— Kuģus pa vienam vien izķers kara jūrnieki … Tagad, kad ir iznīcināti vadoņi, tas vairs nebūs grūti.
— Pieņemsim, ka daļu izķers. Bet daļa paliks … Un, ja ir palicis dzīvs kaut viens no virsslāņa vai arī ja atradīsies spējīgs cilvēks no viņu vidējiem slāņiem, kas ar vēsu prātu novērtēs situāciju, pēc dažiem gadiem viss būs jāsāk no gala. Kārtības trūkums mūsu godājamā pasaulē dod iespēju rasties, lūk, tādiem ļaundabīgiem audzējiem civilizācijas miesā. Agrāk tas nāca no mežiem, tad no lielo pilsētu graustiem, tagad atlikuši okeāni… Okeāni vēl sagādās mūsu profesijas pārstāvjiem ne mazumu raižu, Gaspar. Mums vajadzēs vilkt mugurā skafandrus un līst ūdenī…
— Mums tepat uz zemes darba pietiek…
— Jā, bet mans draugs profesors Seklijs un viņa kolēģi grib dāvāt cilvēcei okeānus. Kamēr viņi gatavosies to darīt, visi gangsteri būs paslēpušies ūdenī… Bet tur, kā stāsta, esot galīgi tumšs. Darba būs bez sava gala, Gaspar. Redzi, ko var savārīt tāds Sati Saru..
— Cik žēl tomēr, ka nedabūjām viņu ciet dzīvu.
— Derētu uzzināt kaut vai viņu pēdējās sarunas saturu …
— Čūskas, ģenerāl… To dēļ mūsu puiši nevarēja tuvoties nemanīti. Mēs taču precīzi nezinājām, kur viņi sapulcēsies …
— Netaisnojies, Gaspar. Jo vairāk es domāju, jo vairāk pārliecinos, ka mēs kaut kur esam nošāvuši greizi… Bet kur? Varbūt vajadzēja organizēt noklausīšanos, bet ņemt ciet, kad viņi nāca ārā …
— Tur ir tāds labirints, ka nedrīkstēja riskēt. Ārā viņi droši vien izietu pa citām ejām, nevis pa tām, pa kurām bija iegājuši. Nav šaubu, ka tur ir arī slepenas izejas.
— Tagad ir par vēlu spriest… Darbs ir izdarīts.
— Un izdarīts tīri labi… Pie Lotera atrastais mikroraidītājs tomēr izdarīja pakalpojumu.
— Pateicoties puišiem Parīzē… Viņi izdibināja, kādēļ tajā nav barošanas bloka. To darbina dzīvā organisma elektriskā enerģija. Tikko īpašnieks ir miris, raidītājs iziet no ierindas. Kā toreiz Kasablankā … Starp citu, arī bez tās Parīzē uztvertās pārraides mēs jau bijām uz pareizā ceļa …
— Jā, ģenerāl, par spīti visām kļūdām un pārrēķiniem mēs esam uzvarējuši. Rezultāts ir par labu mums.
— Kas attiecas uz rezultātiem, tad viss ir pārlieku labi. Mums abiem gan būtu labāk, ja puse «vadoņu» būtu aizbēguši. Skandāls neiznāktu tik grandiozs …
Uz galda iezvanījās telefons. Moluano paņēma klausuli. Uzklausījis ziņojumu, viņš teica:
— Vediet tos šurp uz operatīvās grupas štābu. Nav svarīgi, kā viņi sevi nosauc. Mums būs viņi jānopratina. Gan pagūsiet nodot vēstniecībai.
Nolicis klausuli, Moluano kļuva domīgs.
— Veiksme labu laiku mūs vienkārši vajā, — viņš sacīja, noplātīdams rokas. — Zvanīja no Singaradžas Bali salā. Robežsargi aizturējuši laivu ar diviem krieviem. Viņi apgalvojot, ka izbēguši no kādas pirātu zemūdens bāzes Kangeanas rifos … Tas ir Bali jūras ziemeļdaļā. Sabijuši pirātu gūstā apmēram gadu. Vienu sauc Savčenko, otra uzvārdu nesaklausīju … Ja tas taisnība, tad, lūk, kur jaunais pavediens, par kura trūkumu jūs nupat kā žēlojāties, ģenerāl.
