— Jūs gribat teikt, ka viņš, — rīstīdamies aiz niknuma, Isambajs rādīja uz Fremlu, — ir piemērotāks par mani. Lika drusciņ pagaidīt! Šis pasistais fašists, šis bende, kam piespriestas karātavas! Pat tad, ja jūs tiešām esat šefa meita, bet šis vācietis jūsu mīļākais, pat tad es … es …
— Un to jūs uzdrošināties teikt sievietei, — ar riebumu pārtrauca Misiko. — To jūs nožēlosiet, cienītais… Kungi, — viņa uzrunāja klātesošos, — šis cilvēks ir jūs piekrāpis. Katanarans Tungs patiešām ir gājis bojā, bet mirdams viņš nodeva varu nevis šim cilvēkam, bet man … Lūk, te, manā mik- roraidītājā, ir ierakstīti tēva pēdējie vārdi — viņa testaments, ko jūs nevarat nepieņemt. — Misiko noņēma no kakla medaljonu un attaisīja vaļā. — Tēva balsi jūs visi pazīstat, — viņa turpināja, — klausieties, ko viņš teica …
Misiko pacēla medaljonu virs galvas. Mēmo, tumšo stāvu pusloks savilkās ciešāk, atspiežot sāņus Isambaju.
Spriegajā klusumā skaidri bija dzirdami vārdi: ««Taifūns» grūst… Beigas ir … Mi, tu dzirdi mani? Tagad tev… Tu saprati, Misiko?»
— Meli! — mežonīgi iekliedzās Isambajs.
— Meli, zvēru jums… Viņa ir viltvārde. Gredzens ir zagts … Bet tā ir falsifikācija …
Kaut kas pazibēja Isambaja rokā.
— Rimstieties! — pavēloši uzsauca Misiko. — Es jūs notiesāju, princi Sati Saru …
Isambajs pieliecās, lai lektu. Fremls gribēja, bet nepaguva izšaut. Isambajs piepeši iekrācās, žoklis viņam atkārās, acis sāka spiesties laukā no dobumiem, un viņš kā maiss sajima uz akmens plāksnēm.
Tai pašā brīdi kaut kur no augšas atskanēja Toti balss:
— Nodevība, kundze. Bēdziet labi ātri!
No tumšajām ejām zāles sienās piepeši izšāvās žilbinošas gaismas kūļi. Bija dzirdama soļu dipoņa, balsis, komandas, kliedzieni… Apmetņos un kapucēs tērptie stāvi sāka skraidīt pa zāli.
— Bēdziet, kundze! Eja ir vaļā …
Misiko sajuta, ka Fremla stiprā roka sagrābj viņu un rauj kaut kur. Atskanēja vairāki šāvieni, tad čaboņa, kas pieņēmās spēkā un draudēja uzgāzties uz galvas kā lavīna. Pēc tam viss pazuda apdullinošos nogruvuma dārdos.
— To izdarīja Toti, — sacīja Fremls, ievilkdams Misiko ejas tumšajā labirintā. — Viņš iegāza griestus… «Brālības» padome ir beigusi pastāvēt. Visi ir pagalam…
— Es jūs izglābšu, — čukstēja Toti. — Pa šīm ejām mēs izkļūsim jūras krastā … No rīta mēs būsim tālu okeānā.
— Mēs patversimies kādā no zemūdens bāzēm, — teica Misiko. — ļ Patversimies un mazliet nogaidīsim… Bet pēc tam es vēl likšu pasaulei atcerēties manu tēvu.1..
Gaspars Moluano un ģenerālis Kollijs rezumē
— Nu, kāds tad ir operācijas gala rezultāts? — jautāja ģenerālis Kollijs.
— Neviens neizbēga, — paziņoja inspektors Moluano, — visi piecpadsmit iekrita peļu slazdā.
— Tikai diemžēl kā līķi…
— Velns lai parauj tās vecās drupas! Kas varēja domāt, ka jau no pirmajiem šāvieniem iegrūs velve …
— Vai tā iegruva no šāvieniem, Gaspar? Viens no maniem puišiem dzirdējis kādu kliedzam par nodevību. Kliedziens nācis no augšas.
— Templis bija ielenkts. Aģenti redzējuši, ka iegājuši četrpadsmit, piecpadsmitais atbraucis ar mašīnu. Kad nobrukumu izārdīja, atrada visus piecpadsmit.
— Dīvaini, ka viņi nebija izlikuši sargus.
— Paļāvās uz kobrām, ģenerāl. Sie riebekļi sakoda astoņpadsmit policistus un kareivjus. Labi vēl, ka bijām nodrošinājušies ar serumu.
— Jābrīnās, kādēļ kobras neaiztika saimniekus…
— Viņi ir zinājuši kaut kādus vārdus, ģe- nerāi.
— Tātad tu uzskati operāciju par pabeigtu, Gaspar?
