Rekers atzvēlās krēslā un pāris minūšu pasnauda, tad atjēdzās, ka arī grib ēst, un ieturējās. Tagad viņam patiešām nāca miegs, bet pa kuģa iekšējo sakaru līniju tika saņemts ziņojums, ka viņa pieprasītā sakaru sistēma ir gatava lietošanai. Vai nu miegainam, vai ne, Rekeram tā bija jāizmēģina, tāpēc viņš aizgāja atpakaļ uz robota vadības telpu. Pagāja krietni daudz stundu, iekāms viņš atkal to atstāja.
Niks un Fedžins nupat bija piebiedrojušies savējiem jaunajā apmetnes vietā, un Niks pārējiem pastāstīja pēdējos notikumus. Rekeram, protams, bija uzmanīgi jāklausās; vienmēr bija iespējams, ka Niks redzējis kādu notikumu citā gaismā nekā cilvēks, kas arī to vērojis. Tādi gadījumi nebija nekāds retums — cilvēku sniegtā izglītība nebūt nebija iepotējusi te- nebriešiem arī cilvēku domāšanas veidu.
Šoreiz Nika ziņojumā nekas neliecināja par šādu uztveres starpību, tomēr Rekeram vēl bija jāuzzina,
ko izdarījuši pārējie. Tā kā Nika plānos bija ietilpusi plaša kartēšana, pagāja vairākas stundas, noklausoties ziņojumus. Parasti kartes, pirms tās tika fotografētas no «Vindemiatrix», parādīja robotam un katru karti vftos sīkumos izskaidroja tās zīmētājs. Patlaban kartografējamais apvidus bija sevišķi specifisks, jo atradās tuvu pie jūras un ik nakti tika applūdināts, tādēļ bija jāpatērē daudz laika, lai kartes saskaņotu ar pašreizējo stāvokli dabā.
īstenībā tika izlietots pārāk daudz laika …
Aizraušanās ar planētas topogrāfiju varēja dārgi maksāt Rekera skolēniem, un, ja arī tā neizjauktu batiskafa meklēšanu, tad vismaz krietni aizkavētu gan. Taču laimīgas nejaušības dēļ viss beidzās labi.
Kamēr visi darbojās ar kartēm, Betsija, pārlaidusi skatienu tuvējiem pauguriem, pamanīja starp krūmiem pazibam kādu stāvu. Viņa tūlīt aptvēra, ka tas var būt tikai kāds no Ātrā karotājiem, — visi viņas draugi bija tepat līdzās. Viņa par to pačukstēja Nikam tā, lai pārējie nemanītu. Briesmas bija lielas: tas nozīmēja, ka Ātrā karotāji paspējuši pārcelties pāri gandrīz jūdzi platajai upei un kuru katru brīdi negaidīti ieradīsies šeit. Nika attapība un apņēmība iepriecinātu Rekeru, tomēr tai brīdī viņš neko nemanīja. Lai neaizbaidītu izlūku, Niks nolēma rīkoties patstāvīgi, bez Skolotāja palīdzības. Atrā karotāju notvēra dzīvu. Tiesa, pirms nolikt ieroci, viņš pieprasīja, lai1 Fedžins garantē viņam drošību. Šie alinieki nemaz nebija tik dumji! Ar robota muti Rekeram izdevās pārliecināt karotāju, ka viņam nekas ļauns nenotiks. Un tad Rekeram iešāvās prātā jauna ideja — viņš nolēma batiskafa meklējumos iesaistīt visu Atrā cilti.
Rekers runāja ilgi, izskaidrojums radīja grūtības. Viņa skolēni vēl neko nezināja par batiskafu. Nebija nemaz tik vienkārši izskaidrot, kas ir kosmiskais kuģis, pat relatīvi civilizētajiem Fedžina biedriem, nemaz nerunājot par Atrā okšķeri. Par vienīgo kaut cik tuvāko analogu varēja noderēt tikai nožēlojamie robota skolēnu sameistarotie rateļi. Viss bija jāpasaka tādos vārdos, kādus Niks ne tikvien saprastu, bet arī spētu pārtulkot primitīvajā tenebriešu valodā.
