— Aleksej, kāpiet ārā! — uzsauca Voļins.
— Nu, ātri! …
— Tūliņ, atstāšu tam tikai konfektīti, — bubināja Koškins, rīkodamies ar motora pogām. — Tā, tā un vēl tā … Ejam, Robert Jurjevič! Tas viņu mazliet aizkavēs.
Viņi pārvēlās pār bortu un steidzās prom no bezceļa mašīnas, vicinādami ultraskaņas izstarotājus. Rozanovu vairs neredzēja. Viņa reflektors vāji spīdēja kaut kur priekšā. Paspēris pārdesmit soļu, Koškins piepeši apstājās un atskatījās.
— Tūliņ sprāgs, — viņš teica.
Voļins arī atskatījās. Baltais plīvurs šūpojās desmit piecpadsmit metru aiz viņiem. Tā izaugumi jau bija pavisam cieši klāt mašīnai, apvijuši to, laikam mēģinot pacelt. Piepeši bezceļa mašīnā uzliesmoja spoža dzirkstele, izšāvās liesmu stabs, un Voļins skaidri juta nodrebam ūdeni.
— Akumulatori! — iesaucās Koškins. — Es atgriezu pārsega iekšējā nostiprinājuma bultas, un tas maita norāva pārsegu. Akumulatori izlādējās tieši viņā. Ek, žēl mašīnas …
— Uzbūvēsiet citu, — mierināja Voļins.
— Ejam žiglāk.
Recekļainie izaugumi bija palaiduši vaļā bezceļa mašīnu un, parāvušies mazliet atpakaļ, pulsēja.
— Tūliņ atkal nāks virsū, — sacīja Koškins. — Taču kaut cik laika mēs esam ieguvuši …
Pēc kāda brīža vēlreiz atskatījies, Voļins redzēja, ka recekļa bezveida masas, apņēmušas mašīnu, viegli paceļ to un mašīna nozūd baltajā, pulsējošajā plīvurā.
— Izspļaus, nespēs sagremot, — nomurmināja Koškins, pielikdams soli.
Viņi gāja, tad skrēja un atkal gāja, bet aiz muguras pamazām tuvojās pulsējošā, baltā masa.
Voļins juta, ka sāk trūkt elpas. Varbūt šo sajūtu radīja ātrā kustība, varbūt kaut kas bija noticis ar skābekļa aparātu. Acīs satumsa. Deniņos apdullinoši dunēja asinis. No tālienes atlidoja «Tuskaroras» pazīšanās signāli, Koškina vārdi; tad Voļins skaidri saklausīja Marinas balsi:
«Azimuts simt divdesmit, simt divdesmit trīs, attālums pieci simti, četri simti, trīs simti… Ātrāk, Kim, ātrāk …»
«Murgoju,» pavīdēja doma. «Beigas ir … Cik muļķīgi…» Viņš paraudzījās uz priekšu. «Necaurredzama tumsa … «Tuskaroras» ugunis nemana.»
Voļinam trūka elpas. Skatiens aizmiglojās. Viņš apstājās. Koškins vilka viņu uz priekšu, kaut ko sauca, bet Voļins vairs neko nedzirdēja. Pavisam tuvu šūpojās un pulsēja baltie izaugumi. Plīvurs aplenca, nogriežot ceļu.
Piepeši tuvumā parādījās kaut kāds cits priekšmets. Voļins tā tuvošanos sajuta pēc ūdens kustības, saskatīja gaismas uzliesmojumu un tumšu vārpstveida ķermeni, kas pavīdēja reflektoru staros. Tad notika kaut kas nesaprotams. Koškins spēcīgi pagrūda Voļinu, un viņš nokrita. Koškins uzgāzās viņam virsū. Tai pašā mirklī apkārt sacēlās īsta vētra, sagriezās kaut kādi virpuļi, viss ūdens nodrebēja un sašūpojās. Spilgta gaisma pāršķēla tumsu, nodzisa un uzliesmoja no jauna. Voļins sajuta karstumu pat cauri skafandra siltumizolācijas apvalkam.
«Zemūdens izvirdums?» pazibēja pēdējā doma, tad viss izgaisa …
Kad Voļins atvēra acis, apkārt bija vēss, gaišs un ļoti kluss. Pār dīvānu, uz kura viņš gulēja, bija noliekušies daži cilvēki. Sejas bija izplūdušas varavīkšņainā miglā, un Voļins nevienu nepazina. Viņš aizvēra acis un mēģināja koncentrēties… «Tomēr izglābuši … Bet Koškins, kur tad ir Koškins?»
Atskanēja balsis, sākumā attālāk, tad aizvien tuvāk un tuvāk:
— Nāk pie samaņas …
— Ko es jums teicu …
— Sakiet paldies skafandriem… Skafandru konstruktoriem ir jāuzceļ piemineklis no granīta un zelta …
— Tu, Kim, esi malacis! Bez tevis …
Tā bija Ivana Ivanoviča balss. Voļins atkal pavēra acis, sakustējās, dzīrās piecelties.
