Moluano pazvanīja.
— Aizvediet apcietināto, — viņš teica ienākušajiem policistiem, — un nenolaidiet no viņa acu. Līdz iekāpšanai lidmašīnā viņu neviens cits, izņemot jūs, nedrīkst redzēt. Uzdevums — nogādāt dzīvu Parīzē.
— Bet šie cilvēki? — jautāja ģenerālis, kad arestētais bija izvests.
— Uzskatu tos par pilnīgi uzticamiem. Viņi ieradās kopā ar mani… Kamēr mēs te runājāmies, mans palīgs Džefriss arestēja vietējos policistus, kas atradās pārvaldes ēkā. Kā redzat, viss nostrādāts klusi un korekti. Liela daļa vietējo aģentu patlaban atrodas ostā. Viņus aizturēs pēc atgriešanās. Tas ir profilaktisks pasākums tikai uz pāris stundām, kamēr mēs veiksim kādu nelielu operāciju … Pēc tam mēs viņus izlaidīsim ārā.
— Ne.visus, es ceru, — noteica ģenerālis.
— Var būt, ka ne visus!
— Bet ko tu domā darīt tagad?
Moluano paskatījās pulkstenī.
— Pēc pusstundas taisa vaļā kantorus pilsētas komersantu daļā … Bet pēc četrdesmit minūtēm dažu Interpola aģentu pavadībā es apmeklēšu kāda kantora īpašniekus. «Absolūti uzticamus» komersantus …
— «Tungu, Fremlu un Ko»? — vaicāja ģenerālis.
— Tieši tā, — apstiprināja Moluano. — Manas pilnvaras atļauj to darīt. Lai gan jūsu pilnvaras, ģenerāl, varbūt ir vēl lielākas …
— Ne lielākas par tavām, — pavīpsnādams atteica Kollijs. — Vienkārši Parīzē un … Vašingtonā gribēja divkārt nodrošināties. Tas ir dabiski: operācija ir pārāk no
pietna … Tu, protams, arī viens labi tiktu galā. Mani atsūtīja tāpat, drošības labad … Rīkojies, Gaspar. Un atceries, ka tavas armijas aizmugure ir drošībā. Otrajā ešelonā stāv Kollijs un viņa ļaudis.
— Es eju, — pieceldamies sacīja Moluano.
— Ej, — ģenerālis atbildēja. — Tikai nesteidzies. Un iegaumē: tas, kas notiks šodien, ir tikai sākums. Pirmā izlūkošana ar kauju. Galvenās operācijas vēl priekšā … Šodien ir jāsameklē drošs pavediens. Tikai pavediens, kas novedīs mūs pie mērķa. Ej un dari, kas tev jādara …
— Varu saderēt, ka nogalinātajai nav sakara ar šāvieniem Kasablankā, — nomurmināja ģenerālis, kad kabineta durvis aiz Moluano bija aizvērušās. — Viss ir izspēlēts, lai sajauktu īstās pēdas. Un Moluano ir uzķē- ries uz šī āķa. Izspēlēts veikli… Nu, nekas, lai domā vien, ka esam norijuši ēsmu. Bet kur varēja palikt daiļava, kas pirms mēneša ieradās Singapūrā? Cik viss būtu vienkārši, ja Moluano ļaudis būtu arestējuši viņu Ka- rači.
Ģenerālis piecēlās un pagājās pa kabinetu.
«Bet varbūt arī nebūtu vienkāršāk,» viņš domāja, sūkdams nodzisušo cigāru, «varbūt arī nebūtu vienkāršāk… Šajā zemē nekad nevar iepriekš pateikt, kurš ceļš ir pareizāks un drošāks. Eksplozija ostā izjauca visus manus plānus. Ja es būtu pārliecināts, ka starp eksploziju un slepkavību nav tieša sa
kara… Veltīgi man piešķirta ģenerāļa pakāpe. Vajadzēja iesniegt atlūgumu…»
Iezvanījās viens no telefoniem. Ģenerālis paņēma klausuli.
— A, — viņš sacīja, — tas esat jūs, Džef- ris … Jā, klausos … Interesanti… Tātad viņa apgalvo, ka viņu sauc Miliča Listere … Kad viņa konstatējusi, ka pazuduši dokumenti? Šorīt… Bet kad iebraukusi Singapūrā? Arī pirms nedēļas… Nē, es ar viņu nerunāšu … Pasakiet viņai, ka dokumenti ir atrasti un drīz viņa tos dabūs … Okei!
