— Cik daudz laika jūs ar to iegūsit, doktor?
Rekers, neatraujot acis no robota ekrāna, atbildēja:
— Domājams, visu atlikušo nakti un vēl mazliet — tik ilgi, karnēr upe pēc saullēkta izžūs. Saule lēks pēc kādām divdesmit stundām.
— Varbūt līdz tam laikam augi izaugs pietiekami lieli, lai noslēptu robota pēdas?
— Baidos, ka to nezinu.
— Pēc tam kad esat sešpadsmit gadu pētījis dzīvību uz šīs planētas? Patiešām, doktor, es biju iedomājies, ka pa šo laiku jus būsit uzzinājis kaut ko par Tenebru!
— Visos šais sešpadsmit gados man ne reizi nav gadījies novērot, kādi augi aug šīs upes ziemeļu krastā, — Rekers mazliet nepacietīgi atcirta, — un viss, ko es no Nika esmu uzzinājis par Atro, ir tas, ka viņš ir izcils pēddzinis. Es pat lāgā nezinu, ko īsti nozīmē «izcils». Patiešām, padomniek, es saprotu, ka pēdējās trīs nedēļās jūs dzīvojat tikpat kā ellē, tomēr, ja jūs visu tikai iznicinoši kritizēsit, varu teikt, ka neko daudz vis nepalīdzēsit meitenei. Jūs jau sākat vilkt to pašu meldiņu ko Aminadabarli.
— Priecājos, ka pieminējāt viņu. — Nemaz neizklausījās, ka Ričs būtu apvainojies. — Es zinu, doktor, ka jums ir grūti paciest dromieša uzvešanos. Dromieši ir diezgan impulsīva rase, un šķiet mums tāda pat tad, kad uzvedas ļoti pieklājīgi pēc savām uzvedības normām, jo tās nebūt nesaskan ar mūsējām. Aminadabarli ir neparasti savaldīgs savas rases pārstāvis — ne velti viņš ir tādā amatā; bet es jūs nopietni lūdzu apvaldīt savus gluži dabiskos impulsus, kas liek jums atbildēt asi, kā tas reizēm gadās, kad viņš kļūst aizvainojošs. Nav nekādas vajadzības pārbaudīt viņa iecietību. Es jums pavisam nopietni apgalvoju — ja Aminadabarli zaudēs savaldīšanos tiktāl, lai aizsūtītu uz Dromu visai emocionālu ziņojumu, piepildīsies burtiski katrs viņa teiktais vārds par paredzamajiem notikumiem uz Zemes; kara, protams, nebūs, bet, ja Zemes starpplanētu tirdzniecība samazināsies par deviņdesmit vai pat tikai par piecdesmit procentiem, sekas būs tikpat postošas. Jums jāatceras, ka vairumam rasu, kuras pazīstam, zemieši un dromieši ir vienlīdz sveši; abu rasu piederīgie ir «radījumi no zvaigznēm», un tam, ko viena rase sacīs par otru, būs milzīga nozīme. Jums tas varbūt izklausās mazliet pārspīlēti, bet šis niecīgais starpgadījums var kļūt par viskutelīgāko politisko un diplomātisko sarežģījumu manā mūžā.
Teiktais patiešām uz mirkli atrāva Rekera acis no ekrāna.
— To es nebiju iedomājies, — doktors sacīja. — Tomēr tas ne palielinās, ne samazinās manas pūles glābt Iziju un Minu; es arī līdz šim esmu darījis visu, ko spēju.
— Es jums ticu un esmu pateicīgs, tomēr man bija jums tas jāpasaka. Pacentieties izturēties iecietīgāk pret Aminadabarli rakstura īpatnībām, tad viņš respektēs jūs vēl vairāk — gluži tāpat arī es.
— Darīšu, ko varēšu, — Rekers apsolīja, — bet tieši tagad es būtu laimīgs, ja viņš pāris stundu nerādītos šeit. Noņēmos, lai pārblēdītu Niku pāri upei, un, ja jums rastos priekšstats, ka Niks ir tikpat kā mans bērns, jūs daudz nekļudītos. Man nav iebildumu pret sarunu, kamēr viss noris gludi, tomēr neesiet pārsteigts, ja es to pārtraucu pusvārdā. Vai jūs runājāties ar abiem bērniem?
— Jā. Viņi turas puslīdz braši. Tīrā laime, ka tur ir mazais dromietis. Baidos, ka Izija būtu zaudējusi savaldību, ja nejustos atbildīga par savu Minu. Šķiet, viņš jūt meitenes pārākumu, tā ka acumirkli nav nekādu psiholoģiska rakstura problēmu. Vai es jums stāstīju — misters Sakiiro atklājis, ka dažas bati- skafa skatlūkas, kā rādās, palikušas vaļā un tāpēc elektrolīzes iekārtas ārējās atmosfēras iespaidā droši vien cietušas no korozijas? Sakiiro radusies ideja par jūsu audzēkņu nogādāšanu uz batiskafu, lai viņi izlabotu bojājumus.
