— Tas jau ir tas mīklainākais, — ierunājās Voļins. — Kāpdams augšā pa šahtu, ūdens nevarēja neizlauzt visas piecas avārijas starpsienas. Signalizācijai vajadzēja iedarboties.
— Signālu nebija, ne no lejas, ne no šahtas. Noteikti! Tāpēc Luhtancevs …
— To es jau dzirdēju. Sakiet, vai pēc jūsu atgriešanās augšā kāds izgāja cauri šahtai?
— Izgāja. Kad es lidoju projām no Simu- širas, nolaisties gatavojās Severinovs. Viņš laimīgi nokļuva stacijā.
— Severinovs, šķiet, ir students?
— Viņš atbrauca diplompraksē. Tik jauks puisis, Robert Jurjevič. Bokseris! Viņa man sevišķi žēl… Kādu telegrammu viņa māte atsūtīja Luhtancevam! Sauc par slepkavu un nezin kā vēl. Tāds dīvains vārds … ek, piemirsies … Starp citu, Severinovs bija tas, kurš pirmais ieraudzīja milzu krakenu. Iedomājieties, Robert Jurjevič, trīsdesmit deviņus metrus garš.
— Kur nu, kur nu — trīsdesmit deviņus!
— Viņi skaidri redzējuši! Krakens vēlāk vairākkārt parādījies stacijas tuvumā. Pat salauzis paviljonu ar novērošanas ierīcēm.
— Ak tā … Es to nezināju …
— Tas viss notika pirms pašas avārijas. Vēlāk krakens nebija vairs ne prātā.
— Sakiet, Aleksej… piedodiet, esmu aizmirsis tēva vārdu.
— Pavliničs, — atgādināja Koškins.
— Sakiet, Aleksej Pavlinovič, vai jūs pats neredzējāt to astoņkāji?
Koškins vainīgi sāka mirkšķināt acis.
— Ko neesmu redzējis, to neesmu. Pēdējo reizi veselas trīs stundas nosēdēju kopā ar Savčenko stūra tornī. Zināt, tajā ar lielo caurspīdīgo kupolu. Bet tikpat neko neredzēju. Visvisādu zivju bija bez sava gala, redzējām piecus metrus garus zušus, bet krakens nerādījās.
— Jums neveicas, Aleksej Pavlinovič … Bet atgriezīsimies pie jūsu hipotēzēm. Tātad to ir trīs?
— Pirmā — astoņkājis, Robert Jurjevič. Tas ir avārijas vaininieks.
— Ko tad tas varēja nodarīt?
— Visu ko. Savčenko stāstīja, ka tie esot traki gudri nezvēri. Ne velti krakens vairākas dienas peldējis ap staciju. Viņš meklējis vājo vietu. Tad viens grābiens — un gatavs …
— Tā … Bet otra … hipotēze?
— Kašalots, Robert Jurjevič! Kašalots vajāja krakenu, uzbruka tam. Plēsdamies viņi sabojāja šahtu.
— Piedodiet, ko sabojāja?
— Šahtu, kas ved uz staciju.
— Nav slikti izdomāts. Atliek vēl trešā hipotēze.
— Trešā man pašam ir visneskaidrākā un miglainākā, Robert Jurjevič, — sacīja Koš- kins, pieliekdamies Voļinam pie auss un nez kāpēc noklusinādams balsi līdz čukstam. — Es vēl neesmu izdomājis līdz galam, bet jums pateikšu … Tur varēja būt vēl kāds … Viņi varēja atlidot no Venēras… Savčenko stāstīja par pēdām. Saprotiet, izpētes brauciena laikā viņš bija atradis gaužām neparastas pēdas dibenā …
Kabineta durvis atvērās. Balstīdamies uz spieķa, strauji ienāca profesors Nikolajs Aris- tarhovičs Luhtancevs, neliela auguma, kalsns, ar šauru seju, kumpu degunu un sirmu ķīļ- bārdiņu. Paspēris dažus soļus, viņš piespieda spieķi ar elkoni un izstiepa abas rokas pretī Voļinam.
— Robert Jurjevič, mans dārgais, beidzot! Bezgala priecājos, redzot jūs … Padomājiet, kāda nelaime!.. Divi labākie novērotāji un mūsu «Tuskarora» … Trešo dienu nespēju atjēgties! Visu laiku domāju, kur ir mūsu kļūda. Un nespēju saprast… Šausmas, tādas šausmas …
Un, nelaizdams vaļā Voļina rokas, Luhtancevs piespieda pie acīm baltu batista lakatiņu.
