— Ērtību vēl nav, — Voļins izdzirdēja austiņās Koškina balsi. — Ja vilks, iztaisīsim arī ērtības.
Koškins aizspraucās uz priekšu un sāka manipulēt ar pogām, kas divās rindās bija izvietotas uz koniskā apvalka izliektās pamatnes.
— Tagad turieties, — austiņās atkal atskanēja viņa balss.
Bezceļa mašīna nodrebēja, sasvērās uz labo pusi, tad uz kreiso un viegli izkustējās no vietas. Apkārt sāka satumst. Stacijas ēkas pamazām dziestošās gaismas oreolā lēni peldēja atpakaļ un drīz pārvērtās par tikko saskatāmu dzeltenīgu plankumu. Koškins ieslēdza reflektoru bezceļa mašīnas priekšgalā. Spēcīgs gaismas stars pāršķēla tumsu, apspīdēja sarkanbrūno akmeņaino dibenu, smilšu joslas, tad izrāva no tumsas milzumu sarkanīgu bumbu uz tievām kājiņām.
— Sēnes? — izbrīnījies iesaucās Koškins.
— Dziļūdens koraļļi paragorgija, — Voļins izdzirdēja austiņās Rozanova balsi. — Te to ir vesels sakopojums … Uzmanīgi, Aleksej Pavlinovič, neizpostiet mūsu «botānisko dārzu»… Sie koraļļi ir liels retums mūsu platuma grādos. Tālāk būs vēl skaistāk — kaut kur tuvumā ir jūras liliju saaudzēs. Are, kur tās ir… Skatieties, tās ir Metakritias rotundus. Krāšņas kā kosas, tikai ar tādu vainadziņu kā pulkstenītei. Pagrieziet gaismu sāņus. Redziet, tumsā tās spīd kā zilganas ugunis. Vai nav skaisti?
— Vareni! — nočukstēja Koškins.
Voļins atskatījās. Aklajā tumsā «Tuskaroras» dzeltenīgā gaisma bija vairs tikko saredzama.
— Medūzas, virs mums dziļūdens medūzas, — atkal atskanēja Rozanova balss.
Voļins palūkojās augšup. Virs bezceļa mašīnas lēni peldēja lieli, gaišzili izpletņi. Garie, spīdošie taustekļi gļēvi locījās kā pārrautas štropes vējā.
— K-kalmārs! — iekliedzās Koškins.
Priekšā pavīdēja tumša vārpstiņa, kas bija
nosēta ar iesarkanām un violetām uguntiņām; it kā starpplanētu raķete, laizdamās lejā, zibinātu visas borta signālugunis.
— Liels eksemplārs, — čukstēja Rozanovs. — Metrus piecus garš. Tādu derētu dabūt ciet.
— Nenovirzīsimies, Gēnadij, — sacīja Voļins. — Mums jāapskata stacijas apkārtne un jānoskaidro spīdēšanas iemesls. Lai paliek kalmāri… Jūs esat uztaisījis labu braucamo, Aleksej Pavlinovič, — Voļins turpināja, uzrunādams Koškinu.
— Jā, pagaidām velk, velns tāds, — noburkšķēja Koškins.
Cenzdamies neizlaist no acīm «Tuskaroras» ugunis, Koškins vadīja bezceļa mašīnu uz ziemeļiem, tad pagriezās. Turēdamies tā, lai stacijas ugunis būtu labajā pusē, viņi brauca uz dienvidiem. Ne smiltīs, ne dūņās neredzēja nekādas pēdas. Garām slīdēja tikai zivis, un paretam parādījās dziļūdens medūzu spīdošie lietussargi.
— Mēs esam apliekuši pusloku ap staciju, — teica Voļins. — Pašreiz te nav tā spīdošā objekta… Tas ir aizpeldējis vai arī… nozudis bez pēdām … Bet tas taču bija stacijai daudz tuvāk nekā patlaban mēs. Laikam esam nosebojušies …
— Izrādās, ka m-mēs esam p-pamatīgi saduļķojuši ūdeni, — ierunājās Koškins. — Paskatieties, kāda aste paliek aiz mums …
Voļins un Rozanovs palūkojās atpakaļ. Aiz bezceļa mašīnas stiepās pelēcīgs, lēni irstošs auts, kam reflektora stari gandrīz netika cauri.
— Te ir dūņains dibens, — piezīmēja Rozanovs, — tagad šīs dujķes ilgi nenosēdīsies. Tas ir visām bezceļa mašīnām kopīgs trūkums … Dūņainās vietās viegli pazaudēt ceļu.
— Bet arī pa māliem velk tā nekas, — nomurmināja Koškins.
— Pabrauksim uz ziemeļaustrumiem, — ierosināja Voļins. — Spīdošais objekts nozuda tajā virzienā. Orientēsimies pēc kompasiem savās ķiverēs. Kurss četrdesmit pieci grādi, Aleksej Pavlinovič.