— Tas ir šausmīgi, — ļoti nopietni teica Kollijs, — šausmīgi, kad veiksme sāk vajāt parastus cilvēkus. Mēs abi, Moluano, taču esam parasti cilvēki, vai nav tiesa? Sī veiksme ir kā gars, kas aiz neuzmanības izlaists no pudeles … Taisnību sakot, viņu zemūdens bāzes mums šobrīd galīgi nav vajadzīgas. Lai nedod dievs, ka vienā no bāzēm atrodam kartotēku un tajā minētie cilvēki ir lielāki par tiem, kurus apraka pagājušajā naktī. Tu saki — Savčenko… Ja vecā galva mani neviļ, tā sauca vienu no krieviem, kas pazuda pagājušajā vasarā no padomju dziļūdens stacijas. Avīzes daudz rakstīja par šo gadījumu. Apvainoja kalmā- rus, tad kaut kādu dzīvu recekli. Bet pavediens uz to pašu pusi vien ved … Par ko gan man piešķīra ģenerāļa pakāpi! Tagad vajadzēs apgriezt otrādi tos sasodītos Kangeanas rifus, kaut tos haizivis aprītu …
Kollijs pazvanīja un sacīja ienākušajam adjutantam:
— Savienojiet mani ar kontradmirāli Ri- čiju: sestā operatīvā eskadra. Viņi patlaban mētājas kaut kur pa Javas jūru. Vajadzēs aprunāties ar veco Ričiju. Var būt, ka rifi viņu ieinteresē… Pēdējās dienās ne brīdi nav miera. Un pie visa vainīgs esi tu, Moluano, Provansas blēdi! Būtu mierīgi sēdējis savā Kasablankā. Nē, šis sadomājis noskaidrot, kādēļ mirušie sāk runāt. Noskaidrojuši esam, bet kas būs tālāk? …
«TUSKARORAS» NOSLĒPUMS PALIEK NEATMINĒTS…
Pēdējās nedēļas notikumi Voļinam iespiedās atmiņā kā te palēninātas, te mežonīgi paātrinātas filmas izkliedēti kadri. Lidojums no Ļeņingradas uz Habarovsku … Vēl nekad lidmašīnā pavadītās stundas Voļinam nebija likušās tik nogurdinošas un garas. Lidojot viņš mēģināja strādāt, bet nevarēja. Vārdi un frāzes stiepās kā lipīgi zirnekļa tīkli, un spalva krita ārā no rokām. Kaut kur dziļi kā sagūstīts putns dauzījās viena vienīga doma: «Marina … Kas ar viņu ir? … Vai tiešām arī viņa?…» Lapiņas ar iesākto rakstu palika tīras… Blakām sēdošais Kodorovs raudzījās pa logu.
Habarovskas lidostā viņus sagaidīja grupa kara jūrnieku. Kuriļska nepieņēma viesuļvētras dēļ. Nolēma lidot vispirms uz Sahalīnu. Kamēr sagatavoja lidmašīnu, Voļins bezmērķīgi klīda pa milzīgo pustukšo lidstaciju. Zāles līdzinājās gigantiskiem akvārijiem, kas sakrauti eits uz cita. Aiz stikla sienām melnēja skrejceļu betona lentes. Lidmašīnu apveidi izplūda sīkajā vakara lietū. Jaunāko avīžu kioskos nebija. Radio pārraidīja paziņojumus un mūziku.
Dienvidsahalinskā tie nolaidās pusnaktī. Te bija jāgaida līdz rītam. No rīta Voļins pa radio sazinājās ar «Tuskaroru». Tur viss bija kārtībā. Novērotāji atradās apakšā. Dimovs un Braitons ar zemūdeni «Maļutka» bija aizbraukuši uz Busoles līci. «Lai izdarītu gravimetriskos un magnētiskos novērojumus okeāna dibenā,» kā teica «Tuskaroras» radists. Voļins apjautājās, vai nav vēl kāds svarīgs paziņojums. Par atbildi atskanēja lakonisks «nē».
Dienā viņi aizlidoja uz Simuširu. Neiegrie- zušies «Tuskarorā», tūliņ pārsēdās helikopterā. Pēc stundas helikopters nolaidās uz «Zemčužinas» — Kamčatkas filiāles peldošās zinātniskās bāzes klāja. Tur jau bija profesors Luhtancevs, Koškins un pat Ankudinovs, kas bija atlidojis iepriekšējā naktī. «Zemču- žina» dreifēja virs Kuriļu ieplakas visdziļākās daļas, tajā rajonā, kur bija sabombardēts nezināmais zemūdens aparāts, kas bija mēģinājis tikt klāt «Tuskarorai».
Tad nāca vairākas neveiksmīgu meklējumu dienas … Dzelmē nolaidās batiskafi un televīzijas kameras; radaru un magnētisko ierīču neredzamie taustekļi pārmeklēja Klusā okeāna visdziļākās aizas dibenu. Kodorovs pārnesa visas ziņas uz krāsainas kartes, kas atgādināja jūras kauju karti. Un tā tiešām bija kauja — kauja ar dziļumu un noslēpumu, ko tas bija aprijis. Ankudinovs katru mīļu mirkli apmētāja admirāli ar kodīgām piezīmēm. Kodorovs eleganti atvairīja. Admirāļa koncepcijai bija pārliecinošs apstiprinājums — pēc dziļumbumbu sprādzieniem ūdens virsū izsviestais cilvēka ķermenis bojātā skafandrā. Drausmīgā spiediena deformētā galva un seja bija tādā stāvoklī, ka nebija gandrīz ko cerēt uz sākotnējā izskata atjaunošanu. Anatomijas speciālisti, kas bija ieradušies uz «Zemčužinas» no Medicīnas zinātņu akadēmijas, jau vairākas dienas risināja šo sarežģīto uzdevumu.