— Ja jūs atrodaties kaut kur robota tuvumā, tad tiešām ir nakts, — atbildēja Rekers. — Bet arī tad, ja būtu pats dienas vidus, jūsu acis nemanītu nekādu starpību. Pat Altaira gaisma nespēj izspiesties cauri atmosfērai cilvēka acij pietiekamā daudzumā. Jums būs jālieto starmeši.
— Labi.
Meitene paskatījās uz paneli; viņa bija jau ievērojusi, kur ir gaismas 'slēdži; tad, lai pārliecinātos, vai tie ir īstie, apjautājās par tiem Sakiiro, tā iemantojot pārsteigto inženieru atzinību. Saki vēlāk atzinās, ka šai brīdī viņa cerības izglābt bērnus palielinājušās vairāku simtu reižu.
Ieslēguši starmešus, abi bērni piegāja pie iluminatoriem.
— Nav nekā daudz, ko redzēt, — Izija iesaucās. — Šķiet, ka mēs esam iekrituši ezerā vai okeānā. Līmenis ir gluds kā stikls, nav ne vissīkākā vilnīša. Ja kuģis nebūtu daļēji iegrimis, es domātu, ka tas ir kaut kas ciets. Virs tā krīt lejup lielas miglas lodes, bet tās kaut kā izgaist, nesasniegušas virsmu. Tas ir viss, ko varu redzēt.
— Līst, — Rekers vienkārši pateica. — Ezerā var būt sērskābe; man šķiet, ka šai nakts stundā tā ir krietni atšķaidīta un pietiekami siltāka par gaisu, lai ūdens lāses iztvaikotu, nesasniegušas ezera virsmu. Nekādu viļņu nebūs, vēja nav. Trīs mezglus stiprs vējš uz Tenebras ir jau viesuļvētra.
— Neraugoties uz milzīgajiem siltuma enerģijas krājumiem, kas ir apkārt planētai? — Ričs pārsteigts izsaucās.
t Jā. Nav nekā, uz ko tā varētu iedarboties — es lietoju šo vārdu tā fizikālajā nozīmē. Mainoties atmosfēras temperatūrai vai pat tās agregātstāvoklim, tilpums izmainās pārāk maz un nav spiedienu starpības, kas nepieciešama, lai rastos stiprs vējš. Tenebra ir vismierīgākā atmosfēras apņemtā vieta Galaktikā.
— Vai tas saskan ar jūsu neseno piezīmi par zemestrīcēm?
Jautājums pierādīja, cik lielā mērā Aminadabarli atguvis pašpaļāvību, ja spēj jau runāt ne tikai par cilvēku stulbumu, bet arī par ko citu.
— Nē, — Rekers atbildēja, — un jāatzīstas, Tzij, pastāv iespēja, ka jūs sastapsit arī viļņus, ja peldēsit pietiekami ilgi. Tomēr tos jūs nevarēsit nosaukt par īstu viļņošanos, un tie neaiznesīs jūs ne uz vienu interesantāku vietu. Jaunā dāma, es baidos, ka jūs jau esat redzējusi visu; tikpat labi jūs tūlīt varētu pacelties augšup un ļaut, lai jūs pieklājīgi izglābj.
— Tas ir jauki. Tikai es gribētu zināt, kas liks šim krāmam lidot un vai ceļojums augšup būs tikpat grūts kā lejup.
— Nebūs vis. Jūs pacelsities uz augšu vertikāli un daudz lēnāk. Jūs lidosit kā ar gaisa balonu. ^Lielākā daļa batiskafa korpusa ir sadalīta nodalījumos, un katrs nodalījums savukārt pārdalīts divās daļās ar elastīgu starpsienu — membrānu. Pašlaik atmosfēras spiediens šīs membrānas visos nodalījumos ir piespiedis pie vienas, sienas. Kad jūs iedarbināsit elektrolīzes iekārtu, daļa ūdens tiks sadalīta, skābeklis no korpusa tiks izsūknēts, bet otrā pusē membrānai tiks atbrīvots ūdeņradis, kas pamazām izspiedīs no nodalījumiem atmosfēru. Senajā batiskafā tika lietota tā pati metode, tikai nevajadzēja membrānu.
— Saprotu. Cik ilgs laiks paies, līdz būs iegūts pietiekami daudz gāzes mūsu pacelšanai?
— Nevar pateikt; mēs nezinām, kāda ir šīs atmosfēras vadītspēja. Virs atsevišķo nodalījumu slēdžiem ir mēraparātu bloks — ja jūs nolasīsit man rādījumus, es mēģināšu to aprēķināt.
— Labi. Kur ir… ai, tepat; jūs esat tos labi apzīmējuši. Augšā pa labi ir bloks ar stienīti divpadsmit pogu fiksēšanai un galveno slēdzi.
— Tie paši ir īstie. Virs tiem ir ampermetri. Ieslē- dziet tos, tad paraujiet galveno slēdzi un nolasiet rādījumus.
— Labi.
