Misiko saudzīgi izņēma aparātu no medaljona, pabīdīja regulatoru Uz vismazāko darbības rādiusu un, pieliekusies aparātam pavisam klāt, paklusi teica:
— Uzmanību, Toti, uzmanību.. Gribu tevi tūliņ redzēt. Vai tu dzirdi?
Viņa apklusa un gaidīja. Tas bija pirmais mēģinājums … Un Misiko nodomāja: ja viņš tūliņ atsauksies, viņai smaidīs laime.
Toti dzirdēja un atsaucās … Uz aparāta ekrāna uzliesmoja dzirkstele. Nodzisa un no jauna uzliesmoja. Toti gaidīja pavēli.
Misiko klusiņām nopūtās.
— Tūliņ atnāc uz parku, Toti. Es būšu lejā pie baseina …
Viņa uzmeta uz pleciem ar zelta drakoniem izšūtus zīda rītasvārkus un, atvērusi balkona durvis, izgāja tumšajā dārzā.
— Man te ir apnicis, — kaprīzi sacīja Misiko pie rīta kafijas galda. — Brauksim prom no šejienes …
Fremls palūkojās pār avīzes malu.
— Mums nav kur steigties, — viņš vienaldzīgi nomurmināja un lasīja tālāk.
— Bet es gribu, — Misiko neatlaidās.
— O, tas ir interesanti, — viņš pārtrauca, nolaizdams avīzi. — Paklausies, ko raksta: «Liela avārija amerikāņu dziļūdens stacijā Santakrusā. Stacija sagrauta … Tās atjaunošana prasīs vairākus gadus. Kompetenti speciālisti uzskata, ka notikusi diversija. Patruļkuģi redzējuši pie Kalifornijas krastiem nezināmu zemūdeni. Sprādziens Santakrusā ir komunistu roku darbs …» Redzi, dārgā, man bija taisnība: viņi saplēsīsies paši, cenzdamies apsteigt viens otru dziļūdens pētījumu izvēršanā … Visas sarunas par sadarbību ir blefs … Velti šefs raizējās … Vajadzēja nogaidīt… Un, tiklīdz starp Ameriku un komunistiem sāksies liels karš, mēs…
Fremls pavīpsnāja un ar plaukstas malu uzblieza pa galdu.
— Es gribu braukt uz Tokio, — Misiko teica, savilkusi rožainās lūpiņas. — Brauksim.šodien pat… Es jau noskaidroju: lidmašīna uz Meksikositiju izlido pusdienas laikā. Naktī mēs būtu Tokio.
— Tu laikam esi jukusi, — pārsteigts norūca Fremls. — Kas par Tokio? Šefs lika man sēdēt te un gaidīt viņa pavēli… Es tagad esmu pārliecināts: tas blēdis Isambajs ir melojis. Šefs vienkārši gribēja briesmu brīdī dabūt mani prom no turienes … Un nolika Isambaju manā vietā saņemt triecienu. Šefs, protams, bija kaut ko uzzinājis par operāciju, ko gatavoja tie ēzeļi no Interpola. Mēs abi esam laikus aizlasījušies no Singapūras. Ja es būtu vienu dienu aizkavējies, mani arestētu kā Isambaju … Pašreiz es mazāk kā jebkad vēlos kaut vai drusciņ neklausīt šefu. Nē, mēs sēdēsim te un gaidīsim, kad šefs aicinās. Un nav ko teikt, te var tīri labi atpūsties …
— Isambajs tika arestēts uz īsu laiku, — piezīmēja Misiko.
— Ak tā! Izrādās, tu zini… Interesanti… Nav jau arī nekāds brīnums. Isambajs tur bija jauns cilvēks. Viņam bija vieglāk izgrozīties. Ar mani varēja būt ļaunāk …
— Protams, — asi atteica Misiko. — Ar jums varēja būt daudz ļaunāk, bet cita iemesla dēļ. Jūs, liekas, esat aizmirsis kādu notikumu … Seno Mataramas rūpiju, kas dažu labu tomēr piespieda padomāt… Sīkums, vai ne? Nekas vairāk kā zelta monē- tiņa, bet cik dārgi tā izmaksāja «brālībai»…
— Oho, — novilka Fremls. — Tas nu ir par daudz, meitenīt… Tu arī sāc aizmirst, kas esmu es … un kas esi tu … Un vēl kaut ko tu esi aizmirsusi: daudz zināt ir kaitīgi… kaitīgi veselībai. Bet nu, marš uz savu istabu un apdomā labi, ko es teicu.
— Fi, Fremla kungs, — nosprauslājās Misiko, nekustēdamās no vietas, — bet es domāju, ka jūs esat džentlmenis. Protams, zināmās robežās… Tā ar dāmām nerunā. Cik žēl, ka jūs savos gados neesat kļuvis gudrāks un … vērīgāks …
— Ko tas nozīmē?
