Un «Tuskaroras» noslēpumu mēs atminēsim. Ja ne tagad, ne uzreiz, tad mazliet vēlāk. Koškins jau ir aizbraucis ar batiskafu uz Petropavlovsku. Pēc mēneša viņš būs atpakaļ un… Bet pēc diviem mēnešiem pa Kuriļu salu kalnu grēdas kontinentālo nogāzi lejā ripos pirmās okeāna bezceļa mašīnas. Sāksies lielais uzbrukums okeāna dzīlēm … Būs jāataicina Seklijs …»
Bet Seklijs ieradās ātrāk un bez uzaicinājuma … No rīta pie Voļina kajītes durvīm pieklauvēja. Ienāca Kodorovs. Pirmo reizi mūžā Voļins redzēja admirāli nedaudz apjukušu. Mulsi mirkšķinot acis, Kodorovs pasniedza papīra lapiņu. Tā bija tikko no «Zem- čužinas» saņemtā radiogramma.
«Braucu atpakaļ. Vedu delfīnus un Sek- liju. «Tuskarorā» viss pilnīgā kārtībā. Ar sveicienu Ankudinovs.»
— Cik nelāgi iznācis, — nopukojās admirālis, kad Voļins bija atdevis viņam radio- grammu. — Kaut velns rāvis to Ivanu Iva- noviču. Mēs veicam būtībā slepenu operāciju, bet viņš velk šurpu Sekliju … No kurienes gan viņš to izrāvis man par nelaimi…
— Bet vai jūs varat iedomāties, ko nozīmē Šeklija atbraukšana tieši pašreiz? — jautāja Voļins.
— To es varu iedomāties, — rāmi teica admirālis. — Tikai nevaru iedomāties, kā tas iegrozīsies man personiski.
— Taču nepieņemt viņu uz «Zemčužinas» mēs nevaram.
— Tagad ir jāpieņem …
Kuteris piestājās pie «Pērles» pusdienas laikā. Okeāns vairs tikpat kā neviļņoja. Spoži spīdēja saule, un Voļins jau iztālēm saskatīja Sekliju, kas stāvēja pie labā borta starp Ankudinovu un Kimu. Ieraudzījis Voļinu, Seklijs norāva no galvas ādas žokejcepuri un sāka to vicināt.
Tika nolaists parādes traps, un pēc dažām minūtēm Seklijs jau bija uz «Zemčužinas» klāja.
— Dārgais kolēģi, — viņš svinīgi sāka, spiezdams Voļinam rokas, — daži mūsu valstī pēc nelaimes Santakrusā ir pazaudējuši galvu. Tāpēc es nolēmu atbraukt pie jums un visu paskaidrot. Mūsu okeanologi un mūsu prezidents zina, kāds ir stāvoklis. Nevienam no Savienoto Valstu okeanologiem nav nekāda sakara ar avīžnieku neķītro provokāciju … Es nekad neesmu bijis diplomāts, bet prezidents uzdeva man paziņot to arī Maskavā. Tikai es nolēmu pa ceļam piestāt Habarovskā un vispirms satikt jūs. Un pateikt visu jums. Cienījamais profesors An- kudinovs man stāstīja, kas noticis te … Priecājos, ka jums pagājusi secen nelaime, kas piemeklēja mūs. Mēs jau esam sākuši atjaunot Santakrusu, un jūsu biedri paši pieteicās palīgā. Viņi visi ir veseli un sūta jums sveicienu … Es jums atvedu vēstuli.
— Paldies, paldies, — tencināja Voļins. Viņa balss nodrebēja un aizlūza.
— O nē, — pārtrauca Šeklijs, — mēs teiksim paldies jums, ka esat atsūtījuši mums tādus zinātniekus kā doktore Marina Bogda- nova un viņas kolēģi… O, viņi mums jau tik daudz palīdzējuši grūtā brīdī… To sauc par augstāko solidaritāti, jā!
Seklijs apklusa un bargi paskatījās visapkārt, it kā gaidītu iebildumus, bet neviens neiebilda.
— Okei, — viņš sacīja. — Es vēl gribēju teikt, ka Santakrusas atjaunošana neaizkavēs mūsu kopīgos darbus okeāna centrālajā daļā. Mēs un, es ceru, arī jūs sāksim tos paredzētajā laikā.
— Mēs ari, — apstiprināja Voļins.
— Ar ko sāksim? — vaicāja Seklijs.
— Ar vieglām brokastīm, — atteica Kodorovs. — Lūdzu visus kopkajītē.