— Ir, kaptein, — atsaucās Koškins, rīkodamies ar pogām uz vadības pults.
Bezceļa mašīna pagriezās un lēni devās uz priekšu. «Tuskaroras» uguņu plankumiņš izkusa necaurredzamajā tumsā.
Kādu laiku brauca klusēdami. Reflektoru spilgtajā gaismā pretī plūda okeāna dibena vienmuļais, sarkanīgais līdzenums. Šur un tur no smiltīm un dūņām rēgojās bemberai- nas, melnas klinšu kores. To tuvumā kā gaišzili, spokaini ziedi staroja jūras liliju kontūras. Viņi šķērsoja šauru pēdu ķēdīti uz gludas dūņu virsmas.
— Mūsu pēdas, — paskaidroja Rozanovs, — es gāju te ar Marinu.
Tad līdzenums kļuva slīpāks kustības virzienā. Bezceļa mašīna sāka ripot ātrāk.
— Sākas noeja uz Tuskaroru jeb Kuriļu ieplaku, kā to tagad sauc, — sacīja Voļins.
— Paņemiet par desmit grādiem uz kreiso pusi, Aleksej Pavlinovič. Nebrauksim pārāk dziļi lejā.
— Jo vairāk tāpēc, ka skafandri noregulēti sešsimt septiņsimt metru dziļumam, — piebilda Rozanovs. — Mēs, esam jau metrus piecdesmit dziļāk par staciju …
Nobrauca vēl apmēram kilometru. Dibens kļuva līdzenāks un izskatījās pilnīgi tukšs. Bija nozuduši arī dziļāko ūdens slāņu iemītnieki. Reflektoru staros vairs neparādījās ne zivis, ne dziļūdens medūzas.
— Varbūt nav vērts braukt tālāk, — kļuva dzirdama Rozanova balss. — Mēs esam vairākus kilometrus no stacijas. Tas ir krietni tālāk, nekā mēs esam aizgājuši kājām. Te nav bijis neviens novērotājs. Un, cik es atceros karti, ieplakas mala ir pavisam tuvu. Tur slīpums ir ļoti liels…
— Braucam līdz pašai malai, — negaidot lika priekšā Koškins. — Mašīna velk ar visu sparu… Kaut reizīti ieskatīties tai pašā Tuskarorā.
— Ieskatīties neizdosies, — teica Voļins.
— Ieplakas augšējā daļā slīpums ir ne vairāk par dažiem grādiem. Līdzenums, tāpat kā te, ir tikai slīps. Es domāju, ka Gena: dijam taisnība, — laiks griezties atpakaļ. Bezceļa mašīnu ēsam izmēģinājuši. Nelieliem maršrutiem tā ir pilnīgi piemērota. Mēs pārliecinājāmies, ka spīdošais objekts, ja tas tiešām bijis objekts, nevis kāda nezināma parādība, ir attālinājies no stacijas diezgan
ātri. Vispār esam izdarījuši visu, ko varējām. Pirms braucam atpakaļ, izslēgsim uz kādu laiku gaismu un pavērosim, kas notiek ap mums.
Cits pēc cita nodzisa reflektori. Braucējus apņēma blīva tumsa. Nekur nemanīja ne mazākā gaismas stariņa.
Voļins austiņās skaidri dzirdēja biedru satraukto elpu.
— Gluži kā akli, — ierunājās Rozanovs.
— īsts tuksnesis! Nevienas dzīvas radības…
— Ja nejaušam novērotājam gadās nokļūt ar batiskafu tādā vietā, — teica Voļins,
— gatava teorija, ka sešsimt piecdesmit metru dziļumā okeāna dibenā nav dzīvības. Bet dažus kilometrus no šejienes tajā pašā dziļumā ir koraļļi un lilijas, ir zivis un krabji… Okeāna dzīlēs, tāpat kā zemes virsū, ir džungļi, savannas un nedzīvi tuksneši.
—* Ai! — iekliedzās Koškins, ieslēgdams savu reflektoru.
Spilgtais gaismas uzliesmojums piespieda Voļinu piemiegt acis.
— Kas noticis? — viņš iejautājās, steigšus mēģinādams sataustīt reflektora pogu.
— K-kāds iebelza m-man p-pa pakausi…
Ieslēdza visus ķiveru un mašīnas reflektorus. Tuvumā nekā nebija.
— Jums droši vien būs izlicies, Aleksej Pavlinovič, — noteica Rozanovs.
— N-neizlikās gan! Vēl tagad ausīs džinkst…
— Vai jūs jutāt, ka iesit pa ķiveri? — jautāja Voļins.
— Nevis pa ķiveri, bet z-zem ķiveres, tieši p pa pakausi.
— Astoņkājis ielīdis skafandrā? — nosmējās Rozanovs.
— Pārbaudiet spiediena un elpojamā maisījuma indikatorus.
— Viss it kā būtu kārtībā …