja Moluano, — daudz smagāks …
— Jūs tā domājat? — no sirds brīnījās resnais inspektors.
— Esmu par to pārliecināts, — ļoti nopietni apstiprināja Moluano. — Pārliecināts par to tāpat kā par nepieciešamību tūliņ arestēt jūs. Te būs aresta orderis ar visiem parakstiem un zīmogiem … Ieroci un atslēgas uz galda … Tā …
— Bet es… — sāka pārsteigtais inspektors.
— Nē, nē, paskaidrosiet Parīzē. Jūs dosieties turp ar pirmo lidmašīnu, saprotams, drošā apsardzībā. Tādēļ nebīstieties. Jums nekas nedraud … ceļā.