Brokastis jau gāja uz beigām, kad Kodo- rovu izsauca uz radiokabīni. Atvainojies admirālis izgāja no kopkajītes. Viņam sekoja Ankudinovs, kas paziņoja, ka viņam esot jāpārbauda savi delfīni.
Pēc degvīna glāzītes iebaudīšanas mazliet noreibušais Seklijs skaļi jūsmoja par Anku- dinova projektu izmantot delfīnus par izlūkiem.
— O, tie kļūs par sabiedrotajiem un palīgiem dzīļu pētījumos, — teica vecais okeano- logs. — Tie, protams, ir pirmie mēģinājumi, bet vēlāk… Jā, — Seklijs turpināja, pieliekdamies Voļinam pie pašas auss, — mans draugs ģenerālis Kollijs, šis vecais lapsa, atcerieties viņu, apstiprināja manas bažas. Tur, — Seklijs norādīja ar pirkstu uz leju, — tur, okeāna dibenā, kāds sen jau dara sliktus darbus. Viņi deva triecienu Santakrusai. Pašlaik ģenerālis Kollijs tvarsta šos draudziņus vai nu Indonēzijā, vai Filipīnās … Un noskaidrojās, ka tā mana noslēpumainā zelta rūpija, ko es jums rādīju, ir pavediens… Saprotat? Es pats atdevu to ģenerālim, un viņš teica, ka tagad katrā ziņā noķers, ko vajag, un attīrīs okeānu … mums … Smieklīgi nudien… Iznāk, ka mēs abi tomēr nākam par vēlu, kolēģi. Interesanti, kas aizsteidzies mums priekšā?
Acīm redzami satraukts, ienāca Kodorovs.
— Pārsteidzošas vēstis, — viņš teica. — No Maskavas tikko ziņoja, ka Savčenko un Severinovs ir dzīvi. Patlaban viņi atrodas kādā no ' konsulātiem Indonēzijā. Gandrīz gadu viņi sabijuši zemūdens pirātu gūstā, un šajās dienās viņiem izdevies izbēgt. Bet visbrīnumainākais ir tas, ka šie pirāti viņus nevis nolaupījuši no «Tuskaro- ras», bet izglābuši, kad tiem uzbrukusi aktīvā plazma … Liekas, ar jums, Robert Jur- jevič, tikko nav atkārtojies tas pats, kas noticis ar Severinovu un Savčenko. Un vēl kas: Džakartā nupat notikusi preses konference … Runāts par to, ka sagrauta un iznīcināta liela grupa, kas vadījusi starptautisku pirātu bandu. Tagad nāks gaismā daudz kas …
— Cik brīnumaina diena, — domīgi sacīja Voļins. — Laimīga un brīnumaina. Pat negribas ticēt… Mūsu biedri ir dzīvi un atgriezīsies pie mums …
— Atļaujiet, bet kas tad te īsti ir noticis pirms nedēļas? — piesējīgi jautāja Luhtan- cevs. — Manuprāt, vēl daudz kas nav skaidrs. Ko mēs galu galā meklējam?
— Es domāju, ka arī no šejienes pavedieni stiepsies uz Filipīnām un Indonēziju, uz tām slepenajām bāzēm, kurās veselu gadu nodzīvoja Severinovs un Savčenko, — sprieda Kodorovs. — Anatomi tikko iedeva mars zīmējumu. Tāds bijis skafandrā atrastais cilvēks. Viņš stipri atgādina indonēzieti..
— Pagaidiet, — izsaucās Seklijs, — pagaidiet … Šķiet, es pazīstu … Nu, protams, tas ir doktors Tungs … Kā! … Viņš? … Vai patiešām viņš varēja?…
— Vēl daudz kas nav skaidrs, — teica Voļins. — Tie visi ir kāda cita noslēpuma fragmenti. Es vienmēr esmu domājis, ka «Tuskaroras» mīkla ir saistīta ne vien ar jūras nezvēriem vai ar diversantiem un pirātiem. Te bija manāma vēl kāda roka. Zinātnieka roka. Bet kā tas viss savienojams ar kuģu aplaupīšanu, ar gigantisku bandu? Noslēpums paliek neatminēts. Un tas ir apglabāts okeāna dziļumos. Viens no daudzajiem noslēpumiem, kas mums vēl jāatklāj …
SATURS
«Tuskaroras» noslēpums…..v. 5
Tikšanās lidostā…………..7
Koškins izvirza hipotēzes…..18
Atvērtā lūka……..27
«Tuskarorā»……..43
Noslēpumainā monēta……65
Šāvieni Kasablankā……100