Apskatīja no ārpuses Koškina skafandru un ķiveri. Uz tiem nemanīja nekādus defektus un bojājumus.
— Griežamies apkārt un pilnā gaitā uz priekšu! — nokomandēja Voļins.
Bezceļa mašīna rāmi apgriezās un sāka ripot atpakaļ gar pelēcīgo duļķu trenu, kas bija sacelts, braucot no stacijas, un nebija vēl nosēdies.
— Tas ir labākais ceļrādis, — teica Koškins, pamezdams ar roku uz to pusi, kur pie paša dibena nekustīgi gulēja pelnu krāsas lente. — Tas aizvedīs mūs uz staciju.
— Vai «Tuskaroras» pazīšanās signālus dzirdat? — jautāja Voļins.
— P-protams!
— Mums piesējies kalmārs, — paziņoja Rozanovs^ — Ietur paralēlu kursu un pamazām tuvojas mums.
— Uzdod tam ar ultraskaņu, — nepagriezies deva padomu Koškins, — citādi sadomās vēl mesties virsū …
— Kad pienāks tuvāk, es to harpunēšu. Labs eksemplāriņš, savi seši metri būs.
— Labāk neielaidies, — teica Koškins. — Uzdod ar ultraskaņu, tad atšūsies.
Voļins atskatījās. Mirdzinādams savu foto- foru varavīkšņainās ugunis, netālu peldēja milzīgs kalmārs. Tas peldēja ar īsiem rāvieniem un ar katru rāvienu tuvojās bezceļa mašīnai. Rozanovs gaidīja, sagatavojis garu, tievu žebērkli, kam bija piesieta kaprona aukla.
Koškins palielināja ātrumu, cik vien iespējams. Voļins sajuta pieaugošo ūdens pretestību un ieķērās mašīnas bortos. Kalmārs aizgāja mazliet priekšā, izpleta taustekļus, kas pirms tam bija cieši savilkti, un ar acīm redzamu ziņkāri aplūkoja neredzēto ierīci un tās pasažierus. Atraisītā taustekļu kūļa iekšpusē Voļins skaidri saredzēja melnu raga knābi un fosforescējošu, apaļu pūces aci, kas bija prāva šķīvja lielumā.
— Uzdod, uzdod ar ultraskaņu! — kala Koškins. — Nebāz galvu cilpā, Genka.
— Nu, nu, vēl tuvāk, pāris metru tuvāk, — murmināja Rozanovs, neklausīdamies Koš- kinā. — Aleksej, pagriez mazliet uz viņa pusi.
— Ne velna …
Kalmārs tuvojās pats, un Rozanovs jau gatavojās mest žebērkli, kad austiņās atskanēja Koškina izbaiļu sauciens un bezceļa mašīna strauji nobremzēja. Pasažieri, pazaudējuši līdzsvaru, uzgrūdās cits citam virsū. Inerces nests, kalmārs izrāvās tālu uz priekšu.
Piecēlies Voļins steigšus paraudzījās visapkārt. Bremzējot uzvandītā plānā dūņu kārtiņa slāpēja reflektoru gaismu, tomēr Voļins priekšā saskatīja līgojamies baltu plīvuru, kas aizšķērsoja ceļu. Plīvurs lēni virzījās viņiem pretī un vienlaicīgi pletās platumā un augstumā …
«Okeāna dibena duļķu straume?» iešāvās prātā Voļinam. «Nogāzes noslīdenis? Nē, tas ir kaut kas cits …»
Atmuguriski peldošais kalmārs aizvien vēl vēroja atpalikušo bezceļa mašīnu un acīmredzot ir nenojauta, ka tā ceļā nostājies šķērslis. Kad kalmārs samanīja tā tuvumu un nobremzēja, bija jau par vēlu. No vāji pulsējošā, baltā plīvura milzīgajam moluskam pretī izstiepās bczveida izaugumi, kas atgādināja amēbas gigantiskas pseidopodijas [13]. kalmārs izmisīgi rāvās atpakaļ, tā taustekļi sāka neprātīgi snaikstīties uz visām pusēm, mēģinādami atbrīvot kā knaiblēs sažņaugto ķermeni.
Kā spožas, daudzkrāsainas zvaigznes uzliesmoja fotoforas. Uzliesmoja un tūliņ nodzisa. Baltais plīvurs ietina moluska ķermeni, un tas pamazām nozuda plīvurā, vārgi kustinot taustekļus.
— Ak dievs, kas tad tas?! — Voļins izdzirdēja austiņās Koškina balsi.
— Katrā ziņā kaut kas bīstams, — teica
Voļins. — Griezieties apkart, liekas, ir jābēg…
Bezceļa mašīna nodrebēja, uzvandīdama biezus duļķu mutuļus, apgriezās un drāzās atpakaļ.
Šķērsoja vienu duļķu joslu, tad otru un izbrauca tīrā vietā. Voļins un Rozanovs kā pēc komandas palūkojās atpakaļ. Apgaismotā laukuma robežās balto plīvuru neredzēja. Tikai uzvandīto dūņu kuplā aste vilkās nopakaļ mašīnai.
