— Tas ir tas pats, kas mēģinājums noteikt porcelāna statuetes formu pēc tam, kad tā bijusi zem pneimatiskā vesera, — sacīja Ankudinovs, uznācis uz klāja no laboratorijas, kur strādāja anatomi.
Trešajā dienā bija klāt dziļūdens batiskafs, ko transportlidmašīna atveda no Indijas okeāna dienviddaļas. Koškins, apskatījis aparātu, kategoriski paziņoja, ka ienirt vien- padsmitarpus kilometru dziļi ar to nedrīkst.
— Par astoņiem galvoju. Deviņu kilometru dziļumā vēl esmu gatavs ienirt pats. Vairāk nedrīkst… Vajadzīga visu mezglu pārbaude ar spiedienu. Tas ir mēnesis Vladivostokā vai Petropavlovskā …
Voļins, uzklausījis Koškina argumentus, piekrita un aizliedza izmantot aparātu ienir- šanai Kuriļu ieplakas visdziļākajā vietā.
Notika neliela saraušanās ar Kodorovu. Admirālis pats apskatīja batiskafu un paziņoja, ka uzņemas atbildību — pats ienirs ar batiskafu.
Voļins noraidoši papurināja galvu.
— Kā okeanoloģiskā dienesta vadītājs es jums to aizliedzu. Ja uzskatāt, ka ienirt maksimālā dziļumā nav pārāk riskanti, ieniršu es. Bet tikai es un vairāk neviens.
Admirālis bija spiests padoties. Bet meklējumi no augšas un vidējos dziļumos joprojām neko nedeva. Visāda veida «aizdomīgi» priekšmeti uz Kuriļu ieplakas nogāzēm un dibenā, izpētot sīkāk, lai gan tas bija grūti izdarāms dziļuma un okeāna viļņošanās dēļ, izrādījās sen nogrimušu kuģu skeleti, kas bija gandrīz pilnīgi ieskaloti smiltīs un dūņās.
— Kā nu ne, — rūca Ankudinovs. — Pirms vairākiem gadiem amerikāņiem izdevās pazaudēt Vidusjūrā ūdeņraža bumbu. Tas notika pie Spānijas krastiem, tur ir seklāks. Un tad vēl meklēja vairākus mēnešus … Bet jūs gribat atrast te, pie tam dažās dienās. Tas ir tikpat kā tumšā naktī meklēt smilšu barhanā magones sēkliņu …
— Sājos gados šis tas ir mainījies, — iebilda Luhtancevs. — Pēc gadiņiem pieciem šis jautājums nesagādās vispār nekādas grūtības. Iesēdīsimies bezceļa mašīnā un brauksim …
— Pareizi, ar laiku daudz kas mainās, — piekrita Ankudinovs. — Ari jūs, Nikolaj Aris- tarhovič, esat sācis spriest citādi… nekā pirms pusgada …
Bet starptautiskā situācija pa to laiku kjuva aizvien saspīlētāka. Diversija Santakrusā, kuras apstākļus amerikāņi vēl joprojām skaidroja, bija kļuvusi par ieganstu, lai izvērstu amerikāņu preses un radio sākto pretpadomju kampaņu. Vairāku amerikāņu avīžu replikas un raidstaciju gaudas uztvēra citās zemēs. Vakaros, šķirstīdams avīzes, Kodorovs tikai šūpoja galvu …
Marinas un pārējo uz Savienotajām Valstīm aizbraukušo padomju okeanologu liktenis vēl aizvien bija neskaidrs. Uz telegrammu, ko Voļins bija nosūtījis no «Zemčuži- nas», Marina neatbildēja. Tātad Losandželosā viņas vairs nebija. Tātad paguvusi aizbraukt uz Santakrusu? … Tātad … Tālāk Voļina domas sāka mezgloties. Viņš lūdza Luhtan- cevu oficiāli ievākt ziņas Petropavlovskā pa diplomātiskiem kanāliem. Atbildes tomēr nebija. Diplomāti bija spiesti kārtot jautājumus, kas ir svarīgāki par viena cilvēka likteni …
Piektās dienas vakarā radists ziņoja, ka amerikāņu «trako» līderis, runādams pa radio, pieprasījis pārtraukt diplomātiskās attiecības ar Padomju Savienību. Vienlaicīgi Kodorovs saņēma no Maskavas «zibenstele- grammu» ar prasību steigšus ziņot par meklējumu rezultātiem.
— Vajadzēja pašā sākumā dot informāciju par uzbrukumu «Tuskarorai», — sacīja Ankudinovs. — Tas atvēsinātu dažu labu viņpus okeānam …
— Būtībā uzbrukuma taču nebija, — iebilda Voļins. — Ko lai mēs būtu ziņojuši? Ka mūsu robežsargi noslīcinājuši kādu robežas pārkāpēju … Bet mēs pat nezinām, ko …
— Pareizi darīja, ka noslīcinaja. Citas izejas nebija. Bet par to vajadzēja paziņot… Galu galā vēl ir tas nepazīstamais. Varēja sarīkot preses konferenci. Parādīt skafandru, pat pašu ķermeni, priekšmetus, ko pie tā atrada …
— Nav zināms, kam pieder skafandrs. Uz tā nav nekādu zīmju, nekā tāda, kas dotu iespēju spriest, kur tas ražots, — teica Kodorovs. — Nekā, tikai gredzens ar melnu akmeni pirkstā. Ja mēs demonstrētu tādu materiālu, preses konferencei būtu negatīvs efekts. Mums vajadzīgs kaut neliels gabaliņš no paša zemūdens aparāta …
— Kodiet nu pirkstos, — norūca Ankudinovs. — Vajadzēja viņu slīcināt tieši Kuriļu ieplakā! …
— Nezobojieties, Ivan Ivanovič, — nopūties sacīja admirālis. — Labāk dodiet padomu, ko vēl var darīt.
