— Gigantiskais dziļūdens krabis! — iesaucās Rozanovs. — Tādu es vēl nebiju redzējis! Kad izpleš kājas, platums divarpus metru. Zēl, ka netiek ārā.
— Atradis ko n-nožēlot, — sacīja Koškins. — Tāds c-cilvēku pārgriež uz p-pusēm kā nieku.
— Blēņas! Mūsu kolekcijā tāda vēl nav.
— Nevar zināt, kurš k-kura kolekcijā tiks, ja sastapsies ar v-viņu aci pret aci…
— Stacija ir vesela, bet nekādu dzīvības zīmju, — kluskteica Voļins, uzmanīgi skatīdamies pa iluminatoru. — Kas mūs sagaida iekšā?
— Vai tad mēs t-tagad tiksim iekšā? — Koškins izbrīnījies jautāja.
— Mēs ne. Jūs taču zināt, ka batiskafs tam nav piemērots. Bet, ja jau tur viss ir vesels, ūdenslīdēji pa šahtu agri vai vēlu nonāks līdz nodalījumiem, kuros nav ūdens, un pavērs ceļu no augšas.
— Vai jūs domājat, ka pašā stacijā ūdens nav? — ātri iejautājās Rozanovs.
— Esmu gandrīz pārliecināts par to. Pat domāju, ka pagaidām ūdens nav arī šahtas apakšdaļā. Odens ieplūda šahtā pa vaļējo lūku simt četrdesmit astoņu metru dziļumā un piepildīja augšējo nodalījumu. Otrdien no rīta, kad Petropavlovskā notika apspriede, ūdens ielauza šķērssienu starp šahtas pirmo un otro nodalījumu un ieplūda apakšējā nodalījumā … Tad pirmo reizi iedarbojās signalizācija. Zemāk par otro nodalījumu ūdens šahtā nevar būt, pareizāk sakot, pirms mūsu ieniršanas nebija.
— Bet kas, pēc jūsu domām, Robert Jurjevič, atvēris lūku? — jautāja Rozanovs. — Pati atvērties taču tā nevarēja.
— Tas šajā notikumā ir gandrīz vismīklainākais. Lūka ir atverama no ārpuses. Spiediens šajā dziļumā ir aptuveni piecpadsmit atmosfēru. Iedomājieties, piecpadsmit atmosfēru uz tādu laukumu. Kopsummā tas ir aptuveni trīssimt tonnu. Lai atvērtu lūku bez mehānismiem, tai vajadzēja pielikt trīssimt tonnu lielu vilcējspēku. Mehānismi atrodas augšā, un tie nav ieslēgti, to mēs zinām droši. Tomēr lūka izrādījās atvērta, bet signalizācija izslēgta. Pie tam signalizāciju varēja izslēgt tikai no iekšpuses, bet lūka visdrīzāk atvērta no ārpuses.
— V-varbūt tomēr k-kalmārs? — jautāja Koškins.
— Tikai ja pieļauj, ka vispirms tas ielīdis šahtā un atvienojis signalizāciju.
— T-tad braucam tālāk, — piekrita Koškins. — Uz k-kurieni tagad?
— Apbrauksim apkārt stacijai, — teica Voļins. — Pārbaudīsim, vai tiešām nekādu ārēju bojājumu nav, un nirsim augšā gar šahtu.
— Bet tur, k-kur tā ieiet n-nogāzē?
— No turienes taisni uz augšu.
Batiskafs gausi pagriezās un, apgaismodams stacijas būvju puslodes ar varenajiem reflektoriem, devās uz priekšu.
— Viss vesels, — konstatēja Voļins. — Iluminatoru bruņu plātnes arī nav nolaistas. Novērošanas tornis izbīdīts … Stop! Ko tas nozīmē? Izejas priekštelpas durvis ir vaļā?… Tuvāk, Koškin, vēl tuvāk… Ielaidiet gaismu priekštelpā…
— Tukša, — nočukstēja Koškins. — Tātad pirms avārijas kāds no viņiem ir izgājis no stacijas un nav atgriezies. Pēdējo pārraidi vadīja Savčenko. Tātad izgājis Severinovs…
— Varbūt izgājuši abi, — savu viedokli izteica Voļins. — Mēs taču nezinām, kādēļ pārtrūka pārraide.
— Abi uzreiz n-nevarēja … Instrukcija n-neļauj …
— Dārgais, vai tad instrukcijā iespējams visu paredzēt? Varēja izveidoties situācija, kad otram novērotājam bija pilnīgi nepieciešams iziet okeānā, kaut gan instrukcijā tas nav paredzēts.
— Savčenko ziņotu p-par to uz augšu. Viņš ir ukrainis, mierīgs, prātīgs cilvēks.
— Atkārtoju, mēs nezinām, kādēļ pārtrūka radiosakari. Notikumi varēja attīstīties tik strauji, ka mierīgajam, prātīgajam Savčenko vairs nepietika laika pārdomām … Viņam vajadzēja rīkoties, nedomājot par instrukciju. Jā, starp citu, instrukcijā noteikts, ka «Tuskarorā» jābūt vismaz trim novērotājiem. Bet pēdējās nedēļās apakšā pastāvīgi atradās divi, dažbrīd pat viens. Te nu ir jūsu instrukcija!