— Kas tas varēja būt? — jautāja Rozanovs. Viņa balss bija pārvērtusies un manāmi drebēja.
— Nezinu, — padomājis atbildēja Voļins. — Uzmanību, «Tuskarora», vai dzirdat mūs? Labi… Braucot atpakaļ, mēs sastapām dīvainu veidojumu, kas atgādināja acīmredzot dzīvas bezstruktūras matērijas sakopojumu. Pirmais iespaids, ka tas ir kaut kas vidējs starp milzu hidru un amēbu. No tālienes izskatās pēc balta plīvura. Droši vien tas ir kolosāls veidojums, kas spēj pārvietoties. Ļoti bīstams, tāpēc ka viegli tika galā ar lielu kalmāru, ievelkot to iekšā. Mēs cenšamies paiet tam garām. Tagad braucam uz staciju. Atveriet slūžas bezceļa mašīnai un paziņojiet uz augšu … Apgaismotās zonas robežās nekas nav redzams.
— Seko, Robert Jurjevič, — nočukstēja Rozanovs. — Skatieties pa labi…
Voļins paskatījās uz to pusi.
— Tā … Uzmanību, «Tuskarora»! Jūs dzir
dat mūs? Hallo, «Tuskarora»! Kādēļ klusējat? Tā.. Kā redzams, baltais plīvurs mūs vajā, ieturot paralēlu kursu. Tumsā izstaro violetu mirdzumu. Stacijai šodien laikam tuvojies šis plīvurs. Attālums pašlaik ir.. pārdesmit metru. Paziņojiet, cik tālu no mums līdz stacijai. Pusotra kilometra? Tā … Bet vai to jūs redzat uz ekrāna? Nē … Skaidrs … Mums ir ultraskaņas izstarotāji, bet diez vai tie līdzēs … Nē, neatstājiet staciju, lai notiktu kas notikdams. Tā ir kategoriska pavēle. Skatieties uz ekrāniem un paziņojiet uz augšu..
— Aleksej, ātrāk, tas tuvojas, Aleksej! — drebošā balsī skubināja Rozanovs, raudamies tālāk no mašīnas pakaļgala.
— Ātrāk nevar, — Voļins izdzirdēja Koškina balsi un bija pārsteigts par tā mieru un drosmi.
«Malacis, Aleksej Pavlinovič,» domās noteica okeanologs, izvilkdams no skafandra iekškabatas ultraskaņas izstarotāja atvaru. «Tā vajag, kad draud briesmas …»
— Nekas, draugi, — viņš sacīja skaļi, — mēs pagaidām ieturam distanci…
— Nē, Robert Jurjevič, tas mūs panāks, — iesaucās Rozanovs. — Skatieties, kā mirgo… Ko lai dara, ko lai dara! …
— Mierīgi… Sagatavojiet izstarotāju!
— Vai līdzēs? Tas jau ir pavisam tuvu … Robert Jurjevič! …
Voļins izrāva Rozanovam no rokām otru izstarotāju un, pagriezis abus atvarus pret baltās recekļveida masas tuvāko izaugumu, nospieda slēdžus. Izaugums sarāvās un ātri ievilkās baltajā plīvurā, kas jau bija apņēmis bezceļa mašīnu no trim pusēm.
— Tomēr iedarbojas, — gandrīz līksmi ieaurojās Koškins. — Parādiet tam velnu!
Voļins, kājas plati izpletis, stāvēja pie mašīnas pakaļgala borta un asiem vēzieniem pātagoja tuvojošos balto rnasu ar virzītu ultraskaņas starojumu. Baltie, bezveidīgie izaugumi, uzdūrušies neredzamajam ultraskaņas staram, atkāpās un ievilkās recekļa ķermenī, kas mētāja spožas, violetas liesmiņas. Tomēr pusloks, kas ieskāva bezceļa mašīnu, savilkās aizvien vairāk.
«Tas uztver ultraskaņas kairinājumu, tātad jūt,» domāja Voļins, «bet… bet mums, liekas, tomēr neizdosies izbēgt…» — Hallo, «Tuskarora»! Paziņojiet attālumu … Astoņi simti… Tā … Vai jūs to neredzat? Savādi. Tas seko mums … Diezgan tuvu, bet pagaidām mēs nelaižam to klāt ar ultraskaņas iz- starotājiem.
Piepeši Voļins pamanīja, ka bezceļa mašīnas ātrums sāk mazināties. Baltais plīvurs uzreiz piepeldēja tuvāk. Tagad tā izaugumi bija vairs tikai dažus metrus no mašīnas bortiem.
— Aleksej, ko tu dari?! — iekliedzās Rozanovs.
— Es neko, — atteica Koškins. — Kaut kas ir ar motoru … Stājas … Cauri ir … Ejam kājām …
— Izkāpt, ātri! — uzsauca Voļins, vicinādams izstarotājus.
Rozanovs uzrāpās uz motora koniskā pārsega, nolēca zemē, nokrita, piecēlās un skrēja, saceldams duļķu mākoņus.