TUVU KRITISKAJAM
HALS KLEMENTS
.
PROLOGS
No sešpadsmit gaismas gadu attāluma skatoties, Sola ir mazliet blāvākā nekā zvaigzne Oriona šķēpa smailē, tāpēc diez vai tieši tās stari bija tie, kas lika iedzirkstīties dīvainās iekārtas dimanta lēcām. Taču ne vienam vien novērotājam radās pārliecība, ka robots uzmetis pēdējo atvadu skatienu planētu sistēmai, kurā radīts. Tas būtu bijis gluži dabiski jūtīgai un sentimentālai būtnei, kad tā jau sākusi krist uz milzīgu tumšu ķermeni dažus tūkstošus jūdžu lejā.
Jebkura parasta planēta no šāda attāluma izskatītos apžilbinoši spoža, jo ļoti spēcīgais gaismas avots — Altairs tieši tagad staroja visstiprāk. Tā gan nav maiņzvaigzne, toties rotē pietiekami ātri, lai iegūtu saplacinātu formu, un pati planēta pašlaik atradās tai savas orbītas posmā, kurā saņem visvairāk gaismas no karstākajiem un spožākajiem Altaira polārajiem apgabaliem. Par spīti tam, milzīgā planēta izskatījās pēc duļķaina plankuma, tikai nedaudz spilgtāka par savu fonu — Piena Ceļu. Šķita, ka tā uzsūc un apslāpē Altaira balto spožumu, nevis ļauj tam kaut ko apgaismot.
Taču aparāta acis bija projektētas, domājot tieši par Tenebras atmosfēru. Robots gandrīz acīm redzami pārslēdza savu uzmanību, un bālganais sintētiskā materiāla ķermenis lēni pagriezās. Metāla skelets, kas to aptvēra, precīzi piedalījās šai operācijā, un strupu cilindru komplekts pavērsās nosēšanās virzienā. No tiem neizplūda nekas saskatāms, jo atmosfēra šeit bija vēl pārāk retināta, lai sāktu mirdzēt no jonu trieciena; bet metāla un plastmasas ķermeņa tonnu paātrinājums jau bija mainījies. Starta dzinēji sākā cīņu ar šīs diametrā par Zemi trīsreiz lielākās planētas spēcīgo pievilkšanas spēku un veica to tik sekmīgi, ka ažūrā konstrukcija, kas to saturēja, vēl bija saglabājusies pilnīgi nebojāta, kad beidzot bija sasniegti atmosfēras blīvie slāņi.
Aparātam pamazām ieslīdot planētas gāzu apvalkā, mirdzums robota acīs lēnām dzisa. Tagad tas laidās lejā lēni un vienmērīgi, varētu pat teikt — piesardzīgi. Augšā vēl aizvien mirdzēja Altairs, tomēr, aparātam turpinot nosēšanos, zvaigžņu gaismu vairs neuztvēra pat pārjutīgie receptori, kas atradās aiz aparāta dimanta lēcām.
Tad aina mainījās. Līdz šim robots bija izskatījies pēc neparastas konstrukcijas raķetes, kas ar piekarināto reaktīvo dzinēju palīdzību izdara vertikālu nosēšanos. Tas, ka no reaktīvajiem dzinējiem izplūstošās strūklas liesmoja aizvien žilbinošāk, pats par sevi vēl nebija nekas būtisks, tas bija gluži dabiski, jo atmosfēra kļuva blīvāka. Taču paši dzinēji mirdzēt nedrīkstēja.
Un tomēr tie sāka mirdzēt. Izplūstošās reaktīvās strūklas gluži kā aiz piepūles kvēloja spilgtāk un spilgtāk, visiem spēkiem cenzdamās palēnināt krišanu, kas, par spīti to pūlēm, arvien vairāk paātrinā- jās, un blāvā sarkanumā sāka kvēlot pat dzinēju apšuvums. Ar to tālajiem lidojuma' vadītājiem pietika: izšāvās spilgtas liesmas, tomēr šoreiz nevis no pašiem dzinējiem, bet gan no vairākām vietām metāla sijās, pie kurām tie bija piestiprināti. Sijas momentāni pazuda, un aparāts sāka brīvu kritienu.
Taču tas krita tikai īsu mirkli. Pie tā ārējā apvalka bija piestiprināta vēl viena nosēšanās iekārta; nebija pagājusi ne pussekunde, kad virs krītošā metāla un plastmasas blāķa atvērās milzīgs izpletnis. Varētu gaidīt, ka varenais pievilkšanas spēks to tūlīt noraus, tomēr ne — to taču bija konstruējuši sava aroda lietpratēji —, izpletnis izturēja. Tā milzīgo virsmu stūrgalvīgi balstīja neticami blīvā atmosfēra, kura pat šai augstumā bija vairākas reizes blīvāka par Zemes atmosfēru. Kad aparāts beidzot atsitās pret cietu pamatu, pat gravitācijai, kas trīsreiz pārsniedz gravitāciju uz Zemes, nebija izdevies to sabojāt.