— Es zinu. Tas arī ir vienīgais, kas man pašreiz stāv prātā; bet tas nozīmē — lai mani audzēkņi varētu izlabot batiskafu, man jāatrod viņi un viņiem jāatrod «skafs». Neliels mierinājums ir tas, ka bērni lejā var dzīvot gandriz bezgalīgi ilgi: iekārta apgādās viņus ar pārtiku, ūdeni un gaisu.
— Jums taisnība, tomēr Izija jau mūžīgi nevarēs izturēt trīs g. .
Rekers sarauca pieri.
— To es nebiju iedomājies. Vai jums ir kādi medicīniski dati par to, cik ilgi viņa spētu izturēt?
— Nekādu. Sī problēma attiecībā uz tīk mazu bērnu vēl nekad nav cilāta. Es zinu, ka pieaugušie ir izturējuši mēnešiem ilgi.
— Skaidrs. Nu, manuprāt, jums katrā ziņā ir pietiekams iegansts būt nejaukākam nekā Aminadabarli;, Viņa dēlam gravitācija nekādas nepatikšanas nesagādās.
— Nē, bet kaut kas cits gan. Batiskafa sintezatori gatavo barības vielas cilvēkiem.
— Nu, un tad? Vai dromiešu vielmaiņa nav līdzīga mūsējai? Viņi elpo skābekli, un šeit uz «Vinde- miatrix» esmu novērojis, ka viņi ēd to pašu, ko mēs.
— Visumā jā, taču ne pilnīgi. Dromiešiem ir lielāka nepieciešamība pēc vitamīniem, kaut arī viņi lieto pārtikā taukus, ogļhidrātus un olbaltumvielas tāpat kā mēs. Ja Mina paliks tur pārāk ilgi, viņš cietīs no vitamīnu trūkuma radītām slimībām. Un viņa tēvam, tāpat kā man, trūkst precīzu medicīnisku datu.
Rekers iesvilpās, un viņa seja sadrūma. Vienu brīdi Ričs domāja, ka doktoru satraucis kāds pēkšņs notikumu pavērsiens uz Tenebras, tomēr ekrāni rādīja tikai upes gultni. Spriežot pēc upes šķērsošanai nepieciešamā laika, tai būtu bijis jābūt vai veselu jūdzi platai. Diplomāts klusēja un vēroja, kā robots virzās uz priekšu un beidzot izkāpj plašās ūdens straumes viņā krastā.
Protams, vēl aizvien lija, un, tā kā Nika lāpas vairs nebija, vajadzēja lietot starmeti, lai laikus ieraudzītu krītošās ūdens lāses un varētu izvairīties no tām. Pēc desmit minūtēm normālā gaisā Niks sāka atdzīvoties; un, kad viņš bija atkal pilnīgi atguvies, sameklējis un aizdedzinājis lāpu, ceļojums turpinājās tāpat kā iepriekš, tikai vairs nebija jābaidās no Ātrā.
Drīz pēc tam ieradās operators, kuram bija jānomaina Rekers. Doktors negribēja pamest vadības pulti, jo situācija lejā vēl aizvien bija diezgan sarežģīta, tomēr viņš zināja, ka izvēles nav. Neviens cilvēks nespētu visu Tenebras nakti saglabāt vajadzīgo modrību. Doktors pastāstīja operatoram, kas noticis līdz šim, un, vairākkārt atskatījies, atstāja novērošanas telpu.
— Domāju, ka tūlīt nevarēšu aizmigt, — viņš teica Ričam. — Iegriezīsimies radio sakaru telpā un paskatīsimies, kā klājas Izijai.
— Pirms pāris stundām viņa aizmiga, — meitenes tēvs stāstīja. — Tāpēc es atnācu paskatīties, ko darāt jūs. Tomēr nenāks par ļaunu lieku reizi paraudzīties, ko viņi dara. — Pēc klusuma brīža viņš vēl piemetināja: — Man patīk būt tur, kad Izija mostas.
Rekers neko neatbildēja.
Pēc dežurējošā sakaru virsnieka izteicieniem, nekas vairs neesot noticis, tomēr abi apsēdās tā, lai būtu redzami uz batiskafa ekrāna. Abi klusēja, jo nebija, ko runāt.
Rekers bija gandrīz aizsnaudies, kad no aparāta atskanēja Izijas balss:
— Tēti! Vai tu esi tur?
Ričs varbūt arī bija tikpat samiegojies kā Rekers, tomēr momentāni atbildēja:
— Jā, mīļā. Kas ir?
— Mēs virzāmies uz priekšu. Mina vēl ir aizmidzis, un man negribas viņu modināt, bet es domāju, būs labāk, ja es tev to pateikšu.
— Pastāsti visu, ko vari, doktoram Rekeram; viņš arī ir šeit un pazīst Tenebru tik labi kā neviens cits.