— Došu … tikai nesmejieties … Palūdziet, lai mani delfīni ienirst.
— Tā ir doma! — izsaucās Kodorovs. — Bet cik ciešs kontakts jums ir ar viņiem?
— Ar vienu, ko sauc par Ke, kontakts ir ļoti ciešs. Bet Kē ir Suhumi okeanārijā.
— Atvedīsim ar lidmašīnu.
— «Tuskarorā» ir vairāki vietējie, Ohot- skas delfīni, taču ar tiem man vēl viss neiznāk.. Var gadīties, ka viņi saprot, ko no viņiem prasa. Bet…
— Bet? — atkārtoja Kodorovs.
— Viņi sapratīs, — klusi teica vecais biologs, — un mēģinās izpildīt manu lūgumu … Mēs taču esam lieli draugi… Bet viņi var arī neatgriezties no turienes. Atcerieties Kuriļu ieplakas iemītniekus … Mēs šo to jau zinām par aktīvās plazmas sakopojumiem. Bet kas vēl tur slēpjas? Mani delfīni var ienirt ļoti dziļi, bet… viņi baidās no liela dziļuma. Tur viņi praktiski ir neapbruņoti. Tas ir tikpat kā sūtīt nirēju bez skafandra … Protams, ja viņš prastu nirt kā delfīns.
— Un tomēr ir jāpamēģina, — teica Kodorovs. — Tagad uz spēles ir likts daudz kas… Es negribu apgalvot, ka lieta var noiet līdz karam. Valsts darbinieki pat Amerikā pēdējos desmit gados ir kļuvuši piesardzīgāki, bet okeāna dzīļu apgūšanas kopīgie pasākumi pašlaik ir apdraudēti. Tie, kas deva triecienu Santakrusai, zināja, ko dara … Es no dienas dienā gaidu, ka amerikāņu zinātnieks, kas tagad strādā «Tuskarorā», paziņos par savu aizbraukšanu. Nav taču nejaušība, ka šajā avīžu kņadā nedzird amerikāņu oke- anologu brīdinošās balsis. Viņi, protams, neatbalsta «trakos», bet viņi klusē …
— Nē, es ticu Šeklijam, — stingri teica Voļins, — Rejam Šeklijam un viņa kolēģiem. Viņi klusē tāpēc, ka viņiem pašreiz nav laika runāt… Bet viņi neatkāpsies. Mēs strādāsim kopā lielos t dziļumos, gan redzēsiet. Un mēs palīdzēsim viņiem atjaunot Santakrusas staciju. Okeāni, kad to dzīles būs apgūtas, paliks starptautiski..
— Labi, — Ankudinovs noteica un atmeta ar roku. — Dodiet man kuteri. Braukšu uz «Tuskaroru»… Pamēģināsim sākt ar tiem, bet, ja neiznāks, atvedīsim no Suhumi Kē … Braukšu tūdaļ pat. Pie viena redzēšu, kāds noskaņojums Tomam Braitonam …
— Un pajautājiet, vai nav bijušas vēstules vai telegrammas no Savienotajām Valstīm, — palūdza Voļins. — No… Šeklija.
— Jums līdzi brauks Kims, — teica Kodorovs. — Viņš palīdzēs pārvest delfīnus.
Kad kuteris, ar ko brauca Ankudinovs, bija atgājis no «Zemčužinas» trapa, Voļins palika uz klāja. Atspiedies pret bortu, viņš ilgi stāvēja, ļaudamies savām domām …
Sen jau bija nozudis nakts tumsā žiglais kuterītis un izgaisušas pēdas, ko tas bija atstājis tumšajā ūdenī. Dilstošais mēness brīžiem parādījās cauri bālajiem mākoņiem un apspīdēja lielu, baltu kuģi, kas šūpojās ņirbošajos viļņos. Mazliet attālāk slējās kara kuģu silueti. Tie bija ielenkuši «Zemčužinu» kā goda eskorts …
«Mēs iesim uz priekšu,» domāja Voļins. «Iesim uz priekšu par spīti visam … Tas ir tikai viens no šķēršļiem mūsu ceļā. Tie ir bijuši agrāk un būs arī turpmāk… šķēršļi un pat upuri. Tie, kas to sapratuši, paliks kopā ar mums. Un mēs visi kopā iesim uz mērķi, ko esam sev izvirzījuši. Katram no mums ir savi trūkumi un vājības. Man savas, Dimo- vam — savas… Jāprot tikai saskatīt cilvēkā galvenais, tas pavediens, kas viņu saista ar citiem. Un, ja tas ir cilvēka darbs, ko viņš mīl un bez kura nevar dzīvot, tad viss ir kārtībā. Cilvēki vēl ilgi būs tādi, kādi viņi ir. Viņi strādās un kļūdīsies un dažreiz pat kritīs, paklupuši pret šķērsli. Lai kādās domās ir Ankudinovs, Dimovs paliks «Tuskarorā» un Rozanovs atgriezīsies. Viņš noteikti jāsameklē, kad lielie darbi būs galā …