— Un vēl kas, — sacīja Marina. — Te, stacijā, jāpaliek tikai diviem novērotājiem … Tādēļ visiem jāiet augšā. Uz kārtējo dežūru palieku es un …
— Droši vien ir mana kārta, — ieminējās Kims.
— Jā, paliekam mēs ar Kimu.
— Vai redzi, Robert, kā viņa komandē, — noteica Ankudinovs. — Būs jāklausa. Bet par admirāli es vēl pazobošos.
— Tūliņ atgādāsim šurp nestuves, — sacīja ārsts.
— Ir nedomājiet, — paziņoja Voļins.
— Iešu pats. Nestrīdieties, lūdzu, esmu pilnīgi vesels. Palīdziet labāk Aleksejam Pavli- novičam.
— Arī es iešu pats, — iebilda Koškins.
— Kas tur sevišķs? Padomā tikai, salauztas rokas…
— Bet kas ar Rozanovu? — Voļins klusi pajautāja Ankudinovam, kad viņi jau gāja uz liftu. — Vai tad stacijā viņa nav?
Vecais biologs skumīgi nošūpoja galvu.
— Nē… Tūliņ uzgāja augšā. Tā, Robert, iepazīst cilvēkus. Nobijās, aizbēga, pameta jūs ar Koškinu. Par to vajadzētu tiesāt. Lai gan droši vien nav tāda paragrāfa. Par tādu rīcību soda tikai kara laikā, bet mēs nekarojam.. Tā, redzi…
— Viņš nav vainīgs, Ivan Ivanovič, — domīgi sacīja Voļins, — Tas vienkārši bija pāri Viņa spēkiem … Katram ir pieļaujamās nervu slodzes robeža … Es viņu neattaisnoju, bet nevaru arī nosodīt. Tas viss ir daudz sarežģītāk … Viņš ir kļūdījies, protams. Kļūdījies profesijas izvēlē. Bet arī mēs esam kļūdījušies, nesaprazdami to agrāk …
Neizlasīta vēstule
Pagāja vairāki mēneši. Ziemā vispasaules kongresā okeanologi vienojās organizēt plašus kopīgus okeāna dibena pētījumus. Kongresa rezolūciju tūliņ sāka realizēt. Notika apmaiņa ar zinātniskajiem līdzstrādniekiem. «Tuskarorā» sāka strādāt Toms Braitons. Uz Savienotajām Valstīm aizbrauca Marina Bogdanova. Viņai vajadzēja sākt pētījumus kopā ar amerikāņu un japāņu kolēģiem pirmajā amerikāņu dziļūdens stacijā pie Santakrusas salas. Kuru katru dienu bija sagaidāma šīs stacijas svinīga atklāšana. Vasarā vajadzēja sākties starptautiskās padomju, amerikāņu un japāņu dziļūdens observatorijas būvei Džon- stona atolā Klusā okeāna centrālajā daļā, dienvidrietumos no Havaju salām. So observatoriju bija nolemts izveidot trīstūkstoš metru dziļumā; ar laiku tā kļūtu par kompleksu dziļūdens pētījumu galveno bāzi Zemes vislielākā okeāna centrālajā daļā.
Melnajā jūrā notika sekmīgi jaunā okeāna bezceļa mašīnas modeļa izmēģinājumi. Voļins tagad dalīja savu laiku starp eksperimenta centru Gelendžikā, kur izmēģināja be^- ceļa mašīnu, un institūtu Ļeņingradā, kur liels līdzstrādnieku kolektīvs jau bija sācis sastādīt programmu jaunam uzbrukumam okeāna dibenam. Sajā uzbrukumā vajadzēja piedalīties simtiem pētnieku, ar modernāko tehniku apgādātu kuģu eskadrām, lidmašī- nām-amfībijām, zemūdenēm, pirmajām okeāna bezceļa mašīnām. «Tuskarorā» tika izmēģināti dziļūdens skafandri, kas deva cilvēkam iespēju ilgstoši uzturēties divu trīs kilometru dziļumā, apgaismes ierīces, kas garantēja redzamību vairāku simtu metru rādiusā, jauns zemūdens ierocis un sakaru līdzekļi.
Aprīļa vidū Voļins no Gelendžikas atgriezās Ļeņingradā. Pirmā diena aizritēja pārrunās ar institūta nodaļu vadītājiem, bezgala garās telefona sarunās un intervijās avīžu un radio korespondentiem … Tikai vakarā, kad aiz kabineta loga pāri līča pelēcīgajam spogulim lēni dzisa blāvi oranžs saulriets — balto nakšu vēstnesis, Roberts Jurjevičs beidzot varēja ķerties pie vēstulēm un telegrammām, kas bija sakrājušās viņa prombūtnes laikā … Pašā virsū bija Marinas vēstule no Losandželosas. Voļins paskatījās uz zīmogu. Pienākusi vakar. Tā paliks «desertam» … Vēstuli neatplēsis, viņš iebāza to kabatā … Dimova vēstule no «Tuskaroras». Lūpas kodīdams, Voļins ātri pārskrēja ar acīm pinno lappusi. Šķiet, nekā jauna … Parastās sūdzības un pretenzijas. Rīt vajadzēs pārbaudīt, vai viņiem nosūtīti precīzijas magnetometri dziļūdens mērījumiem. Voļins atzīmēja to noplēšamajā kalendārā. Bet tas jau ir interesanti: Toms Braitons jaunajā skafandrā sasniedzis trīstūkstoš metru dziļumu Kuriļu ieplakas nogāzē; redzējis nelielu bez- struktūras plazmas sakopojumu; paņemt paraugu nav izdevies … Ankudinovam laikam taisnība: mīklainā substance uzrodas no dziļūdens ieplakas. Beigās — Dimova plašie spriedelējumi par plazmas iespējamo izcelsmi. Tos pagaidām var nelasīt… Pāvels Stepa- novičs plīvuru vēl nav redzējis. Toties Toms ir brašs puisis …
Voļins nolika Dimova vēstuli sāņus.
