— Tas notika, uzbrūkot Santakrusai?
— Nē. Santakrusas operāciju vadīju es. Kā jūs zināt, tā izdevās lieliski…
Atkal bija dzirdama pārsteiguma murdoņa.
Isambajs lepni izslējās.
— Es izmantoju parasto zemūdeni un tiku cauri nemanīts. Bet «Taifūns», ko uzskatīja par uzbrukumam nepieejamu, iekrita krievu izliktajās lamatās … Tagad mums nav otra tāda kuģa kā «Taifūns», kas apvienotu sevī ātrgaitas zemūdeni un okeāna bezceļa mašīnu. Bet mēs to uzbūvēsim… Un drīz vien …
— Tagad mums vajadzīgi jauni kuģi ekspluatācijas darbiem okeāna dibenā, — atskanēja kāda balss. — Nogrimušos kuģus meklē ārkārtīgi lēni… No lielajām bagātībām vēl nekas nav atrasts.. Viss, kas iegūts pēdējā gada laikā, neattaisno izdevumus.
— Bet vai mēs nesaņemam ienākumus no citiem avotiem? — jautāja Isambajs. — Ja aplēstu kopīgos ienākumus …
— Kopīgie ienākumi varēja būt lieli. Bet «citi avoti» kļūst ar katru gadu mazāk ienesīgi un nedrošāki. Daudz cilvēku ir cietuši pēc sprādziena uz «Ankri» un arestiem Singapūrā.
— Pie tā vainīgs šefs, mūsu mīļotais bijušais šefs, — pārtrauca Isambajs, — bet par mirušiem nerunā sliktu … Apsolu jums tuvākajos gados trīskāršot «brālības» ienākumus. Bet brīdinu … Mēs paliksim ne tikai apslēpto dārgumu izlūki, bet arī kareivji… Citādi mums neizdosies noturēt okeānu dzelmes, tātad iekarot… pasauli. Bet šefa un viņa biedru nāvi mēs atriebsim. To uzņemos es. Kad jūs būsiet uzticējuši man augstāko varu …
— Ja mēs jums to uzticēsim, — kāds stingri noteica, — mēs prasīsim arī ierobežojumus. Uzbrukuma operācijas, tādas kā«San- takrusa» un tai līdzīgas, ir iepriekš jāsaskaņo ar mums vai kaut ar pusi no Padomes locekļiem. Gana balstīt politiku uz avantūrām. No tā jāvadās pirmām kārtām.
— Pareizi…
— Ierobežojumi ir vajadzīgi…
— Mūs nostāda notikušu faktu priekšā …
— Var domāt, ka mēs esam tikai gangsteru banda!
— Šefs pieļāva vairākas rupjas kļūdas, un mēs neizvairīsimies no tām arī turpmāk, ja visa vara nebūs koncentreta vienas rokas … Laiks apgūt modernākas vadības metodes.
— Pareizi!
— Konsultēties nav grūti, ja ar mikrorai- dītājiem uztur divpusīgus sakarus. Bet mēs tikai saņemam norādījumus no augšas..
— Taisnība gan, ir vajadzīgi divpusīgi sakari ar tiem, kas visu vadīs …
Isambajs pacēla roku, likdams apklust.
— Uzmanību, džentlmeņi! Nekliedziet tā! … Var domāt, ka jūs esat parlamentā … Jūs prasāt reformas. Varbūt tas ir taisnīgi. Bet reformas nav īstenojamas uzreiz … Mēs parunāsim par to mazliet vēlāk, pēc pāris mēnešiem. Neviens taču neliedz mums sapulcēties vēlreiz ar gataviem priekšlikumiem. Līdz šim mūsu spēks bija tieši organizētībā, kam pamatus lika šefs, lai allahs dod viņam mūžīgo mieru … Nedrīkst rīkoties bez apdoma, mainot to, kas ir mūsu spēks. Ja jūs atzīsiet mani par jauno vadoni, esmu gatavs šodien pat saskaņot ar jums tuvākos pasākumus, bet par reformām parunāsim nākamajā tikšanās reizē. Mūsu organizācija ir tāda, ka mēs nevaram pastāvēt cits bez cita …
— Laiks darīt galu arī šai viduslaiku masku ballei, — kāds piezīmēja. — Tā ir smieklīga. Mēs visi labi zinām, kas te sapulcējušies. Kādēļ spēlēt pārģērbšanos? Mēs esam pietiekami stipri, lai sapulcētos kādā no labākajiem Džakartas, Manilas vai Tokio hoteļiem vai pat Losandželosā, velns parāvis!
— Esmu ar mieru apspriest ari to, — piekrita Isambajs.
— Tādā gadījumā — pie darba. Izstāstiet par sevi, un tad lemsim.
— Es strādāju kopā ar šefu ap trīsdesmit gadu. Biju pērļu zvejnieks, tad ūdenslīdējs un okeāna bezceļa mašīnas kapteinis. Zelts, kas ieplūda jūsu seifos, vispirms izgāja caur manām rokām tur, jūras dzelmes tumsībā… Pēc tam es vadīju «brālības» slepenpoliciju…
Apmetņos un kapuces terptie stāvi pakapas atpakaļ.