— Viens c-cilvēks palika tur ļoti īsu laiku. Piemēram, kad es pēdējo reizi biju stacijā. Toreiz es pats nomainīju otru.
— Kaut vai uz pāris stundām, bet palika viens. Tas ir pilnīgi nepieļaujami.
— Mums vēl ir maz trenētu novērotāju, kas būtu sagatavoti darbam tādā dziļumā, — iejaucās Rozanovs. — Mani Nikolajs Aris- tarhovičs izsauca atpakaļ uz Petropavlovsku, lai es pabeigtu disertāciju. Dimovs aizbrauca uz okeanologu simpoziju Melburnā. Tāpēc dežūrām apakšā vajadzēja izmantot Mišu Severinovu, lai gan viņš vēl studē.
— Bet kādēļ neļāvāt strādāt stacijā Marinai Bogdanovai? — asi noprasīja Voļins. — Izrādās, viņa pati lūgusi, lai atļauj, un ne vienu reizi vien.
— Pie tā vainīgs Nikolajs Aristarhovičs un… Dimovs, — taisnojās apmulsušais Rozanovs. — Viņi uzskatīja, ka sievietei apakšā nav ko darīt, bez tam… Dimovam, liekas, bija domstarpības ar Marinu. Varbūt tā arī bija labāk. Marinai katrā ziņā… Tagad būtu nevis divi, bet trīs upuri…
— Vai arī neviena, — atcirta Voļins.
Dziļūdens kuģa šaurajā kabīnē iestājās
klusums. Veikli manevrēdams, Koškins vadīja batiskafu, ar sekstei līdzīgo ķīli gandrīz skardams dibenu. Viņi apmeta loku, apgriezās un vēlreiz dažu metru attālumā pabrauca ga
rām stacijas centrālajam kupolam. Pie atvērtās izejas priekštelpas Koškins atkal nobremzēja. Batiskafs sastinga uz vietas.
— Grunts ir akmeņaina, — pusbalsī sacīja Voļins. — Nav nekādu pēdu.
— Speciāli izvēlējāmies t-tādu v-vietu, — atteica Koškins. — Lai uzvandītās dūņas netraucētu novērotājiem.
— Bet tagad dūņas noderētu, varētu meklēt pa pēdām. Starp citu, Aleksej Pavlinovič, kur Savčenko bija redzējis tās noslēpumainās pēdas, par kurām jūs stāstījāt?
— Tas ir t-tālu no šejienes un dziļāk. Gandrīz Busoles līcī. Tur vietām ir dūņains dibens. Nospiedumi dūņās …
— Jūs tur neesat bijis?
— Nē, protams. Bet žurnālā viņš norādījis aptuvenas k-koordinātes.
— Vai žurnāls palicis stacijā?
— Jā.
— Robert Jurjevič, — klusi sacīja Rozanovs, — Nikolajs Aristarhovičs ir noraizējies: vaicā, kā iet un kad sāksim uznirt.
— Ziņojiet, ka stacija ir vesela. Uznirt sāksim pēc desmit minūtēm … Aleksej Pavlinovič, — Voļins uzrunāja Koškinu, — pabraukāsimies vēl mazliet, pamazām attālinoties no stacijas. Jāapskata labāk dibens…
Batiskafs tikko manāmi sašūpojās. Spožo starmešu apgaismotais stacijas kupols sāka lēni peldēt prom un drīz izgaisa tumsā.
Pagāja viena nedēļa. Pagāja otra… Strādāja no rīta līdz vakaram. Strādāja pat naktīs. Vareni motori nepārtraukti sūknēja ūdeni no pieplūdušajiem nodalījumiem. Kā milzu vaboles augšup un lejup pa šahtu kustējās ūdenslīdēji skafandros, kas bija līdzīgi bruņinieku ietērpam. Dzelmē visu laiku dežurēja batiskafi. Kad viens iznira, otrs sāka ienirt… Tagad tas viss jau garām …
Tai dienā, kad bija paredzēts izbraukt no. Simuširas, Voļins pamodās ļoti agri. Pa atvērto logu nobālušajās debesīs varēja redzēt Orionu. Diena solījās būt saulaina — reta dāvana Kuriļos vasaras mēnešos. Viss bija paveikts, komisijas protokols parakstīts vakar vakarā. Līdz aizlidošanai bija atlikušas vairākas stundas. Pirmās brīvās stundas divarpus nedēļu laikā …
«Sagaidīšu sauli,» nosprieda Voļins.
Viņš veicīgi apģērbās un izgāja ārā. Ausa rīts. Austrumos pār okeānu stiepās melnas mākoņu strēles. To malas jau bija kļuvušas rožainas, bet debesis starp mākoņiem izskatījās pēc perlamutra. Rožaini bija kļuvuši arī sniegi uz vulkāna, kura piekājē bija apmetušās «Tuskaroras» virszemes bāzes mājiņas. Bozdamies rīta dzestrumā, Voļins ātri aizgāja līdz bākai. Atspiedies pret akmens ba- lustrādi, pārlaida skatienu tukšajam tumšajam okeānam. Lejā bangojās viļņi, un no to smagajiem triecieniem tikko manāmi drebēja balustrādes akmeņi. Pie ieejas šahtā vēl dega ārējās laternas, bet bija neierasti kluss.