— Jā, protams, — viņš nočukstēja. — Tātad jūs…
— Tss, — viņa sacīja, piedurdama pirkstu viņam pie lūpām, — nerunājiet par to…
— Bet šefs? Vai tiešām viņš ir kļūdījies? Sākumā viņš pats lika pārdot kolekcionāriem desmit monētas no Bali atraduma. Katra maksāja traku naudu..
— Pārāk dārgi, Freml. Tā droši vien bija viņa pirmā kļūda … Taču viņš laikus attapās. Saprata, ka monētas Var uzvest uz pēdām … Neviena no desmit monētām netika pārdota. Un ja nebutu bijis vienpadsmitās… Ja nebūtu bijis vienpadsmitās, viņš, iespējams, pagājušajā naktī nebūtu pieļāvis otru kļūdu … Savu pēdējo kļūdu, Freml…
Lielā padome sapulcējās tempļa pazemes alā vulkāna Lavu [16] piekājē. surakartas apkārtnē jau otro nedēļu notika pavasara reliģiskie svētki, un budistu mūkiem platajos apmetņos ar kapucēm neviens nepievērsa sevišķu uzmanību. Pirms saulrieta no Lavu virsotnes konusa nokāpušie tūristi redzēja, ka mūki cits pēc cita bez steigas nozūd tempļa drupās.
Nemanot nošķīrušies no tūristu grupas, Misiko, Fremls un Toti vairāk nekā stundu gaidīja, paslēpušies drupās.
Kad bija satumsis, pie drupām klusi piebrauca slēgta vieglā mašīna. No tās izkāpa neliela auguma drukns cilvēks brūnā apmetnī ar kapuci. Apskatījies arī viņš nozuda pussagruvušo sienu labirintā.
— Tas ir Isambajs, — sacīja Misiko. — Visi ir sanākuši… jāsāk …
— Viņiem jābūt piecpadsmit? — jautāja Fremls.
—. Ja visi salasīsies, jā.
— Viņi ir salasījušies visi, — apstiprināja Toti, palīdzēdams Misiko uzģērbt brūnu apmetni.
— Nu tā, tagad mēs esam tādi paši kā viņi, — sacīja Misiko, kad arī Fremls bija uzģērbis apmetni un pacēlis kapuci. — Ved, Toti.
— Es vedīšu jūs pa slepenu eju, — čukstēja malajietis. — Šo eju zināja tikai šefs. Jūs visu dzirdēsiet un redzēsiet pa caurumu sienā … Es būšu augšā.
— Atceries, Toti, tu vērosi katru viņa kustību un, tiklīdz teikšu: «Es jūs notiesāju, princi» …'
— Jā, kundze, izpildīšu visu …
— Vai jūs nebaidāties, Freml?
— Tikai par jums. Esmu pārliecināts, ka izrādi var nospēlēt arī bez jūsu piedalīšanās.
— Jūs viņus slikti pazīstat… Bez tam galvenās lomas spēlējam mēs ar princi…
Viņi ilgi gāja pa pilnīgi tumšām ejām nopakaļ Toti. Reizēm virs galvas parādījās zvaigznes, bet tad viņus atkal apņēma necaurredzama tumsa. Fremls nespēja saprast, kā Toti un Misiko orientējas aklajā tumsā. Toti nevienu reizi neiededzināja kabatas bateriju, ko turēja rokā. Mīkstie apavi slāpēja soļu troksni. Visapkārt valdīja klusums. Tikai retumis zem kājām kaut kas dīvaini nočabēja, un tad Toti sāka klusiņām svilpot.
— Kāpēc viņš tā? — Fremls čukstus jautāja Misiko.
— Tss, tās ir kobras. Te to ir milzums … Viņš tās nomierina …
Fremls sastinga šausmās un juta, ka nespēj vairs paspert ne soli.
Misiko pagrūda viņu uz priekšu.
— Nebaidieties, — drošināja Toti. — Jūs neaiztiks, pat ja jūs uzkāpsiet virsū. Jūsu sandaļu zoles ir piesūcinātas ar īpašu sulu. Tās smaka uzreiz paralizē rāpuļus.
— Brīnum jauka vieta, vai ne? — čukstēja Misiko. — Toties ir garantija, ka nezinātājs iekšā netiks… Sais vecajās alās varam iekļūt tikai mēs …
— Varbūt, lai gan es neesmu par to drošs… Vienalga — muļķīgs viduslaiku farss.
