— Zinu, — pikti sacīja Koškins, — līdz astoņsimt — tūkstoš metriem.
— Bet es esmu pārliecināts, — turpināja Ankudinovs, — ka tie pavisam viegli ienirst četri pieci tūkstoši metru dziļi. Viņi ir īsti dzelmju izlūki, tātad mūsu sabiedrotie. Tomēr mēs nevis izmantojam delfīnus, bet joprojām strīdamies, vai viņi ir dumjāki vai gudrāki par mums. Tā, redzi…
— Pareizi, Ivan Ivanovič, arī es ta saprotu. Tātad jāiet dziļumā.
— Neko tu neesi sapratis, Koškin, — atmeta ar roku Ankudinovs. — Vispirms jāatrisina seklo jūru dibena un šelfa [2] problēma. tas ir nākamo paaudžu galvenais uzdevums. Ja pierādīsim, ka ir iespējams apdzīvot seklos akvatorijus ar dziļumu līdz divsimt metriem, mēs dāvāsim cilvēces aktīvai darbībai planētas gabaliņu, kura platība būs lielāka par Āzijas kontinentu. Bet tas, brālīt, ir četrdesmit miljonu kvadrātkilometru. Aplēs, cik pilsētu tur var uzcelt, cik zemūdens plantāciju, zivju un krabju rezervātu un tamlīdzīgu lietu var radīt…
— Es taču … — sāka Koškins.
— Labi, — sacīja Ankudinovs, pieceldamies no sola. — Tas tā, runāšanas pēc… Savam akadēmiķim vari neteikt. Viņš to no manis ne vienreiz vien ir dzirdējis, gan runājot zem četrām acīm, gan zinātniskajā padomē …
— Es taču …
— Zinu, zinu … Piebriestu no vecuma … Lai nu kā, astoņdesmit trīs gadi, Koškin. Nu, esam ieelpojuši svaigu gaisu? Ejam atkal šahtā. Runājot laiks pagāja ātrāk, citādi nebija vairs vienkārši jaudas gaidīt. Nevaru ciest šīs sarunas pa radio. Tik un tā neko nevarēs līdzēt, ja viņiem tur kaut kas atgadīsies …
— Kas tad var atgadīties, — iebilda Koškins. — Roberts Jurjevičs atļāva nolaisties šahtā tikai līdz simt piecdesmit metriem. Neliela izlūkošana … Līdz vakaram sagatavos batiskafu. Roberts Jurjevičs grib pats nolaisties lejā, lai apskatītu staciju no ārpuses. Apsolīja arī mani ņemt līdzi.
— Tevis vien tur vēl trūka.
— Es nevis vienkārši tāpat, bet kā operators. Es, Ivan Ivanovič, to ba.tiskafa sistēmu pazīstu kā savus piecus pirkstus.
— Nu, ja kā savus piecus pirkstus, tad tu nederi, — sacīja Ankudinovs, lēnām čāpodams lejā pa spoži apgaismotā tuneļa betona pakāpieniem. — Ko tu zini par saviem pieciem pirkstiem? Tikai to, ka pirkstu ir pieci, ka tie ir īsi, spalvaini, bet mazā pirkstiņa nags ir salauzts? Lai vadītu batiskafu, jāzina katra nervu mezgla anatomija un fizioloģija tā mehānismos. Bet tu droši vien pat nezini, cik falangu ir taviem pieciem pirkstiem.
— Tūliņ izskaitīšu … Trīspadsmit.
— Nekā nebija.
— Manas kreisās rokas rādītājam, Ivan Ivanovič, vienas falangas nav. Krabis ar spīlēm nošķērēja.
— Kā tev tas gadījās?
— Es vēl biju puika. Vladivostokā. Bērni bija noķēruši pamatīgu krabi. Es gribēju aplūkot tuvāk, bet šis — caps! — pirkstu ciet… Bija nost vienā rāvienā.
— Tātad izmācīja. Par mācību, Koškin, vienmēr ir jāmaksā. Tāpat ir ar «Tuska- roru» …
Viņi izgāja no tune|a, mazliet pagājās pa metāla laipām virs liedaga un apstājās šahtas tumšās rīkles priekšā. Ejot dziļumā, šahta pakāpeniski kļuva šaurāka. No ārpuses likās, ka tajā ir pavisam tumšs. Taču, ielūkojoties vērīgāk, lejā, metrus piecdesmit no ieejas, varēja saskatīt vāji apgaismotu laukumiņu un uz tā ļaužu grupiņu.
