— Labi. Vai jūs atceraties — pirmajā naktī pēc nolaišanās es domāju, ka atrodamies uz cieta pamata un ezers kļūst dziļāks?
— Jā, Izij. Mēs nospriedām, ka lietus atšķaida skābi, kurā jūs bijāt iekrituši, tās blīvums samazinās un jūs grimstat dziļāk.
— Tā bija. Pēc brīža mēs pa sānu iluminatoriem vairs nevarējām redzēt neko, pat lietu ne, un katru nakti pirms rītausmas arī pa griestu iluminatoru neko nevarēja saskatīt; mēs esam pilnīgi zem ūdens.
— Jūs lietojat šo vārdu diezgan plašā nozīmē, bet es saprotu, ko jūs domājat. Man šķiet, ka tādā gadījumā jūs neredzat itin neko ārpus batiskafa; kā tad jūs šonakt zināt, ka kustaties?
— Kad prožektori ieslēgti, mēs varam redzēt, ka esam šā ezera vai okeāna, vai kā nu lai to nosauc — dibenā un starmešu gaismā rēgojas klintis un kaut kas jocīgs, man šķiet, tie ir augi. Mēs virzāmies lēnām, it kā lēkādami, tiem garām, un kuģis laiku pa laikam mazliet sašūpojas. Es dzirdu berzēšanos un blīkšķēšanu, kad atsitamies pret dibenu.
— Labi. Man šķiet, ka nav sevišķa iemesla raizēties, kaut gan es labprāt uzzinātu, kāpēc radusies tāda pārmaiņa pēc piecām pēdējām naktīm. Kad atausis diena, liekais ūdens izgaros un jūs atkal peldēsit virspusē tāpat kā parasti, ja tikai vēl atrādīsities ezerā vai jūrā. Jā, visdrīzāk gan šķiet, ka jūs nes pa upi, un var gadīties, ka, tai izžūstot, jūs būsit uz sauszemes. Tad jūs rīt varēsit vismaz vērot interesantāku ainavu.
Vienīgā problēma — kā noteikt jūsu atrašanās vietu. Ja jūs sāksit katru nakti pārvietoties, mūsējiem būs grūti — lai neteiktu vairāk — jūs uziet. Jums būs jāziņo par katru vismazāko sīkumu ap- kārtņēr lai mēs savukārt varētu to pateikt Nikam un viņa draugiem. Tas bija ļoti prātīgi, ka jūs tūlīt, kā pamanījāt pārvietošanos, ziņojāt mums.
— Paldies, doktor. Mēs turēsim acis vaļā. Es gribu sastapt jūsu draugu Niku.
— Mēs darīsim visu iespējamo, lai jūs ar viņu satiktos.
— Varbūt būtu labāk, ja es kādu laiku paliktu nomodā un jums paziņotu, tiklīdz atgadītos kas sevišķs, un pēc tam, kamēr pati gulēšu, likšu dežurēt Minam?
— Tas būtu lieliski. Mums šeit visu laiku būs kāds, kas klausīsies.
Rekers izslēdza mikrofonu un pievērsās Ričam. Diplomāts cieši vērās viņā.
— Cik daudz no tā bija domāts, lai īzija nezaudētu dūšu, un cik daudz, lai es neuztrauktos? — viņš jautāja.
— Es runāju, cik uzmundrinoši vien mācēju, galvenokārt mazo dēļ, — Rekers atzinās. — Tomēr es nemeloju. Esmu gandrīz pārliecināts, ka savu «komandu» nogādāšu pie «skafa» pavisam drīz. Jāatzīstas, neesmu visai drošs, cik daudz manējie varēs veikt, to atraduši. Atcerieties, ka mums nav ne mazākās nojausmas par apstākļiem ārpus kuģa; mums būs jāgaida Nika ziņojums, iekāms varēsim izšķirties, kādas instrukcijas viņam dot.
Vienu brīdi Ričs saspringti vēroja biologu, tad mazliet nomierinājās.
— Tas izklausās saprātīgi, — viņš noteica.
Un Ričam nebija iespējas vēl ko piebilst, ja arī viņš būtu domājis to darīt.
— Man tas nemaz neliekas saprātīgi! — Spalgā balss neļāva kļūdīties, kas varētu būt runātājs.—Visi cilvēki šeit ir šausmīgi uztraukušies par galīgām blēņām — kaut kādu mežoņu bariņu, kuriem grib iemācīt salabot batiskafu divus tūkstošus gadu agrāk, nekā to ļautu viņu attīstības līmenis, un riskē ne tikai ar cilvēka, bet arī ar dromieša dzīvību, paļaujoties, ka viņi patiešām to izdarīsi Tās ir vislielākās blēņas, kādas es jebkad esmu dzirdējis! Taisni neticami, ka kāds, kuram ir vairāk par trim gadiem, nespētu saprast — tikai otram batiskafam būtu kaut vai visniecīgākā iespēja izglābt bērnus, tomēr par to es neesmu dzirdējis ne vārda. Man šķiet, ka cilvēki pirmām kārtām domā par izdevumiem un tikai pēc tam par apdraudētajām dzīvībām.
