— Izlemiet paši! Par mani neuztraucieties, mani viņi neaiztiks, bet ar jums es atjaunošu sakarus vēlāk.
Niks bija pilnīgi apmierināts ar Skolotāja jaurio lēmumu, tāpēc par nākotni nemaz neieminējās. Viņš klusēdams noraudzījās, kā Atrā cīnītāji, turēdami rokās degošus zarus, puslokā ielenc Fedžinu un procesija lēnām dodas prom.
Septiņi Fedžina audzēkņi, kaut arī krietni cietuši un ievainoti, bija palikuši dzīvi, bet bez sava Skolotāja. Nonīkuši līdz rītam pie vārgi kvēlojoša ugunskura, viņi sāka spriest, ko darīt.
Palikt būdās nebija jēgas — malkas nebija, un visi krūmi vairākas jūdzes ap ciematu jau sen bija izcirsti; bija skaidrs, ka nav vērts tērēt spēkus, vācot zarus tālāk no būdām un vedot tos šurp primitīvajos ratejos, kurus viņi bija sameistarojuši Fedžina uzraudzībā. Labāk būtu doties uz mežu, kur Ātrais nevarētu viņus tik viegli atrast.
Viņi ilgi strīdējās, kurp doties. Un ne reizi vien Nikam iešāvās prātā, ka būtu labi, ja viņam būtu tikpat neapstrīdama autoritāte šeit kā Ātrajam viņa ciltī. Uzvarēja Ncnsijas priekšlikums, kuru atbalstīja Džims, Dorotija, Betsija un Olivers. Arī pats Niks, lai gan ne bez īgnuma, atzina, ka tas ir saprātīgākais. Nēnsija ieteica doties uz jūras krastu ne sevišķi tālu no viņu apmetnes. Sai jūrā, kā viņiem bija stāstījis Fedžins, ūdens vietā esot sērskābe, tāpēc tā ne- iztvaikoja, dienai iestājoties, kā visas ūdenskrātuves un upes- uz Tenebras. Un arī Fedžinam būtu viegli viņus atrast — vajadzētu tikai aizlavīties līdz alām un pačukstēt: «Jūras krastā!», gan tad viņš ceļu zinātu.
Viņi sakrāva savu pieticīgo mantību un ieročus ra- teļos, sapulcināja lopu baru, kuru nedaudz bija paplucinājuši nakts lidoņi, un devās prom. Ceļš nebija
sevišķi tāls, bet nogurdinošs gan, jo augsni gandrīz no vienas vietas klāja kvarca kristāli. Tuvāk krastam viņiem ceļā aizvien biežāk gadījās dīvaini smaga un eļļaina šķidruma peļķes un ezeriņi. Tāds pats šķidrums bija arī jūrā, kuras krastā viņi apmetās. Līdz naktij un lietus sākumam viņi paspēja sagādāt pietiekami daudz malkas, paēst vakariņas, un, ugunskuru pasargāti, iekārtojās naktsguļai.
Niks bija ņēmis vērā visu, tikai vienu ne — ka lietus lāses krīt arī jūrā. Drīz viņam nācās par to pārliecināties. Ar lietus ūdeni atšķaidītās sērskābes jūra izkāpa no krasta, un itin drīz viņi ugunskuru gaismā ieraudzīja, ka paugurs, uz kura atradās nometne, pārvērties par saliņu.
Nakts bija grūta un briesmīga. Viņi visi palika dzīvi, toties lopu bars bija sarucis vēl vairāk. Bija jāmeklē jauna vieta apmetnei.
Apspriedušies viņi nolēma pārceļot uz augstāku vietu, tomēr palikt jūras krastā, bet Niks nekavējoties devās uz alinieku ciematu atbrīvot Skolotāju.
Līdz alu klints kraujai Niks nokļuva vēl gaismā, taču uzskatīja par labāku neko neuzsākt pirms tumsas iestāšanās. Viņš bija pārliecināts, ka Ātrais liks sakurt ugunskurus. Tomēr, kad viņš jau dziļā krēslā piesardzīgi pavērās lejup pāri kraujai, nekādu ugunskuru nebija. Iespējams, ka alinieki pa ceļam bija izlaiduši uguni, bet to iegūt vēl neviens no viņiem neprata. >U
Niks ilgi prātoja, kā vislabāk nodibināt sakarus ar Fedžinu; plāns, kas radās pārdomu rezultātā, bija gan viltīgs, gan drosmīgs.
Savācis tik daudz zaru, cik vien spēja, viņš sadabūja savus vienkāršos uguns iegūšanas rīkus un sakūra ugunskuru netālu no kraujas. Vienu degošu zaru viņš nometa lejā klints piekājē. Fedžins viņu tūlīt ieraudzīja. Tālākie notikumi risinājās tieši tā, kā Niks bija paredzējis.
