— Savādi, — sacīja Voļins. — Vai tiešām priekšnojauta? Vairākas'stundas pirms tikšanās ar jums es jutu — kaut kas ir noticis. Tikai nezināju vēl, kas … Saprotiet, pēc dzīvās plazmas sakopojumu atklāšanas es biju pārliecināts, ka «Tuskaroras» noslēpums ir atminēts …
— Ar šo plazmu Ankudinovs neliek mani mierā ikreiz, kad tiekamies, — pukojās admirālis. — Viņš mēģina ar tās parādīšanos izskaidrot absolūti visu.
— Un es viņam piekrītu, — domīgi teica Voļins. — Ar tās īpašībām tiešām var izskaidrot visu, kas notika «Tuskarorā» pagājušajā vasarā. Plazmai ir pašai savs elektriskais lauks, kas iedarbojas no tālienes… Tajā pirmās satikšanās reizē Koškins dabūja elektrisko triecienu no tālienes caur skafandra ķiveri. Tas sabojāja bezceļa mašīnas motoru, varēja sabojāt avārijas signalizāciju un pat atvilkt vaļā šahtas avārijas izejas durvis, nejauši pieskaroties tām. Ar tās īpašībām varētu izskaidrot visu, tikai ne to, kas noticis pagājušajā naktī Santakrusā un netālu no «Tuskaroras» …
— Posieties, Robert, — klusi sacīja admirālis^ — Mums jābrauc. Mašīna ir klāt. Es dzirdu tās signālu …
— Ak dievs, — ievaimanājās tantiņa, padzirdējusi, ka Voļins atkal brauc prom. — No rīta atlidoja no Melnās jūras, naktī viņam jādrāž nezin kur atpakaļ. Būtu padomājis par sevi. Neesi vairs nekāds jaunais. Tāpēc jau sieva aizbēga no tevis … Es domāju, pataisīja tevi par akadēmiķi — norimsies. Kas tev deva … Kļuva vēl sliktāk.
— Nedusmojieties, Marija Gavrilovna, — teica admirālis atvadoties. — Tāds mums ar Robertu Jurjeviču darbs … Nemierīgs kā pats okeāns. Roberts Jurjevičs drīz atgriezīsies. Tagad Kuriļi ir ar roku aizsniedzami.
Ģērbjoties Voļins sataustīja kabatā Marinas vēstuli. Nē, viņš nespēja piespiest sevi izlasīt šo vēstuli tagad, kad viņš vēl nezina … Četri gājuši bojā. Bet stacijas atklāšanai vajadzēja notikt rīt… Nē, nē, tas nevar būt. Ja ar Marinu kaut kas noticis, vainīgs ir viņš… Marinas komandējums bija viņa ideja.
Lejā mašīnā Voļins sacīja admirālim:
— Es ceru, ka amerikāņi visu iztulkos pareizi … Seklijs un pārējie … Mēs darām vienu darbu, visi cīnāmies un visi riskējam. Tas nedrīkst atdzemdināt neuzticību.
— Gan redzēsim, — atbildēja admirālis. — Drīzāk jāuzzina, kas gribējis uzbrukt «Tuskarorai».
— Bet ja nu tas nav bijis uzbrukums? Ja nu jūsu jūrnieki ir pārsteigušies?
Admirālis aši paskatījās uz Voļinu.
— Man radās tāda doma, — viņš lēni teica, — bet… feci quod potui, faciant me- liora potentes[15] … Bez tam Santakrusā nesteidzās … Rezultātu jūs zināt. Uz centrālo lidostu, ātrāk …
Austrumi jau sārtojās. No turienes nāca jauna diena ….
Misiko izlemj
Mikroraidītājs, kas pusgadu bija klusējis, naktī sāka runāt. Misiko uztrūkās augšā kā dzelta. Saklausījusi pazīstamo signālu, pielēca kājās, norāva no krūtīm medaljonu un attaisīja to vaļā. Uz sudrabainā ekrāna, kas nebija lielāks par kvadrātcentimetra ceturto daļu, uzliesmoja un dzisa ceriņkrāsas dzirkstele. Tas bija Lielās trauksmes signāls. Pirmais signāls. Tas vēl nekad nebija raidīts. Tuvojās īstas briesmas… Misiko ar pūlēm pazina tēva balsi. Tā skanēja kaut kur tālu tālu un bija tikko dzirdama:
— … Tiešs trāpījums … «Taifūns» grūst… Beigas ir… Mi, tu dzirdi mani? Tagad tev… Tu saproti, Misiko? Viņš ir bīstams, sargies, Mi… Tev jāuzņemas …
Vārdi pārvērtās vienlaidu čaboņā. Noknik- šķēja, un kļuva kluss. Tūliņ pat nodzisa ceriņkrāsas dzirkstele, kas nedzirdami bija lēkājusi pa ekrānu.
