— Tātad jūs varat viņu izglābt.
Tas skanēja pēc jautājuma. Sakiiro bija godīgs cilvēks, viņam bija grūti atrast īsto atbildi. Tomēr, mirkli vilcinājies, viņš, skatīdamies baiļu mocītā pusmūža vīra sejā, kas bija skaidri saredzama uz ekrānā, atbildēja:
— Mums jāizglābj viņi abi. Neslēpšu jums, ka tas būs grūts un bīstams pasākums; grūtības radīs inženiera pārvietošana no raķetes, kas «stāv» uz reaktīvajām strūklām, uz «skafa» virsmu — «skafs» tur lidināsies kā gaisa balons —, lai viņš pabeigtu pieslēgšanu.
— Kāpēc jūs nevarat pārvietot bērnus uz glābšanas kuģi?
— Esmu pārliecināts, ka viņu skafandri neizturēs spiedienu «skafa» lidojuma augstumā, — Sakiiro atbildēja. — Nezinu, kā konstruēti dromiešu skafandri, bet pazīstu mūsējos.
— Mister Sakiiro, — sarunā atkal iejaucās Izija.
— Jā, Izij.
— Vai es nevaru vēl kaut ko izdarīt? Seit nav visai patīkami sēdēt, neko nedarot, un… man pat kļūst mazliet baismi.
Ričs lūdzoši paskatījās uz Inženierī. Būdams profesionāls diplomāts, viņš bija labs psihologs un pazina savu meitu; pēc rakstura viņa nebija histēriska, tomēr nebija daudz divpadsmitgadīgo, kam būtu gadījies nonākt šādā stresa stāvoklī. Viņš pats šai situācijā nebija pietiekami kompetents, lai izdomātu Izijai saprātīgu nodarbošanos, bet, par laimi, ari Sakiiro saprata tās nepieciešamību.
— Pa kreisi no jums atrodas spiediena mērītājs, — viņš skaidroja. — Ja jūs varētu mums visu laiku nolasīt rādījumus un jūsu draugs paziņotu, kad pamanīs pirmās pazīmes, ka zvaigznes sāk kļūt blāvākas, tas mums palīdzētu. Turpiniet nolasīšanu, kamēr paātrinājums pieaugs tā, ka kļūs grūti to darīt, — ilgi nebūs jāgaida.
Ričs izskatījās pateicīgs; vai tāds bija ari Aminadabarli, to neviens nevarēja pateikt. Kādu laiku klusumu pārtrauca tikai bērnu balsis, kad viņi nolasīja rādījumus un raksturoja zvaigznes.
Tad Izija ziņoja, ka kuģis atkal sasveroties.
— Labi, — Sakiiro teica. — Tas nozīmē, ka jūs esat virs robota. No šā brīža līdz bremzēšanas beigām jums būs jāiztur vairāk nekā trīsarpus g. Jūsu sēdeklis ar atsperēm automātiski novietos jūs visizdevīgākajā stāvoklī, tā, lai jums būtu visvieglāk izturēt, tomēr labi jūs nejutīsities. Jūsu draugam tas nesagādās lielas grūtības, tomēr brīdiniet viņu, laE nestaigā apkārt. Kuģis strauji drāžas atmosfērā, un pāreja no vienas gaisa strāvas otrā ar vairāku tūkstošu jūdžu ātrumu var jūs krietni sakratīt.
— Labi.
— Zvaigznes kļūst nespodras, — ziņoja Amina- dorneldo.
— Pateicos. Vai varat nolasīt, ko tagad rāda mērītājs?
Meitene paklausīja, un viņas balsī jautās piepūle. Līdz pēdējam pagriezienam «skafs» atradās relatīvi brīvā kritienā, bet tad situāciju stipri mainīja tas, ka tā rudimentārie spārni iecirtās atmosfērā — kaut arī ļoti retinātā —, pūloties noturēt kuģi pagriezienā.
Pēkšņi batiskafu satricināja vesela sērija grūdienu. Meiteni krēslā turēja siksnas, bet viņas galva, rokas un kājas mētājās kā putnubiedēklim stiprā vējā. Mazais dromietis pirmo reizi nespēja noturēties uz vietas. Grūdieni turpinājās, un pēc katra varēja dzirdēt meitenes šņukstus un tik tikko saklausāmos Aininadorneldo smilkstus. Vecākais dromietis atkal uzslējās stāvus un izbijies skatījās uz ekrānu.
Inženieri bija apstulbuši. Tikai Rekeram šķita, ka viņš zina izskaidrojumu.
— Batiskafs atsitas pret lietus lāsēm, — viņš iesaucās.
Vēlāk visi nosprieda, ka viņam laikam gan bijusi taisnība, taču labuma no tā bija maz.