Voļins sajuta smalku smaržu aromātu. Viņš piesardzīgi atbrīvoja roku no Luhtan- ceva vēsajiem pirkstiem. Pametis ar galvu Koškinam, kas iesāņus manījās laukā no kabineta, Voļins teica:
— Es atvedu «Tuskaroras» glābšanas darbu projektu. Saskaņosim to, Nikolaj Aris- tarhovič, pirms apspriedes un iesniegsim komisijai apstiprināt. Būs vajadzīga robežsargu un ūdenslīdēju nodaļas palīdzība, kā arī abi jūsu filiāles batiskafi.
— Viens batiskafs ir uz vietas, Simuširā. Bet, šķiet, tas nav īsti kārtībā, — paskaidroja Luhtancevs, apsēzdamies pie milzīga rakstāmgalda. — Bet otrs … — Kaut ko atcerējies, Nikolajs Aristarhovičs apklusa.
— Otram jābūt Simuširā ne vēlāk kā rīt, — sacīja Voļins. — Un pirmais ir pilnīgi jāsagatavo darbam. Es lūdzu jūs, Niko- laj Aristarhovič, tūliņ dot nepieciešamos rīkojumus. Kas attiecas uz glābšanas darbu plānu, tad tas ir šāds …
ATVĒRTā LūKA
Apspriede apgabala komitejā turpinājās jau vairāk nekā stundu. Voļins klausījās runātājos un kaut ko atzīmēja bloknotā. Profesors Luhtancevs kodīja pirkstus un laiku pa laikam kaut ko čukstēja. Viņš jau divas reizes bija mēģinājis iebilst institūta vadībai adresētajiem pārmetumiem, bet apspriedes vadītājs — pirmais sekretārs — katrreiz ar žestu atturēja viņu, un Luhtancevs apklusa, sašutumā mirkšķinādams no negulēšanas piesār- tušos plakstiņus. Kabineta tālākajā kaktā sēdošais Koškins jūsmīgi skatījās uz Voļinu. Kad Voļins sāka rakstīt, Koškins blenza uz blakus sēdētāju — kalsnēju rudmatainu meiteni pelēkā svīterī — un, aprauti čukstot, kaut ko skaidroja viņai. Meitene skumīgi māja ar galvu un vērīgi klausījās.
— Lietas apstākji visumā ir skaidri, — teica vadītājs, kad viens no runātājiem bija beidzis un kabinetā uz brīdi kļuva kluss.
— Tagad jautājums nav, kas un cik lielā mērā vainīgs… Ja būs vajadzība, mēs pie tā vēl atgriezīsimies. Galvenais, kāds liktenis piemeklējis cilvēkus, kas atradās stacijā avārijas brīdī. Pirms apspriedes jums tika izdalīts glābšanas darbu projekts, ko izstrādājis profesors Luhtancevs …
— Kopā, — iesaucās Luhtancevs, — kopā ar godājamo valsts komisijas priekšsēdētāju akadēmiķi Robertu Jurjeviču Voļinu.
— Jā, — piekrita apspriedes vadītājs,
— es tikai īsuma dēļ minēju jūs vienīgo. Kas grib izteikties par šo projektu?
Klātesošie sāka čaukstināt papīrus un pusbalsī sarunāties.
— Viss it kā būtu pareizi, — skaļi teica sirms vīrs ar vēja appūstu sārtu seju. — Jāsaka «jā», un lai strādā ar dieva palīgu. Ūdenslīdējus mēs dosim tūliņ pat.
— Robežapsardze nosūtīs pieprasītos spēkus un līdzekļus šodien sešpadsmitos nulle nulle, — paziņoja viens no ģenerāļiem.
— Lidmašīnas būs pēc stundas, — piebilda otrs ģenerālis.
— Vai vēl kāds grib izteikties? — jautāja apspriedes vadītājs.
— Jā, — tikko dzirdami atsaucās Voļins.
— Vārds Robertam Jurjevičam.
Voļins piecēlās. Viņa pētošais skatiens noslīdēja pār apspriedes dalībnieku sejām.
— Jāatzīstas, ka es gaidīju jautājumus, — sacīja Voļins, — jautājumus par projekta būtību. Projekts izstrādāts, pieņemot, ka stacija ir palikusi vesela …
Luhtancevs nemierīgi sakustējās krēslā, nokāsējās, izvilka kabatas lakatiņu un sāka rūpīgi slaucīt brilles.
— Palikusi vesela, — Voļins atkārtoja, skatīdamies pāri Luhtancevam. — Visai iespējams, ka liela tās daļa pat vēl nav pieplūduši ar ūdeni. Visi runāja par stacijas bojā eju; autori orientējas uz to, ka stacija ir vesela … Pagaidām vesela, kaut gan ir iespējams, ka mums neizdosies to saglabāt… Laika ir maz, tagad nav iespējams pārliecinoši pamatot šos apsvērumus. Galvenais arguments, uz kura mēs balstāmies, ir tas, ka nav iedarbojusies neviena signalizācijas sistēma …