Pēc brīža olveidīgais, lejasgalā saplacinātais ķermenis, atbrīvojies no vieglajām fermām, uz gandrīz nepamanāmajām kāpurķēdēm atvirzījās nedaudz nost no metāla drazu jūkļa un atkal apstājās, gluži kā gribēdams palūkoties apkārt.
Tomēr tas neredzēja, jo šobrīd to vēl nespēja. Acīm, kas bija tik skaidri redzējušas vakuumā, bija jāpielāgojas, lai dimanta un jaunās ārējās vides laušanas koeficienta starpība neglābjami neizkropļotu attēlu. Tas neprasīja pārāk daudz laika, jo notika automātiski, atmosfērai pa visšaurākajām spraudzi- ņām iesūcoties dobumos starp atsevišķiem lēcu elementiem.
Pēc optiskās sistēmas adaptācijas šīm acīm vairs neko nenozīmēja pat gandrīz pilnīga tumsa, jo pastiprinātāji aiz lēcām uztvēra katru starojuma kvantu, kas spēj lūzt dimantā. Bezgala tālu no planētas cilvēku skatieni bija kā piekalti pie ekrāniem, uz kuriem atainojās iekārtas redzētais.
Apvidus bija nelīdzens un pirmajā acu uzmetienā pat pārāk neatšķīrās no Zemei raksturīgajām ainavām. Tālumā vīdēja lieli plankumi — iespējams, apauguši ar mežu, jo to kontūras bija mazliet izplūdušas. Tuvākajā apkārtnē zemi pilnīgi klāja Zemes zālei vairāk vai mazāk līdzīgs augājs, kas gan, spriežot pēc pēdām, kuras bija paspējis atstāt robsts, bija daudz trauslāks. Izklaidus slējās garāku augu puduri, lielākoties augstākajās vietās, šķita, ka šai pasaulē nekas nekustas, kaut arī plastmasas korpusā iemontētie skaņu receptori laiku pa laikam reģistrēja dunoņu un blīkšķus. Ja nebūtu šo trokšņu, ainavu bez vēja un bez dzīvniekiem varētu uzskatīt par kluso dabu.
Vairākas minūtes robots domīgi raudzījās apkārt. Tālie operatori varbūt cerēja, ka no savām paslēptuvēm varētu atgriezties robota nosēšanās izbaidītās dzīvās būtnes. Ja tā, tad šobrīd viņi vīlās. Pēc kāda laika robots atgriezās pie izpletņa fermu paliekām un, ieslēdzis vairākus starmešus, rūpīgi visos sīkumos izpētīja metāla siju, vadu un trošu kaudzi. Tad tas devās atkal projām, šoreiz visai mērķtiecīgi.
Turpmākajās desmit stundās tas centīgi pārbaudīja nosēšanās rajonu, brīžiem apstājoties un pavēršot prožektora starus uz kādu augu, brīžiem bez redzama iemesla ilgi vērojot apkārtni*. Dažkārt robots lika atskanēt 'dažāda augstuma un stipruma skaņām. Visbiežāk tas notika ieplakās, bet nekad pauguru virsotnēs. Šķita, ka robots kaut kāda iemesla dēļ pēta atbalsi.
Laiku pa laikam tas atgriezās pie pamestajām izpletņa fermām un atkārtoja rūpīgo apskati, gluži kā paredzot, ka ar tām kaut kas notiks. Un, protams, vidē, kurā valda tik ārkārtēji apstākļi, nebija ilgi jāgaida. Robots ar dziļu interesi novēroja, kā korozija saārda metālu, un nepameta nosēšanās rajonu, pirms nebija pazudis beidzamais metāla gabaliņš.
Daudz interesantāks notikums bija dzīvu būtņu parādīšanās. Vairums bija augumā nelielas, bet tāpēc ne mazāk aizraujošas — ja pēc robota izturēšanās vispār varēja par to spriest. Robots pēc iespējas tuvāk pamatīgi izpētīja katru no tām. Šķita, ka lielākā daļa radījumu ir zvīņaini, ar astoņām ekstremitātēm un daļa pārtiek no vietējiem augiem, bet pārējie — no citiem dzīvniekiem.
Pēc tam kad pilnīgi bija pazudušas fermu atliekas, robota operatori ilgu laiku nodevās tikai dzīvnieku pētīšanai. Novērojumi tika daudzkārt pārtraukti, tomēr tas drīzāk bija izskaidrojams ar traucējumiem robota vadībā nekā ar intereses zudumu. Uz Teneb- ras virsmas trūka vizuālu orientieru, tāpēc cilvēki nevarēja pietiekami precīzi izmērīt tās griešanās periodu un vairākas reizes kosmosa kuģis atvirzījās tik tālu no operatorus interesējošā planētas apvidus, ka tika pārtraukti sakari. Tomēr drīz vien kļūdās gūtā pieredze palīdzēja precizēt Tenebras dienas garumu un pārtraukumi robota vadīšanā beidzās.