Tālāk vairākas telegrammas … Apsveikumi sakarā ar Voļina ievēlēšanu par ASV Nacionālās akadēmijas korespondētājlocekli. Vēstule no Luhtanceva. Nu, protams, Nikolajs Aristarhovičs ir sašutis, ka «Tuskarora» ir nevis Petropavlovskas filiāles pārziņā, bet pakļauta tieši Vissavienības okeanoloģijas institūtam. Tas tagad, kad avīzes sākušas runāt par pētījumu izvēršanu. Bet kurš pirms dažiem mēnešiem deva padomu iekonservēt staciju? Tā ka velti skaišaties, dārgo Nikolaj Aristarhovič… «Tuskaroras» nozīme kļūs ar katru gadu lielāka. Tagad tā ir mūsu galvenais placdarms uzbrukumā okeāna dibenam.
Bet filiālei ir citi uzdevumi — straumes Klusā okeāna ziemeļrietumu daļā, zivsaimniecība, zemūdens ganības, zivju migrācija. Bez «Tuskaroras» tāpat daudz darba nāks klāt. Esiet tik laipni un gādājiet, lai Klusajā okeānā vien nozveja gadā būtu simt miljonu centneru zivju [14] … Vēstules beigās piebilde: «Bija atnācis Rozanovs, lūdza, lai pieņem darbā, apgalvoja, ka nevarot dzīvot bez jūras. Es viņu, protams, padzinu. .»
«Protams, padzinu» … Kādēļ galu galā? Voļins piecēlās. Pastaigāja pa kabinetu. Ilgi skatījās pa logu uz līča ņirbošajiem vilnīšiem un auksto saulrietu … Kurš devis tiesības bez apdomas un vienaldzīgi pielīmēt cilvēkam etiķeti, kas nozīmē to pašu ko vilka- pase? Rozanovs jau tā pārāk dārgi samaksājis par savu vājumu. Pēc tā notikuma okeānā viņš pats uzrakstīja iesniegumu par aiziešanu no stacijas un institūta; aizbrauca kaut kur, droši vien pameta pusratā disertāciju, kas bija gandrīz gatava un ko Luhtancevs nosauca par talantīgu … Kopš tām dienām pagājis pusgads. Pietiekami ilgs laiks, lai visu pārdomātu un saprastu. Un, ja cilvēks ir atgriezies, ir atradis sevī spēku atkal lūgt savu skolotāju, tātad viņš nespēj citādi … Droši vien viņš uzvarējis arī šāvu vājumu. Nikolajs Aristarhovičs, protams, ir pārsteidzies, vajadzēs viņam to uzrakstīt. Vai tiešām viņš nav sapratis, kas slēpjas aiz Rozanova atgriešanās Petropavlovskā? Ge- nadijs taču bez pūlēm varēja atrast sev patīkamu darbu kurā katrā universitātē, nozaru institūtos, kur nezināja par šo gadījumu … Bet viņš atgriezies tieši tur, kur visi zināja.
Voļins pārcilāja atlikušo korespondenci. Nekā steidzama nebija. Tikai vēstule no Šeklija … Ielūdz uz dziļūdens stacijas atklāšanu Santakrusā. Diemžēl neiznāks aizbraukt. Laiks rit bez stājas, bet darba tik daudz …
Kārtojot vēstules, Voļins atrada zīmīti, ko sekretārs acīmredzot bija atstājis tieši pirms aiziešanas: «Divreiz zvanīja admirālis. Lūdza piezvanīt, kad būsiet brīvs.»
Voļins palūkojās pulkstenī. Desmit. Nav labi, ka viņš nepamanīja zīmīti ātrāk. Vajadzēs atlikt līdz rītam. Admirālis sen jau aizbraucis uz mājām …
«Braukšu es arī,» nosprieda Voļins. «Uz mājām …»
Viņš uzvilka mēteli, nodzēsa uguni un nokāpa vestibilā. Galvenās ēkas kreisā spārna gaiteņi bija spoži apgaismoti. Kartogrāfi vēl strādāja. Brīdi Voļins šaubījās. Varbūt ieiet pie viņiem? Bet kādēļ traucēt? Ja jau palikuši, tas nozīmē, ka viņiem steidzams darbs… Viņš vienkārši grib attālināt atgriešanos savā klusajā, tukšajā dzīvoklī.