Virsnieks piekrītoši pamāja ar galvu un apklusis pievērsās ekrānam. Tajā nekas nebija redzams; ja Izija, kā solījusi, bija nomodā, vadības telpā tomēr viņas nebija.- Laiku pa laikam vīrieši izdzirda paklusu blīkšķi vai berzēšanos; acīmredzot straume vēl aizvien nesa batiskafu uz priekšu, tomēr, kā redzams, meitenes uzmanību nebija piesaistījis neviens uzmanības vērts orientieris.
Rekers savā krēslā beidzot iemiga. Virsnieks palika nomodā, bet vienīgais viņa saņemtais ziņojums vēstīja, ka Izija iešot gulēt un sardzi pārņemšot Ami- nadorneldo. Kā šķiet, ari viņu nekas nesatrauca; kopš meitenes ziņojuma skaļrunis klusēja.
Stundu pēc stundas, jautri atsizdamies pret dibenu, batiskafs turpināja ceļot. Dažreiz tas uz mirkli vai dažām minūtēm apstājās; tomēr vienmēr, kad straumes untumi to atbrīvoja no nezināmā šķēršļa, devās atkal tālāk. īzija pamodās un sagādāja brokastis. Vēlāk viņa pagatavoja diezgan nepievilcīgas pusdienas — tā vismaz viņa pati sacīja. Pieklājības pēc Aminadorneldo par to vainoja sintezatoru. Neviens nevarētu veikt brīnumu, gatavojot maltīti no aminoskābēm, taukiem un glikozes pat tad, ja piedevām var izmantot vitamīnu pulveri. Turpinājās garā Tenebras nakts; Rekers nosēdēja vēl vienu sardzes maiņu robota vadības telpā un aizvadīja Niku un Fedžinu līdz vietai, kas, pēc viņa domām, bija diezgan tuvu pārējo ciemata iedzīvotāju apmetnei. Viena pati nakts uz planētas, kurai nepieciešamas gandrīz simt stundas, lai apgrieztos ap savu asi, var kļūt diezgan apnicīga — kaut gan ne vienmēr, kā Rekers ironiski nodomāja, atcerēdamies Atrā uzbrukumu ciematam.
Stāvoklis sāka uzlaboties īsi pirms saules lēkta, kad, kā par nelaimi, Rekers kļuva miegains. Niks noteikti pazina apkaimi, pa kuru viņi gāja, un droši apgalvoja, ka draugus viņi sastapšot tuvāko divu stundu laikā; atnāca Rekera nomainītājs, un doktoram bija ārkārtīgi sīki viņam jāizstāsta visi nakts notikumi; no sakaru telpas pienāca ziņa, ka batiskafs, jādomā, esot apstājies.
— Lūdzu, pajautājiet leitnantam Vellenbaham, vai viņš var steigšus nodibināt vizuālus sakarus starp savu un šo telpu, — Rekers uzdeva šīs vēsts atnesējam. — Kā rādās, drīz vien būs jārunā reizē ar batiskafu un maniem audzēkņiem. ,
— Protams, ser, — skanēja atbilde. — Esmu pārliecināts, ka to izdarīt nebūs sevišķi grūti. :
— Labi. Es tagad iešu uz sakaru telpu noklausīties Tzijas ziņojumu; atgriezīšos šeit, kad sakari būs kārtībā. j
— Bet vai jums nevajadzētu mazliet pagulēties? — iebilda doktora nomainītājs.
— Vajadzētu gan, taču vēl kādu brīdi es nevaru to atļauties. Jūs paliksit sardzē, kad es atgriezīšos, un varēsit mani aizkavēt, ja sākšu rīkoties pavisam aplami.
— Labi.
Rekers pats zināja, ka nerīkojas visausaprātīgi, tomēr viņš nespēja sevi piespiest pašreizējā brīdī atstāt neredzētu to, kas notiek abās vietās uz planētas. Cik ātri spēdams, viņš steidzās uz sakaru telpu.
Tur jau bija Ričs un Aminadabarli. Zemes diplomātam acīmredzot bija izdevies nomierināt savu kolēģi no Dromas, vismaz pagaidām, jo Rekera ierašanās neizraisīja, eksploziju. Kad biologs ienāca, Izija pašlaik runāja, un Rekers viņu nepārtrauca, kamēr viņa bija beigusi.
— …minūtes, kopš mēs pēdējo reizi pavirzījāmies uz priekšu. Arā nav gaišāks, tomēr mēs vairs tik stipri nekratāmies; man šķiet, ka straume vairs nav tik spēcīga. Saule jau ir uzlēkusi, ja tikai es pareizi esmu ievērojusi laiku, un man šķiet, ka tāpēc ūdens izgaro.
Izija apklusa, un Rekers darīja zināmu savu klātbūtni.
— Manuprāt, īzij, laikam ne jūs, ne Mina, kamēr peldējāt, neesat redzējuši nevienu dzīvu būtni1 .