— Apdomājiet, ko es teicu… Es zinu daudz … Bet par jums — visu vai gandrīz visu … Arī notikumu ar vienpadsmito rūpiju … Pretēji šefa visstingrākajai pavēlei jūs paturējāt nevis desmit, bet vienpadsmit zelta monētas no atraduma, kas tika izcelts no Bali jūras dzelmes. Vienpadsmito rūpiju jums nozaga. Tālāk sākās meli.. Pirmais šiem meliem par upuri krita Loters. Jūs pavēlējāt man nogalināt viņu, nezinādams, ka monētas vēl ir pie viņa. Vai tā nebija? Ja Loters pārdotu daļu monētu, vienpadsmitās rūpijas noslēpuma atklāšana jums vairs nedraudētu. Visu varētu uzvelt Bruno. Jūs nezinājāt, ka šefs atcēlis pavēli un aizliedzis realizēt monētas Štatos. Arī es uzzināju to pārāk vēlu. Ja talkā nebūtu nākuši Isambaja cilvēki, Interpola aģenti dabūtu savos nagos pierādījumu, ka mēs, — Misiko uzsvēra vārdu «mēs», — mēs esam kļuvuši par lielu dziļumu saimniekiem. Toreiz Kasablankā Isambajs izglāba vienu no lielākajiem «brālības» noslēpumiem un jūs, Freml… Bet neizglāba noslēpumu uz ilgu laiku. Tas jau ir atklāts, acīmredzot pateicoties vienpadsmitajai rūpijai — tai, ko jums nozaga. Toreiz Kasablankā jūs varbūt gribējāt upurēt arī mani…
Fremls parāvās tālāk un protestējot novē- cināja roku.
— Varbūt, — cieti atkārtoja Misiko, — bet es nepastāvu uz sava, lai gan mani izglāba tikai Toti. Dodu jums desmit minūtes laika pārdomām.. Un, lūdzu, neiedomājieties, ka gribu jūs šantažēt vai esmu zaudējusi prātu… Vai jūs varētu, vai jūs gribētu kalpot man tikpat uzticami un bez ierunām kā … Nu, piemēram, kā jūs līdz šim kalpojāt šefam? Nē, ne tā, bet vēl labāk?
— Varbūt es guļu? — nomurmināja Fremls. — Varbūt tomēr viens no mums ir zaudējis prātu?
— Ne viens, ne otrs, — atcirta Misiko. — Jums ir desmit minūtēs laika saprātīgām pārdomām. Bet brīdinu — Toti novēro katru jūsu kustību, nn man negribētos … Jūs saprotat …
— Toti? Seit? …
— Acīmredzot. Viņš taču nevar noverot jūs, sēdēdams Singapūrā. Pēc desmit minūtēm gaidu atbildi. Ja atteiksieties, varat palikt tepat un jums nekas nedraudēs, ja vien būsiet prātīgs. Ja piekritīsiet… Nu, bet, ja piekritīsiet, naktī mēs būsim Tokio.
Misiko piecēlās. Lūpas sakniebis, Fremls brīdi raudzījās uz Misiko. Tad arī viņš piecēlās.
— Paklausieties, — viņš teica. — Paklausieties, Misiko… Es vēl nezinu, kas noticis naktī, ja tiešām kaut kas ir noticis. Bet man nav vajadzīgas desmit minūtes … Man nav ko izlemt. «Brālība» sen būtu iziruši, ja tās kareivji šādos brīžos šaubītos … Droši vien tās ir lamatas, bet es nevaru pateikt nekā cita kā tikai to, ko jūs dzirdēsiet. Es esmu kareivis. Es palieku kopā ar šefu. Esmu saistīts ar viņu, saprotiet, tikai ar viņu … Nekur es nebraukšu… Un jūs arī nelaidīšu, ja vien neizrādīsies, ka … ka viss izskatās citādi, nekā es līdz šim biju domājis.. Drīzāk es nonāvēšu jūs, lai gan jūs esat vienīgais, kas man vēl palicis, bet..
Viņš apklusa un pašūpoja galvu.
— Jūs atradāt vienīgo pareizo gājienu šajā amizantajā spēlē, — domīgi teica Misiko. — Saprotiet, vienīgo, Freml… Vai jūs pirmo reizi mūžā runājāt no sirds un es varu rēķināties ar jums? Lai būtu kā būdams, mēs esam sabiedrotie. Paskatieties …
Misiko pacēla roku. Viņas rādītāja pirkstā pazibēja gredzens ar melnu akmeni.
— Jūs jau zināt, kas tas ir, — viņa turpināja. — Tas ir pēdējā Mataramas sultāna gredzens, «brālības» augstākās varas simbols. Tādu gredzenu bija trīs… Lai gan varbūt… tagad to ir palikuši tikai divi… Savā laikā šis simbols apvienoja Javas iedzīvotājus cīņā pret eiropiešu iebrucējiem. Tagad tas ieguvis mazliet citādu jēgu … Bet laiks rit uz priekšu un.. ideāli mainās.. Vai jūs nākat man līdzi, Freml?