Tās bija beigas … Tas otrs raidītājs, ko nupat savās rokās bija turējis tēvs, bija beidzis eksistēt. Ar tādām grūtībām desmit gadus celtā ēka sāka plaisāt un draudēja sagrūt. Vajadzēja rīkoties un rīkoties bez kavēšanās. Misiko pieskrēja pie durvīm un pavēra tās. Blakus istabā krāca Fremls. Trauksmes signāls nebija viņu pamodinājis. Tātad vispārējās trauksmes signāls bijis adresēts tikai viņai — Misiko. Tas varēja nozīmēt vienu: neizbēgamas bojā ejas priekšā tēvs centies nodot viņai savu lolojumu … Bet tas, par kuru viņš to brīdināja, protams, ir princis …
Vai viņa spēs?… Vai ir gatava tam, kas viņu sagaida?
Misiko uzmanīgi pievēra durvis, piegāja pie loga un attaisīja to. Apakšā zem nekustīgi sastingušajām palmām pletās bezgalīgi plašais Klusais okeāns. Uz rietumiem pretī tālajam apvārsnim aizstiepās mēness apsudrabota strēle. Pilnais mēness karājās augstu debesīs, apspīdēdams stāvos krastus, ciematu uguntiņas, šosejas un dzelzceļa līnijas līkumus, kas apjoza nogāzi. Lejā aizdrāzās garām elektriskais vilciens, un atkal kļuva kluss.
Brīdi Misiko sažņaudzās sirds.
Vai tiešām viņa tagad ir gluži viena? Viena naidīgā pasaulē? Vai viņa tiks galā ar nastu, ko tēvs gribēja uzkraut viņas trauslajiem pleciem? Viņš sapņoja par varu okeānos, bet, ieguvis to, — par pasaules varu.
Taču ari viņš ne vienmēr tika galā ar cilvēkiem, kurus bija izvēlējies par palīgiem. Bet ko viņa? Vai atradīs spēkus pakļaut savai gribai «brālību»? Pat Fremls … Kā viņš izturēsies, dabūjis zināt, kas viņa ir īstenībā? Varbūt neriskēt, palikt stāvam malā, atgriezties tajā parastajā pasaulē, no kuras viņu bija izrāvis tēvs?… Bet tā būs nodevība, viņa piemiņas, visa viņa sapņa, viņu ģimenes pagātnes nodevība.. Vai to tēvs gaidīja no viņas, kad pārraidīja pēdējo aicinājumu? Vai tam gatavoja.. Nē, tagad viņai ir viens ceļš — grūts un bīstams ceļš. Tēva ceļš … Un viens uzdevums — pierādīt pasaulei, ka viņas tēvs nav bijis vienkārši zemūdens pirāts … Ka viņam ir tiesības saukties par Kolumbu un planētas divu trešdaļu valdnieku … Trīsdesmit gados viņš paveicis diezgan daudz … Tātad izlem, Misiko! Starp citu, tu jau esi izlēmusi … No rīta pamodies, Fremls būs nepatīkami pārsteigts: viņa no verdzenes pārvērtusies par kundzi, bet viņš no pavēlnieka … Bet varbūt… Nē, viņš vēl noderēs…
Misiko atkal attaisīja medaljonu. Mirdzošais ķieģelītis klusēja. Kādu laiku viņa gaidīja, raudzīdamās uz mēness apspīdēto okeānu … Kaut kur tur, dzelmes tumsībā, ir viņas tēva kaps. Iespējams, ka viņa pat nekad neuzzinās, kas šonakt noticis. Vai tā ir avārija vai nāve kaujā? Viņa sažņaudza aparātu tievajos pirkstos, bet tas joprojām klusēja. Turpmāk tā būs vienmēr … Tagad tika i viņa, Misiko, spēs atdzīvināt mēmos medaljonus, ko nēsā uz krūtīm daži cilvēki — tikai daži cilvēki no visas armijas, kas veido «brālību» … Bet nē … Vēl ir princis — Isambajs … Kas viņu saistīja ar tēvu? Kādēļ tēvs tā uzticējās viņam? … Un šis pēdējais brīdinājums? …