— Vai jūs domājat citādi? Mēs esam likvidējuši virsvadoņus. Tagad pavedieni aizstiepjas uz leju. Kāds, protams, paliks brīvībā, bet tie ir vairs tikai bandinieki.
— Tu aizmirsti sievieti, kas nogalināja Loteru. Varu likt galvu ķīlā, ka viņai bandā ir nozīmīga loma. Viņas pēdas mēs esam pazaudējuši. Miliča Listere, kuras dokumentus atrada pie Singapūrā nogalinātās Pakistānas žurnālistes, nebija saistīta ar bandu vairāk par pašu žurnālisti. Bet žurnāliste kļuva par noziedznieku upuri tikai tādēļ, ka viņa par nelaimi bija līdzīga tavai Kasablankas daiļavai. Tas bija smalks darbs, Gaspar. Mums bija vajadzīgs mēnesis, lai atšķetinātu kamolu un pārliecinātos, ka pavediens neved nekur, ka mēs Singapūrā esam vienkārši apmuļķoti.
— So to mēs tomēr noskaidrojām …
— Ka Singapūras policijas inspektors un tavs Ben-Buska ir saistīti ar noziedzniekiem. Bet kāds no tā labums? Kā vienu, tā otru bandīti aizraidīja pie senčiem, pirms mēs bijām piespieduši viņus runāt. Lidmašīnu katastrofas lieliski sajauc pēdas …
— Visu nebija iespējams paredzēt, ģene- rāl.
— Bet kas uzstāja, lai inspektoru un Ben-Busku sūta uz Eiropu ar kara lidmašīnu?
Moluano satriekts pašūpoja galvu.
— Mana vaina, ģererāl. Toties šodien es … Mēs revanšējāmies par visu.
— Vai visu nogruvumā aprakto personības ir noskaidrotas?
— Divpadsmit no piecpadsmit, ģenerāī. Divi ministri, trīs izbijuši ministri, četri lieli baņķieri un rūpnieki, viens maharadža un arī viens izbijis, piedodiet, ģenerālis. Nu, un viņu boss — princis Sati Saru. Vistumšākā personība, fantastiski tumša … Septiņpadsmit reizes viņam piespriests nāvessods. Divpadsmit reizes mēs esam saņēmuši ziņas par viņa nāvi. Pēdējo reizi — pirms nedē|as …
— Tu esi brašs zēns, Gaspar, ka pēc aresta Singapūrā palaidi viņu vaļā. Tiesa, tur viņa loma vēl bija neskaidra, bet gājiens izrādījās pareizs … Sis gājiens … Toties citi? Sievieti no Kasablankas mēs palaidām vaļā. Protams, viņa ir dzīva. Citādi taču viņiem nebūtu bijusi vajadzība tās vietā iesmērēt citas sievietes līķi. Un varbūt viņa aizbrauca no Singapūras tieši tajā naktī. Droši vien viņu izglāba grims. Saproti, Gaspar, toreiz Kasablankā un vēl kādu laiku viņa varēja būt nogrimēta. Kā es to neiedomājos agrāk! Austrumnieki šai ziņā ir meistari. Bet Karači vai jau Singapūrā viņa noņēma grimu. Tas ir viss. Un mums nav ne nojausmas, kāda viņa izskatās īstenībā. Starp citu, iespējams, ka tev taisnība. Viņas pavediens bija un paliks sekundārs … Tādā gadījumā galveno mēs esam izvilkuši gaismā … Bet tagad skandāls būs grandiozs … Saproti, pat Interpolā nebija gaidījuši tādu finālu. Tagad pēc pirmās preses konferences pajuks valdības. Un neceri, ka mūs abus slavēs. Drīzāk gan otrādi… Audzējs, ko mēs esam pārgriezuši, ir pārāk izvērsies plašumā.
— Ne jau apbalvojuma dēļ es pūlējos. Tas bija principa jautājums … Teicu, ka atklāšu mīklaino notikumu ar slepkavību Kasablankā, — un atklāju. Tikai, redz, uz kurieni stiepās pavediens.
— Tālu stiepās, kas ir, tas ir… Bet mēs, Gaspar, nebūt neesam atklājuši visu… Kur ir viņu slepenās bāzes, pagaidām mēs nezinām, kas uzturējis sakarus starp virsslāni un izpildītājiem, arī nezinām, kur slēpjas viņu kuģi, nav zināms … Un šī sieviete …
— So to uzzināsim. Materiālu izmeklēšanai ir bagātīgi…
— Lieta nogājusi tiktāl, ka dažus materiālus īnterpols laikam nevarēs izmantot. Policists nedrīkst būt optimists, kad spēlē iejaucas lielā politika … Saproti, viņi cerēja izvilkt haizivi, bet tu viņiem harpunēji vali, pie tam sprāgušu … Lai smirdoņa nesaindētu pārāk daudzus, vali vajadzēs noslīcināt. Un mums abiem būs jādara tas, nevis jāmeklē pirātu slepenās bāzes un kuģi.