— Es neesmu arī manījis, ka priekšlikums par ba- tiskafa būvi būtu sūtīts uz Dromu, — Rekers atcirta. — Cik man zināms, tur industriālās iespējas ir vismaz tādas pašas kā uz Zemes, turklāt Droma nav ne parseku tālāk no Altaira. Liekas, ka dromieši nepūlas glābt stāvokli, ja par tā vaininiekiem uzskata citus, neatkarīgi no tā, vai kāda dzīvība ir apdraudēta, vai ne.
Neviens no klātesošajiem cilvēkiem tā ari neuzzināja, kā būtu reaģējis Aminadabarli; Ričs nedeva viņam iespēju atbildēt.
— Doktor Reker, jūs aizmirstaties, — viņš asi teica. — Ja padomnieks Aminadabarli ir ar mieru man sekot, es ar viņu iztirzāšu visu noderīgo, kas varētu slēpties jūsu vārdos, kā ari viņa vērtīgo priekšlikumu. Ja jums ir vēl kādas idejas, ko spējat ietērpt pieklājīgos vārdos, dalieties tajās ar mani! Lūdzu, nāciet, ser!
Diplomāti izsojoja no telpas, un sardzes virsnieks uzmeta nemierīgu skatienu Rekeram.
—• Ar dromiešiem tā nemēdz runāt, — viņš beidzot uzdrošinājās piebilst.
— Zinu, — Rekers atbildēja. — Ričs pirms brīža man to pateica. Man nemaz nepatika tā rīkoties, tomēr, šķiet, bija nepieciešams novērst Riča uzmanību no meitas likteņa. Varbūt es tiešām mazliet pārsteidzos, taču gan Ričs, gan arī dromietis kādu laiku būs aizņemti. Turpmāk es vairs nebāzīšu savu degunu starpplanētu diplomātijā.
— Atklāti sakot, man tas ir zināms mierinājums. Kā jums patīk priekšlikums būvēt jaunu «skafu»?
— Es neesmu inženieris, — Rekers atteica, — bet gluži labi nojaušu, cik daudz laika tas prasītu pat ar visu pirmā batiskafa būvēšanā iegūto pieredzi. Es esmu biologs un esmu pārliecināts, ka abu mazo vairs nebūtu starp dzīvajiem, iekāms paspētu uzbūvēt otru batiskafu. Ja Ričs un dromietis grib to izmēģināt, es viņus neatrunāšu; jauna mašīna noderēs, un var jau būt, ka man nav taisnība par darbu ilgumu. Tomēr es nopietni ticu, ka glābšanas operācija būs jāveic tā, kā plānots.
— Un vai dromietim bija taisnība?
— Jūs domājat mūsu ieceri, ka Nikam ar draugiem jāsalabo batiskafs? Jā, bet tas nemaz nav tik smieklīgi, kā iztēlojas Aminadabarli. Es viņus audzinu gandrīz sešpadsmit gadu; spriežot pēc zināšanu apgūšanas tempa, viņi ir tikpat inteliģenti kā cilvēki un noteikti spēs savienot dažas stieples.
Izskatījās, ka virsnieks gan par to šaubītos.
— Ja tikai viņi savienotu pareizās stieples, — viņš nomurmināja. — Ko viņi lietos izolācijai?
— Viņi taisa līmi no dzīvnieku zvīņām, es viņiem to iemācīju. Mums jānoskaidro, vai tai piemīt izolatora īpašības, bet par to es daudz neraizējos.
— Kaut gan domājat, ka šķidrās vielas viņu ķermenī satur sērskābi?
— Es teicu, ka es daudz neraizējos, — Rekers atzinās. — Pašreiz galvenā problēma ir panākt, lai abas grupas sastopas. Vai esat pārliecināts, ka nevarat dabūt tuvākus datus par robota un «skafa» atrašanās vietām?
— Pilnīgi pārliecināts. Viņu raidītājiem ir dažādi viļņu garumi, un man arī nav nekādas iespējas noteikt, kāds planētas atmosfērā šajā spektra daļā ir dispersijas koeficients, nemaz nerunājot par to, ka varētu uzzināt, cik blīva ir pati atmosfēra, vai arī izslēgt radiolokācijai raksturīgās neprecizitātes. Kā jau es jums teicu, varbūtība, ka abas grupas atrodas četrdesmit jūdžu viena no otras, ir apmēram piecdesmit procentu, un varbūtība, ka tās nav tālāk viena no otras par simt jūdzēm, ir apmēram deviņdesmit procentu. Nekā vairāk es nevaru pateikt, kamēr uz abām mašīnām nav citu elektromagnētiskā starojuma avotu.
— Labi. Tad man jādabū informācija no Izijas un jāmēģina salīdzināt tā ar Nika karti. Vismaz mums nav vajadzības savest viņus pilnīgi kopā, jo Niks spēs saskatīt «skafa» gaismu jau jūdzēm tālu.