— Guliet, guliet.
Marinas balss. Un tur arī viņa pati stāv galvgalī. Blakām Ankudinovs, sauszemes bāzes ārsts, vēl kāds svešs tumšmatains jauneklis.
— Kas ir… ar Koškinu?
— Viss kārtībā. Guliet, Robert Jurjevič…
— Es tepat-, — no kaut kurienes atskanēja Koškina balss.
Bet tur jau arī viņš pats sēž krēslā. Abas rokas līdz pleciem saitēs.
— Kas jums noticis, Aleksej Pavlinovič?
— Nekas, sadzīs … Bezceļa mašīnas žēl… Pirmo kucēnu vajadzēja noslīcināt… Motors saniķojās …
— Kā mūs … izglāba?
— Tas bija viņš, — Marina rādīja uz tumšmataino jaunekli. — Jūs izglāba Kims … Ja nebūtu viņa … — Marinas balss nodrebēja un aiztrūka.
— Ko es? — teica jauneklis. — Es esmu tikai izpildītājs … Operāciju vadīja Marina. Viņa novadīja «Maļutku» uz mērķi, viņa izdomāja vienīgo iespējamo izeju. Man nav tikpat kā nekāda sakara … Jūs un Koškinu izglāba viņa …
— Nu, tagad klanīsies un locīsies, — labsirdīgi ņurdēja Ankudinovs. — Abi braši — ir Marina, ir Kims … Bet tev, akadēmiķi, ņem vērā, izsaku stingru sabiedrisko nosodījumu … Pārkāpi pats savu pavēli… Bāzi
galvu cilpā … Esi gan labiņš, nav vārdam vielas …
— Ivan Ivanovič… — pārmetoši ierunājās Marina.
— Ko Ivan Ivanovič? Man ir tiesības … Neba tādēļ es viņu mācīju, lai kāds nešķīstenis jūras dibenā viņu aprītu. Droši vien tevi nelaida, līda pats.. Zināja, ka bīstami, varonis …
— Ko izdarīja ar to … plazmas sakopojumu?
Kims sadedzināja to ar «Maļutkas» jonu izstarotāju..
— Vai kaut cik atstājāt? Jānoskaidro taču, kas tas ir …
— Vajadzēja sadedzināt visu, — Kims taisnojās. — Saprotiet, pat nelielas šī recek|a pārslas izturējās agresīvi…
Voļins piecēlās sēdus.
— Vai tā var? Tas taču ir kaut kāds pilnīgi jauns organisms … Vai tiešām neko neizdevās saglabāt?
— Kaujas laukā palika tikai kalmāra knābis un jūsu bezceļa mašīnas lūžņi.
— Guliet, — sacīja ārsts, noguldīdams Voļinu uz spilvena. — Jūs nedrīkstat celties.
— Ivan Ivanovič, — lūdzās Voļins, — vai pat jūs neatbalstīsiet… Jāuzzina taču, kas tas par organismu …
— Gan pagūsim, — atteica vecais biologs. — Tās mantas Kuriļu ieplakā droši vien ir atlikulikām.. Galvenais — mēs tagad zinām/ka tāds eksistē. Ja vajadzēs atrast — atradīsim. Iznāk, ka man tomēr bijusi taisnība: «Tuskaroras» noslēpums nāk gaismā … Bet kāds šausmīgs gals bija Savčenko un Severinovam …
— Nerunāsim pašlaik par to, — lūdza Marina.
— Ja nevajag, tad nevajag, — piekrita Ankudinovs. — Bet admirālim Kodorovam mēs tomēr parādījām garu degunu. Se tev zemūdens diversanti…
— Okeāna dibens sagādās vēl ne vienu pārsteigumu vien, — domīgi sacīja Kims.
— Kas ir, tas ir, bet diversantu nebūs …
— Ziniet ko, — apņēmīgi teica Voļins celdamies, — es esmu pilnīgi atguvies, man nekas nesāp, bet diennaktī ir tikai astoņdesmit seši tūkstoši sekunžu. Tās nedrīkst izšķiest velti… Uzskatu, ka nepieciešams vēlreiz apskatīt kaujas vietu un pameklēt kādas tā organisma atliekas …
— Tas nav iespējams, Robert Jurjevič, — stingri noteica Marina.
— Nav iespējams? Kāpēc?
— Pirms stundas no Maskavas pienāca ra- diogramma ar kategorisku aizliegumu iziet okeānā.
— Kas parakstījis radiogrammu?
— Kodorovs.
— Viņš vēl nezina, — sacīja Ankudinovs, berzēdams rokas. — Varu iedomāties, kādu ģīmi viņš rādīs, kad būs jāatceļ šis rīkojums … Nu, bet pagaidām neko nevar darīt: pavēle paliek pavēle …