— Klāt esam, — teica Toti. — Viņi ir sapulcējušies te, aiz sienas …
Fremls saklausīja balsis. Sekojot Misiko, viņš pakāpās mazliet augstāk un pa šauru spraugu mūrī ieraudzīja «sapulču zāli» — apaļu telpu ar augstu kupolveida velvi. Sienas klāja fantastisks akmens ornaments. Tajā bija brīnumaini savijušies augi, čūskas, kaili sieviešu ķermeņi un ķēmīgas briesmoņu maskas. Pāris ornamentu akmens vijumā nostiprinātu lāpu izplatīja telpā nemierīgu gaismu. Sienās melnēja caurumi — tur uz visām pusēm aizstiepās zemi gaiteņi.
Zāles vidū uz apkritušām kolonām, kas kādreiz bija balstījušas velvi, sēdēja stāvi tumšos apmetņos ar zemu pār acīm nolaistām kapucēm. Daži paklusu sarunājās. Fremls
sadzirdēja aprautas frāzes vācu, spāņu un japāņu valodā.
— Viņu ir četrpadsmit, — čukstēja Toti.
— Prinča vēl nav … Te ir svira, kundze. Ja to nospiež, plātne pabīdās nost un atver izeju uz zāli.
— Sapratu … Ej augšā, Toti…
Malajietis paklanījās un aizgāja. Fremls
un Misiko palika divatā. Fremls sataustīja zem apmetņa jakas kabatā revolvera spalu, pārbaudīja, vai varēs to ātri izraut, ielaida lodi stobrā un nolaida aizsargu.
Misiko vēroja Lielās padomes locekļus.
— Te ir īpaša akustika, — viņa čukstēja.
— Viņus dzird, bet mūs nedzird nemaz. Šis templis un pils uzbūvēti ļoti sen — daudzus gadsimtus pirms tam, kad varu Javā pārņēma Mataramas sultāni. Šajā apaļajā zālē pulcējās padome, bet no šejienes sultāns novēroja savus vezīrus …
— Par ko viņi runā? — jautāja Fremls.
— Par sīkumiem … Viņi nedrīkst sarunāties, lai nejauši nepazītu cits citu. Atklāt seju ir tiesības tikai šefam vai viņa varas mantotājam. Bet tie — «brālības» padomes locekļi — nedrīkst pazīt cits citu. Šefs pazīst visus, bet katrs no viņiem pazīst tikai šefu. Princis ir rīkojies briesmīgi pārdroši, sapulcēdams viņus te… Viņi sanāk kopā tikai trešo reizi. Viņi var neatzīt princi… Var neticēt tam…
— Kuri viņi?
— Es pēc balss pazīstu tikai vienu … To malējo pa kreisi… Tas ir Sakudzava …
— Sakudzava? Japānas lielākās kuģu būves firmas vadītājs?
— Tas pats … Pārējos pagaidām neatšķiru, lai gan pazīstu visus … Visi viņi ir lieli komersantu un politiķu aprindu bosi. Tēvs zināja, uz ko balstīties …
— Tss … Isambajs!..
— Nu, paklausīsimies, — teica Misiko, uzlikdama roku uz slepeno durvju mehānisma sviras.
Isambajs nostājās sapulcējušos priekšā un strauji atmeta atpakaļ kapuci.
Zālē sacēlās pārsteiguma murdoņa.
— Ko tas nozīmē? — bargi noprasīja viens no Padomes locekļiem. — Kas jūs esat? Mēs esam sapulcējušies, ne jau lai runātu ar jums …
— Nē, ar mani. Es esmu tas, kura augstākā vara jums būs jāapstiprina. Šefs ir gājis bojā, kritis- kā kareivis kaujā. Es biju otrais aiz viņa. Tādēļ es jūs sapulcināju… Tagad man jākļūst pirmajam. Te ir varas un varas mantojamības zīme, ko kādreiz es saņēmu no šefa …
Isambajs izstiepa uz priekšu roku ar gredzenu. Tad nomauca gredzenu un pasniedza to tuvākajam Padomes loceklim. Tas uzmanīgi aplūkoja zīmi akmenī un iedeva gredzenu blakām stāvošajam. Pēc dažām minūtēm, kad gredzenu bija paturējuši rokā visi klātesošie, tas nonāca atpakaļ pie Isambaja.
— Vai ir jautājumi? — vaicāja Isambajs, uzmaukdams gredzenu pirkstā.
— Jā, — kāds ierunājās. — Vai var ticēt ziņai par šefa bojā eju? Līdzīgas ziņas ir nonākušas līdz mums jau agrāk, taču tās neatbilda patiesībai…
— Šoreiz diemžēl var ticēt. Tieši pirms nedēļas šefs pārraidīja Lielās trauksmes signālu no «Taifūna». Viņš paguva paziņot, ka «Taifūnu» iznīcina dziļumbumbas. Pēdējā brīdī viņš uzrunāja mani. Tad sakari pārtrūka pusvārdā … «Taifūns» tai laikā atradās vairākus kilometrus dziļi.