Naktij iestājoties, ūdens tvaiki atmosfērā kondensējas un Tenebras īpatnējā gravitācijas laukā izveido milzīgas ūdens lodes — vairākus desmitus pēdu diametrā —, kuras krīt uz planētas virsu, šīs lodes tad arī tika nosauktas par lietus lāsēm, jo piemērotāks vārds neatradās. Starp citu, tajās ir izšķīdušas gāzes, kas ir indīgas pat ļoti izturīgajiem Tenebras iedzimtajiem.
Batiskafs lēkāja un svaidījās. Autopilots darīja, ko spēja, lai noturētu «skafu» vienmērīgā lidojumā, tomēr aerodinamiskā vadības sistēma bija nožēlojami nepiemērota šim uzdevumam. Vismaz divas reizes batiskafs apmeta īstu kūleni, cik Rekers varēja spriest, redzot, kā dromietis tika katapultēts pāri visai telpai. Tikai laimīga nejaušība pasargāja no viņa vadības slēdžus. Ierīces uz laiku vispār bija kļuvušas nederīgas pārslodzes dēļ — ar stūri, kas cenšas noturēt kreiso pagriezienu, nekur tālu netiksi, ja pret labo spārnu tai pašā brīdī triecas ūdens lode ar piecdesmit pēdu diametru, kaut arī tā nav daudz blīvāka par gaisu. Tagad kuģis, protams, krita — lietojot šo vārdu tā vissenākajā un visvienkāršākajā nozīmē.
Krišanas ātrums bija pārsteidzoši mazs triju g gravitācijas laukam. Iemesls bija pavisam vienkāršs — kaut arī gandrīz visu kuģa korpusu piepildīja ārējā atmosfēra, tam bija zems īpatsvars. «Skafu» veidoja divsimt pēdu gara cigāram līdzīga aptvere, un smaga bija tikai tā četrdesmit pēdu lielā, apaļā centrālā daļa, kurā atradās dzīvojamās telpas. Iespējams, ka batiskafs pat neciestu sevišķi smagus bojājumus, ja nolaistos uz cietzemes, tomēr tā kritiens beidzās šķidrumā.
īstā šķidrumā, nevis vielā tai robežstāvoklī, kas raksturīgs lielākajai daļai Tenebras atmosfēras.
Batiskafs nokrita augšpēdus, tomēr ieplestie spārni darbojās kā bremzes un smaguma centrs atradās pietiekami zemu, lai pārvietotu kuģi ērtākā stāvoklī. Galu galā grīda beidza šūpoties vai vismaz mazais dromietis beidza to darīt, jo tālajiem novērotājiem visu laiku bija izskatījies, ka grīda nekustas. Viņi redzēja, kā bebram līdzīgais milzis piesardzīgi uzslējās kājās, lēnām piegāja pie meitenes krēsla un viegli pieskārās viņas plecam. Izija sakustējās un mēģināja piecelties sēdus.
— Vai jūs esat dzīvi un veseli? — abi vecāki gandrīz kliegšus izkliedza savu jautājumu.
Aminadorneldo,_ atcerēdamies tēva norādījumus, gaidīja, lai atbild Izija.
— Man šķiet, jā, — viņa pēc brīža atbildēja. — Piedod, tētiņ, ka es kliedzu, es biju nobijusies, tomēr nemaz negribēju nobaidīt arī Minu.
— Viss kārtībā, meitiņ. Esmu pārliecināts, ka neviens tev nevar pārmest, un, manuprāt, jūs abi ar draugu reaģējāt gluži vienādi. Galvenais, ka esat dzīvi un veseli un arī kuģa korpuss nav bqjāts. Man šķiet, ja tā nebūtu, tad jūs abi vairs nebūtu dzīvi.
— Tā ir, — Sakiiro apliecināja.
. — Jums bija grūts lidojums, taču tagad tas ir beidzies. Jūs varētu paskatīties laukā pa logiem — jūs esat pirmie, izņemot pašus tenebriešus, kas tieši redz planētu. Kad esat apskatījuši visu, ko varat un gribat redzēt, pastāstiet par to misteram Sakiiro, un yiņš jums pateiks, kā tikt atkal augšā.
Labi, tēt.
.. Izija pārvilka ar delnas virspusi pār asaraino sejiņu, atsprādzējās no krēsla un beidzot ar pūlēm nostājās uz kājām.
— Nu kad viņi beidzot izslēgs dzinējus? Man nemaz nepatīk visi šie daudzie g.
— No tiem jūs netiksit vaļā, iekāms mēs nebūsim dabūjuši jūs projām.
— Zinu jau, zinu. Es tikai pajokojos. Ai, šķiet, ka laukā ir nakts. Es nevaru nekā saredzēt.