Ieraudzījuši uguni, alu iemītnieki metās vākt zarus, taču pieredzes trūkuma dēļ uzsvieda tos ugunij virsū tik daudz, ka tā noslāpa. Redzēdami uguns blāzmu uz klints, visi ar Ātro priekšgalā skriešus devās augšā pa līkumoto taciņu. Niks nebija pārliecināts, ka viņi brāžas pēc uguns vien, nevis arī pēc tās iekūrēja. Pagaidām viss atbilda viņa iecerei. Niks devās lejup pa apkārtceļu — citu, garāku taku, ejot aizdedzinādams visus augus, lai apgrūtinātu sekošanu. Kad alinieki un viņu vadonis bija nokļuvuši vēl tikai līdz ugunskuram, Niks jau bija līdzās Fedžinam.
— Skolotāj, tas esmu es, Niks! Vai tu mani dzirdi?
— Jā, dzirdu labi. Kā tu šeit nokļuvi? Tātad tu esj visa šā jūkļa iemesls?
— Jā! — kā uzvarētājs iesaucās Niks. — Es atnācu pēc tevis!
Viņš aizgūtnēm izstāstīja Skolotājam visu, kas noticis bezgalīgi ilgajās divās Tenebras diennaktīs, kuras bija pagājušas kopš viņu šķiršanās brīža, un aicināja Fedžinu nekavējoties doties ceļā.
Skolotājs klusēja neparasti ilgi. Nikam, protams, ne prātā nevarēja ienākt, ka kaut kur pusotra tūkstoša jūdžu tālumā pie robota vadības pults risinās dedzīga diskusija, kurā jau iesaistījies arī Rekers.
Tika lemts, vai robotam alinieki jāpamet vai jāapmāca …
Beidzot Skolotājs sacīja:
— Tu zini, Nik, ka es nevaru paiet tik ātri kā tu. Alinieki jāaizkavē ilgāk. Vai uz klints virsotni ved tikai viena taka?
— Jā, ja neskaita apkārtceju, pa kuru atskrēju es. Bet tas ir daudz garāks. Mums jādodas ceļā tūlīt. Ej uz ziemeļaustrumiem līdz jūrai un tad gar tās krastu — protams, krasta dienas līniju —, bet es centīšos aizkavēt Atro.
Bez liekiem vārdiem Fedžins uz savām kāpurķēdēm devās projām, bet Niks, pa ceļam pagrābis zarus, kri- tujus un sausus augus, skriešus metās uz dziļo gravu, kurā sākās taka, lai sakurtu tur ugunskuru. Pēc tam vēl sanesa pie ugunskura visus tuvumā atrodamos zarus. Tā viņam izdevās noslēgt gravu ar uguns aizsprostu. Lāses, kas ritēja lejup pa klinšu kraujām no augšas, iztvaikoja, netikušas līdz milzīgajam ugunskuram, tāpēc visu gravu piepildīja blīvi tvaiki, kuros tenebrieši nespēj elpot.
Niks ātri panāca Fedžinu, pa ceļam aizdedzinādams visu, kas vien deg.
Robots uzslavēja uzticamā audzēkņa rīcību, tomēr piebilda:
— Starp citu, diez vai tas mums palīdzēs. Līdz rītam viņi tik un tā mūs panāks …
Taču aizritēja vairākas stundas, bet no vajātājiem vēl nebija ne vēsts.
Iet kļuva aizvien grūtāk. Lietus ūdens peļķes un ezeriņi trāpījās ceļā arvien biežāk un kļuva aizvien lielāki. Fedžins virzījās uz priekšu pa taisni, bet Nikam bija jāiet apkārt peļķēm, citādi viņš jau sen būtu zaudējis samaņu.
— Acīmredzot tagad viņiem nepalīdzētu vairs arī ugunskuri. Man tas patīk, — Fedžins apmierināts noteica.
— Bet man gan ne, — Niks sarūgtināts atbildēja. — Priekšā ir dziļas gravas, un tagad pa tām tek platas upes tieši uz jūru. Mēs noteikti iestrēgsim, un alinieki mūs panāks.
— Upes? Tas taču ir lieliski! Ātrais nemūžam nespēs tikt pāri nevienai upei, turpretī mēs abi šķērsosim tās bez jebkādām grūtībām.
— Bet kā es to varēšu? — Niks neizpratnē vaicāja.
— Tad jau redzēsi.
Tomēr, kā par spīti, ceļā negadījās neviena upe. Viņi gāja pa jūras krastu, aiz muguras jau bija saskatāma vajātāju lāpu trīcošā gaisma, kad beidzot priekšā parādījās plata, ar ūdeni pilna grava. Tas bija glābiņš īstajā reizē.
— Sagatavojies, Nik! Es tevi tūlīt pacelšu. Neuztraucieties, viss būs labil
— Esmu gatavs.
Robots pievirzījās blakus Nikam. No nelielām lūkām viņa baltajos sānos izslīdēja četri uz šarnīriern uzmontēti manipulatori. Fedžins stingri, tomēr saudzīgi satvēra Niku un uzcēla uz sava korpusa augšējās plāksnes.
Robots turpināja ceļu pa upes gultni. Niks tūlīt zaudēja samaņu, tomēr tas nebija bīstami.
Pēc piecpadsmit minūtēm Ātrais ar saviem pavadoņiem sasniedza vietu, kur robota pēdas pazuda upē.