Tieva roķele pastiepās uz augšu ārpus redzes lauka, un visi varēja dzirdēt, kā noklikšķ slēdži. Izija nolaida roku klēpī, atslīga atpakaļ krēslā ar visu savu trīssimt mārciņu smagumu, paskatījās pēc kārtas uz visām skalām un teica:
— Visi rāda nulli. Kas man tagad jādara?
Bērniem draudošās briesmas uz ilgu laiku novērsa Rekera uzmanību no nelaimes, kura bija uzbrukusi viņa ar pūlēm izaudzinātajiem tenebriešiem un robotam Fedžinam. Sakaru punktā, kas saistīja kuģi ar robotu, tagad nepārtraukti dežurēja Rekera kolēģis, ar kuru viņi parasti mainījās, lai būtu pastāvīgs kontakts ar audzēkņiem.
Bet notikumi gāja savu gaitu. Niks, nemanot kļuvis par visas grupas vadoni, nespēja samierināties ar domu, ka viņa mīļais Skolotājs, viņa Fedžins viens pats dodas uz ienaidnieka nometni. Tiesa, viņš saprata, ka akmens naži diez vai spēs kaitēt izturīgajam baltaj-am materiālam, kurā tērpts Fedžins, tomēr raizes par Skolotāju nedeva viņam miera,
Niks uz savu galvu nolēma izdarīt viltīgu manevru, kas, kā viņš sprieda, varētu pārsteigt Atro un viņa karapulku. No iztvaikojumiem, kurus nesa sev līdzi Tenebras nakts milzīgās lietus lāses, aliniekus pagaidām pasargāja ugunskuri, kurus Fedžina audzēkņi bija sakūruši vēl pirms uzbrukuma. Malkas krājumi bija sakrauti lielā grēdā netālu no būdas, kurā bija atradis patvērumu Niks ar saviem draugiem. Niks, kas bija mazāk cietis,kaujā ar Ātrā cīnītājiem, sanesa būdā pēc iespējas vairāk zaru un tad aizdedzināja palikušos malkas krājumus. Plāns bija vienkāršs — ugunskuri drīz izdzisīs, malkas, ko piemest, vairs nebūs, un Ātrais ar saviem ciltsbrāļiem noslāps lietus izgarojumos, no kuriem viņi parasti paslēpās alās. *
Tomēr izrādījās, ka Ātrais nebūt nav muļķis. Atklājis, ka kurināmā vairs nav, viņš devās uzbrukumā Nika būdai, lai iegūtu tur sanestos zarus. Un, kaut gan spēki bija nevienādi, Nika «pozīcijas» bija»izde- vīgākas un deva iespēju ne tikai atsist ienaidnieku uzbrukumu, bet pat sagādāt tiem zināmus zaudējumus. Nikam lieti noderēja akmens cirvis un degošie zari. Kvēlojošās ogles, kuras viņš izkaisīja būdas priekšā, kļuva par sava veida šķērsli — apakšējo ekstremitāšu pēdu āda tenebriešiem bija pietiekami jutīga.
Trīcēdams aiz niknuma, Ātrais bija gatavs ietriekt Nikā visus četrus šķēpus, kurus turēja rokās, vai arī mesties pāri kvēlojošajām oglēm uz būdas durvīm un sākt tuvcīņu ar Niku un pārējiem būdas aizstāvjiem. Taču viņš neizpildīja nevienu no šiem nodomiem.
Mierīgi nolaidis šķēpus, viņš atgāja sāņus. Tad, gluži kā pēkšņi butu kaut ko atcerējies, pagriezās pret Niku un sacīja:
— Nu, Malkascirtēj, paldies, ka palīdzēji. Un atvadies no sava Skolotājā.
Niks apjuka.
— Kā tā? … Jūs taču naktī nevarat…
— Kāpēc ne? Tu varēji?
— Un Fedžins?
— Tu taču pats teici, ka viņš var visu to pašu, ko tu… Bet, ja viņš negribēs nākt mums līdzi, mēs to izcepsim uz ugunskura.
— Skolotāj! Fedžin! Vai tu dzirdi?! — Niks šausmās iesaucās. Viņš sauca un sauca, aizmirsis, ka Skolotājs nekad neatbild tūlīt.
— Kas noticis, Nik? — beidzot ierunājās Rekera kolēģis.
— Ātrais teica, ka izcepšot tevi uz ugunskura, ja tu neiešot viņam līdzi. Vai tu to izturēsi?
Klusuma brīdis bija ilgāks nekā parasti. Bija grūti izšķirties par atbildi — uz kuģa neviens lāgā nezināja, kāda ir liesmas temperatūra uz Tenebras. Un robots tomēr bija dārga rotaļlieta …
— N-nē… Es iešu līdzi Ātrajam, — beidzot ar robota muti atbildēja dežurants.
— Un kas jādara mums?
Rekers bija aizmirsis pateikt dežurantam, ka licis visai grupai turēties kopā, tāpēc dežurants centas izkļūt no stāvokļa kā mācēdams.