— Nē, ģenerāļa pakāpe man tomēr nav piešķirta veltīgi, — nomurmināja Kollijs, nolikdams klausuli. — Nē, nav… Tagad neatkarīgi no tā, kā beigsies Moluano operācija, ir jāizdara trīs lietas …
BALTAIS PLĪVURS
— Savādi, — sacīja Voļins, — gaisma, liekas, pulsē. Un tā nav saistīta ar konkrētu objektu. Tagad gaisma vēl ir manāma, bet uz lokatora nekā nav …
— Starojošais objekts tika novērots, — iebilda Rozanovs. — Tam gan bija izplūduši apveidi. Kaut kas līdzīgs ovālam. Vislabāk bija redzams pirms jūsu ierašanās …
Voļins un Rozanovs jau vairāk nekā stundu atradās «Tuskaroras» galvenajā novērošanas tornī. Visi stacijas ārējie reflektori bija izslēgti. Novērošanas torņu kupoliem, izņemot galveno, bija uzbīdīti virsū bruņu vairogi. Stacija bija it kā paslēpusies tumsā.
Arī galvenajā novērošanas tornī bija tumšs, tikai vāji spīgoja zaļganās rādītāju skalas un lokatoru ekrāni, kas bija novietoti apakšā, pie pašas grīdas. Caurspīdīgā puslode, kas veidoja torņa kupolu, tumsā nebija saskatāma. Šķita, ka pār novērotājiem izpletusies nakts bez zvaigznēm un šai naktī kā tāli meteori nozibsnī dziļūdens zivju zilganās guntiņas… Un mīklainā violetā gaisma, kas gan tuvojās, gan piepeši sāka attālināties. Tagad tā attālinājās un pamazām izzuda kā dziestoša ziemeļblāzma pie polārajām debesīm.
— Varbūt kaut kādu mikroorganismu sakopojums? — minēja Voļins.
— Tā forma bija ovāla, — atkārtoja Rozanovs.
— Vai tas peldēja vai pārvietojās pa dibenu?
— N-nezinu… Tādā attālumā grūti pateikt.
— Bet pašlaik tas, liekas, peld.
— Pašlaik es vairs neko neredzu.
— Jā, es arī ne … Tur, kur mēs to nupat redzējām, aizpeldēja garām zivis.
— Vai jūs neievērojāt, Robert Jurjevič, ka sākumā zivis vairījās no spīdošā objekta?
— Jums taisnība … Tātad mikroorganismi tie nevar būt. Jo vairāk tāpēc, ka šai dziļumā zivis parasti peld pretī gaismai. Kas tad tas varētu būt? Nē, nudien bus jāiziet ārā …
— Atcerieties Savčenko un … Severinovu, Robert Jurjevič. Un pats savu pavēli…
— Nu, savu pavēli es vienmēr varu atcelt, vismaz attiecībā pats uz sevi.
Sarunu iekārta nokāsējās, un tūliņ kļuva dzirdama Koškina balss.
— Robert Jurjevič, augšā prasa, kā veicas.
— Paziņojiet, ka gaisma ir izzudusi.
— Varbūt ieslēgt ārējos reflektorus?
— Pagaidām nevajag. Mēs tūliņ iesim pie jums. Lai dežurējošais novērotājs uzkāpj tornī.
— Tieši tā …
Iekārta apklusa.
— Es sazināšos ar robežapsardzes posteni, — sacīja Voļins. — Ja viņiem nav satraucošu ziņu, uzvilkšu skafandru un iziešu ārā.
— Vai man arī iet? — jautāja Rozanovs.
— Jums bail nav?
— Robert Jurjevič!
— Labi, iesim trijatā, — izlēma Voļins. — Es, jūs un Koškins. Izmēģināsim bezceļa mašīnu. Protams, ja robežapsardzes postenis teiks «jā».
Pēc pusstundas Voļins un Rozanovs dziļūdens skafandros izgāja ārā caur izejas priekštelpu. Visi stacijas ārējie reflektori tagad bija ieslēgti. Spilgtas elektriskās gaismas straumes pildīja okeānu «Tuskaroras» zemo būvju priekšā. Redzamība bija ne mazāka par simt piecdesmit metriem. Apgaismotajā zonā parādījās un pagaisa nelieli asariem līdzīgu dziļūdens zivju bariņi.
Koškins, kas bija izgājis ātrāk, jau rosījās ap jūras bezceļa mašīnu — diezgan ķē- mīgu ierīci, kas atgādināja uz kāpurķēdēm uzliktu lielu laivu. «Laivas» priekšgalā atradās masīvā koniskā apvalkā iemontēts dzinējs. Konuss bija novietots guļus un vērsts ar smailo galu uz priekšu. «Laivas» pakaļējā daļa bija brīva. Tajā stāvus viegli varēja novietoties trīs cilvēki skafandros.
Pamanījis biedrus, Koškins nolaida bezceļa mašīnas pakaļējo bortu un ar žestu aicināja iekāpt. Voļins apgāja apkārt dīvainajai konstrukcijai un bez sevišķas sajūsmas kāpa augšā pa nolaisto bortu. Rozanovs sekoja. Koškins pacēla bortu, uzrāpās pa ārējām skavām un smagi ievēlās mašīnas kastē.