— Nemanījām neko citu kā tikai augus vai to, kas man šķiet esam augi.
— Kā ir tieši šobrīd?
— Vēl aizvien nav nekā.
— Liekas, jūs vēl neesat sasnieguši okeānu. Tur noteikti ir dzīvnieki, protams, pēc Nika ziņām. Jādomā, ka tos varbūt ir aizbaidījuši jūsu starmeši. Vai jūs varētu tos izslēgt uz apmēram piecām minūtēm un tad pēkšņi atkal ieslēgt, lai varbūt ieraudzītu kādu būtni, kas varētu būt parādījusies?
— Labi, ja tikai jūs nerunājat par gaismu vadības telpā. Seit nav neviena iluminatora, tā ka gaisma netraucēs; pa tumsu es varētu ieslēgt nepareizo slēdzi, kad būs atkal jāiededz gaisma.
— Jums taisnība. Man tas nemaz neienāca prātā.
— Pēdējās trīs nedēļās šeit lejā man daudz kas ir ienācis prātā.
Uz mirkli bezrūpības maska, aiz kuras viņa bija slēpusies sava jaunā drauga dēļ, paslīdēja sāņus, un visi vīrieši ieraudzīja nožēlojamu, nobijušos divpadsmitgadīgu meitēnu, kas gandrīz zaudējis savaldīšanos. Ričs iekoda lūpā un savilka rokas dūrēs; pārējie novērsa no viņa acis. Aminadabarli neizrādīja nekādas emocijas; Rekers nebrīnītos, ja atklātos, ka dromietis vispār neko nejūt. Tad maska bija atkal atpakaļ vietā un jautrā meitene, kuru viņi bija pazinuši pirms šā starpgadījuma, atkal pievērsās dromiešu bērnam.
— Mina, vai tu nepieietu pie iluminatora lielajā laboratorijā? Kad esi tur, uzsauc man, un es izslēgšu āra apgaismojumu.
— Labi, Izij. — Garais ķermenis šķērsoja cilvēkiem redzamo ekrānu un atkal pazuda. Tad no blakus telpas atskanēja viņa pīkstiens, un meitenes pirksti noklikšķināja vieglos slēdžus.
— Vai ārā tagad ir tumšs, Mina?
— Jā, Izij. Es neko nevaru saredzēt.
— Labi, ja ko ieraugi, pasauc mani; mēs kādu brīdi paliksim tumsā. Doktor Reker, vai Minas tēvs arī ir pie jums?
— Jā, mis Riča, — Aminadabarli pats atbildēja.
— Varbūt jūs varētu pateikt man un doktoram Rekeram, cik ilgs laiks paiet, kamēr dromiešu acis pierod pie tumsas?
Nebija pirmā reize, kad Rekers nobrīnījās, kāda iedzimtības faktoru un audzināšanas metodes saskaņa gan dāvājusi Ričam šādu bērnu. Viņš pazina ne vienu vien gadus desmit par īziju vecāku jaunieti, kura prāts salīdzinājumā liktos krietni atpalicis. Meitene svarīgos momentos domāja un izšķīrās ātrāk nekā viņš pats, un nepatikšanās jau nebija nokļuvis viņš…
Kad Izija pasauca doktoru vārdā, viņš atguvās no pārdomām.
— Doktor Reker, Mina neko neredz. Protams, var būt, ka jūsu jūras dzīvniekiem nepietika ar piecām minūtēm, lai pārvarētu bailes.
— Varbūt gan, — Rekers piekrita. — Bet iespējams, ka batiskafs viņus neinteresē. Tomēr man šķiet, mēs pagaidām, varētu uzskatīt, ka vēl neesat sasnieguši jūru. No rīta, kad lietus ūdens būs izgarojis, būs interesanti apskatīties, vai esat strandējuši ezerā vai augstā un sausā vietā. Lai kā arī būtu, aprakstiet mums apkārtni tik pilnīgi, cik vien spējat.
— Es saprotu. Mēs darīsim, kas būs mūsu spēkos.
— Mēs šeit saslēgsim aparatūru, lai jūs varētu, cik nu tas iespējams, tieši sarunāties ar Niku, kad izveidosies situācija, kurā vajadzēs dot viņam norādījumus; tad jums nenāksies paļauties uz mani kā jūsu ziņojumu atstāstītāju. Sakari drīz būs kārtībā.
— Tas ir labi. Es jau visu laiku, kopš ieraudzīju jūs robota vadības telpā, gribu pati ar viņu parunāties. Tas būtu interesanti. Bet vai es nevaru ar viņu sazināties bez «Vindemiatrix» starpniecības? Vai ba- tiskafam nav ārējo mikrofonu un skaļruņu?
— Ir gan. Misters Sakiiro jums pastāstīs, kā tos ieslēgt. Tie noderēs, kad Niks būs jūs atradis.
— Labi. Tiklīdz ūdens būs krities, mēs atkal pieslēgsimies jums. Mina ir izsalcis, un es arī.