— Jums nav obligāti jāzina, kā mani sauca agrāk, — Isambajs turpināja pēc īsa brīža. — Lai gan es varētu lepoties ar savu vārdu. Tagad tas vairs nav svarīgi… Tagad mani sauc Isambajs. Šo vārdu daži no jums arī ir dzirdējuši. Bet, tiklīdz es būšu kļuvis par šefu, jums šis vārds būs jāaizmirst… Ja jūsu vidū nav neviena, kas pretendētu uz augstāko varu «brālībā», uzticiet to man. Es beidzu. Izlemiet… Bet atcerieties «brālības» slepenpoliciju. Tā ir augstākās taisnības ķīla …
Iestājās klusums. Apmetņos un kapucēs tērptie stāvi nebilda ne vārda.
— Izlemiet, — atkārtoja Isambajs. — Varbūt kāds no klātesošajiem uzskata sevi par pretendentu? Lai runā … Vai ir tāds?
— Ir, — atbildēja skanīga balss.
Bez trokšņa paslīdēja nost viena no plātnēm, un ejā parādījās divi stāvi garos apmetņos un kapucēs — pa priekšu mazs, aiz tā garš un plecīgs.
— Ir, — atkārtoja mazais stāvs, droši iedams pie sapulces dalībniekiem. — Tā esmu es.
Isambaja tumšajā sejā nenodrebēja ne muskulītis. Viņš nekustējās, kad mazais stāvs piegāja tam cieši klāt. Viņš tikai drusku sašķobīja biezās lūpas un tikko dzirdami sacīja:
— A, liekas, pazīstu … Jūsu joki, Freml! Apsveicu …
— Nē, neuzminējāt, princi, — teica Misiko, paceldama kapuci. — /Jūsu priekšā ir Misiko Tunga, Katanarana Tunga — lielā Tunga un … jūsu šefa meita, kungi ^..
Klātesošie izbrīnā iesaucās un atkāpās. Izveidojās pusloks. Šā pusloka centrā palika Misiko un Isambajs. Princim aiz muguras kā pārakmeņojušies slējās četri mēmi stāvi, Misiko aiz muguras bija tikai Fremls, kas bija sažņaudzis zem apmetņa automātiskās pistoles spalu.
Isambaja seja bija pārvērtusies līdz nepazīšanai — kļuvusi melna, pārklājusies ar rupjām sviedru lāsēm… Viņš čamstināja biezās lūpas un nespēja novērst acis, kurās jautās sīvs naids un šausmas, no gredzena Misiko pirkstā. Misiko izskatījās pilnīgi mierīga. Notvērusi Isambaja skatienu, viņa pacēla roku virs galvas. ļViņas apmetņa platā piedurkne noslīdēja lejup, atsedzot roku līdz pašam plecam. Visu klātesošo acis pievērsās vienīgajai šīs skaistās rokas rotai — gredzenam ar lielo, melno akmeni/
— IJā, — sacīja Misiko. — Tas arī ir Mataramas sultāna gredzensļ tāds pats kā jūsējais, princi. Bet man tas pieder kopš dzimšanas. Mans tēvs bija pēdējais no Mataramas sultānu dzimtas … Jūs savējo nopelnījāt, kalpodams «brālības» slepenpolicijā. Es negribu teikt, ka jūs to būtu zadzis… O, nē… Jūs to esat nopelnījis godīgi, ja šajā gadījumā tāds vārds ir piemērots. Bet pašreiz jūs savas iespējas novērtējat par augstu. Jūs šefa lomā! Tas ir smieklīgi, princi… Kādreiz jūs nespējāt noturēties pie varas savā mazajā, nabadzīgajā zemē … Par spīti visām intrigām, visiem pūliņiem jūs padzina no turienes, un jūs kļuvāt vienkāršs pirāts. Bet tagad, izmantojot izdevību, jūs sniedzaties pēc «brālības» kroņa. Kamēr viņa radītās «brālības» priekšgalā stāvēja pats Tungs, mēs bijām ne tikai pirāti un gangsteri … Tēvs izvirzīja sev grandiozus mērķus. Civilizācijai, kas pārņēmusi kontinentus, viņš gatavojās nostādīt pretī otru, ne mazāk varenu, okeāna dzīlēs radītu civilizāciju … Ja zemes civilizācija ietu bojā, zemūdens civilizācija pilnīgi vai daļēji saglabātos. Bet lieli mērķi prasa lielus līdzekļus. Tos ieguva no daudziem avotiem. Viens no tiem bija pirātu uzbrukumi tirdzniecības kuģiem. Šai ziņā jums nebija līdzīgu, princi… Bet jums jāpiekrīt, ka tēva izvirzītie, mērķi nebūt nav tas, ar ko nodarbojāties jūs … Lai gan jūsu pū- lini deva lielu labumu kopīgajam pasākumam … Vadīt pirātu flotili un pat «brālības» policiju jūs varējāt, bet vadīt mana tēva iesākto darbu — nē, nekad …