Turēdamies pie aukstajām, mitrajām margām, Koškins un Ankudinovs kāpa lejup pa stāvajām kāpnēm uz laukumiņu ar cilvēkiem. Pār galvām liecās masīvi velvju stiprinājumi, ko apspīdēja elektrisko spuldžu blāvā gaisma. Spuldzes bija patvērušās starp stiprinājumiem kā milzu melnas gofrētas apkakles krokās. Tās deva maz gaismas un tik tikko apspīdēja betona pakāpienus un šahtas metāla sienas.
— Atkal pazeminājuši spriegumu, — sacīja Koškins, uzmanīgi iedams Ankudinovam pa priekšu. — Kas viņiem ir ar to elektrību?
Beidzot laukumiņš ir klāt.. Pagaidām tas uzbūvēts no metāla režģiem, kas balstās uz sienu stiprinājumiem. Pāris metru zem režģu grīdas tikko dzirdami skalojās neredzamais ūdens, kas bija piepildījis šahtu.
Koškins un Ankudinovs piegāja pie tumšajiem stāviem, kuri bija sadrūzmējušies ap radioaparatūru un ierīcēm, kas bija noliktas tieši uz laukumiņa režģu grīdas.
— Atpakaļ, Ivan Ivanovič? — iejautājās viens no cilvēkiem atskatījies. — Nu, kas tur, augšā, labs?
Koškins pēc balss pazina profesoru Luh- tancevu.
Ankudinovs nomurmināja kaut ko nesaprotamu.
— Bet. mums, zināt, ir jaunumi, — turpi- naja Luhtancevs, nenovērsdams acis no paneļa ar daudzkrāsainu spuldzīšu rindām. — Mans Rozanovs ar savu palīgu ūdenslīdēju atklājuši apakšā kaut ko interesantu. Nupat pie viņiem aizgāja Roberts Jurjevičs.
— Kā — «aizgāja»? — nīgri jautāja Ankudinovs. — Kur aizgāja?
— Zem ūdens … Uzvilka skafandru un aizgāja…
— Un jūs laidāt viņu vienu?
— Viņš nav viens. Viņam līdzi aizgāja Marina Bogdanova. Bet vispār viņu tur ir četri.
— Kur viņi ir patlaban? — jautāja Ankudinovs, spiezdamies tuvāk galdam ar radioaparatūru.
— Rozanovs ar ūdenslīdēju ir simt piecdesmit metru dziļumā. Bet Voļins un Bogdanova — lūk, skatieties, — Luhtancevs rādīja uz nelielu lokatora ekrānu, — sasnieguši simt piecdesmit metru dziļumu. Pēc dažām minūtēm viņi satiksies.
— Robert Jurjevič, dārgais, vai jūs dzirdat mani? — Ankudinovs iekliedza mikrofonā.
— Dzirdu, Ivan Ivanovič, — atbildēja sarunu skaļrunis.
— Kā veicas?
— Pagaidām viss kārtībā.
— Marinočka, — atkal kliedza Ankudinovs, — jūs neatejiet no viņa ne soli! Viņš ir ļoti pārgalvīgs.
— Ivan Ivanovič! — pārmetoši teica Luhtancevs.
— Ko Ivan Ivanovič, — Ankudinovs pēkšņi kļuva nikns. — Tagad klusējiet, jums nevajadzēja laist viņu uz turieni.
— Bet atļaujiet… — aizskarts iesāka Luhtancevs.
— Ko tur vēl atļaut?
— Tā taču nedrīkst, te ir … jaunākie līdzstrādnieki, bet jūs, atvainojiet, sākat bļaustīties.
— Te, mans mīļais, visi pašu ļaudis — vecākie, jaunākie, vidējie … Piedodiet, protams, ja jau esat apvainojies.
— Roberts Jurjevičs ir komisijas priekšsēdētājs, un, ja reiz viņš bija izlēmis, man nebija pamata …
— Tpu, — atkal saskaitās Ankudinovs. — Es jūsu vietā drīzāk būtu gājis pats. Un vai tad tas jūsu Rozanovs galu galā kāds maziņais, ka viens netika galā? Bet, ja tā, nevajadzēja viņu nemaz sūtīt.
— Roberts Jurjevičs lika priekšā ienirt brīvprātīgajiem. Rozanovs pieteicās pirmais. Jūs taču zināt…
— Šķiet, viņi jau satikušies, — steidzīgi sacīja Koškins, raudzīdamies Ankudinovam pār plecu. — Spriežot pēc radara ekrāna, viņi visi jau ir kopā. Bet kur palicis ceturtais?
— Robert Jurjevič, — atkal iekliedza mikrofonā Ankudinovs, — kā jums tur iet?
— Redzu Rozanova_ reflektoru, — bija dzirdams skaļrunī. — Are, kur viņš pats… Interesanti, ļoti interesanti… O — o!