— Kaut kur netālu no jums atrodas «ratiņi» ar maniem ciltsbrāļiem. Tie atlidoja no augšas un netiek vairs projām. Kaut kas ir salūzis — arī jums dažkārt kas salūst, piemēram, šķēpa uzgalis. Tie ir jāatrod un.; jāsalabo. Kas un kā būs jādara, to pastāstīšu vēlāk.'
Rekeram-Fedžinam izdevās pārliecināt alinieku karotāju, ka par atlīdzību viņš iemācīs ciltij daudz ko vērtīgu, arī to, kā iegūst uguni, pēc tam ieradīsies citi «ratiņi», kuros tenebriešiem atvedīs dažādas vērtīgas lietas.
Šo neparasto dialogu uzmanīgi noklausījās ari bērni un abi diplomāti.
Neiztika arī bez kārtējā Aminadabarli dusmu uzliesmojuma, tomēr stāvokli glāba Izijas iejaukšanās.
— Lūdzu, nedusmojieties uz doktoru Rekeru, ja? Mēs ar Minu redzam, ka viņš dara visu, lai mums palīdzētu. Un, ja Atrā karotāji mūs atradīs, viņi nespēs mums nodarīt neko ļaunu …
Gara spalgu skaņu sērija, kuru nospiedza «mazulis» Mina, acīmredzot apstiprināja Izijas teikto, jo vecākais dromietis ievērojami nomierinājās.
Rekers varēja sākt instruēt robota «komandu». Viņš lika doties ceļā trim meklēšanas grupām, norādot tām virzienu un aptuvenos izlūkošanas rajonus.
Niks un Betsija kopā ar robotu palika nometnē apsargāt lopu baru.
Šī bija divdesmit septītā Zemes diena (un tikai septītā Tenebras diena) kopš traģiskā notikuma ar batiskafu.
Abi tēvi nespēra ne soli projām no ekrāna, lai uzmundrinātu savas vēl aizvien lietišķi noskaņotās atvases. Bērni gandrīz vai nemaz neatrāva skatienus no iluminatoriem un pētīja apkārtni, ik pa brīdim lūdzot atļauju ieslēgt starmešus, lai viņus vieglāk varētu atrast.
Rekers ilgi tam nepiekrita. Viņš tomēr negribēja, ka Ātrais atrastu batiskafu pirms Nika. Bet, kad bija devušās ceļā viņa tenebriešu grupas, biologam nez kāpēc radās pārliecība, ka viņi pirmie atradīs batiskafu, tādēļ bērniem beidzot tika atļauts starmešus ieslēgt. Kaut gan līdz naktij bija vēl tālu, blīvajā krēslā, kuru uz Tenebras dēvēja par dienu, tie noderētu par lielisku bāku.
Sākās ilgas gaidu stundas. Trīs meklētāju pāri bija devušies dažādos virzienos, un nekādu sakaru ar viņiem nebija.
Kā vēlāk kļuva zināms, viens no pāriem — Džons un Nensija visai drīz ieraudzīja blāvu gaismas avotu, bet, nonākuši pie tā, atklāja, ka tas ir vulkāns. Viņi jau gandrīz bija nolēmuši pie vulkāna pārlaist nakti, kad atlūza milzīgs klints bluķis un ievēlās uguns pilnajā bezdibenī; abi bija tik prātīgi, ka atteicās no sava nodoma.
Atceļā viņi atkal ieraudzīja gaismu. Šoreiz tas bija visparastākais ugunskurs. Pēc brīža viņus apsveica Olivera un Dorotijas balsis. Arī viņi no tāluma bija pamanījuši uguns blāzmu, tomēr nakts bija viņus pārsteigusi pusceļā. Uz šo pauguru viņi bija atbē- guši, redzēdami Džona lāpu, jo nolēma, ka ir sastapušies ar aliniekiern. Abi izlūku pāri iekārtojās naktsguļai pie ugunskura, tā ari neizpildījuši savu uzdevumu…
Kosmiskajā kuģī tikmēr turpinājās nepārtrauktās dežūras pie sakaru kanāliem ar robotu un batiskafu. Neatraujot acis no ekrāniem un neizslēdzot mikrofonus, zinātnieki sprieda par vienīgo, kas viņus tagad satrauca, — par bērniem batiskafā un viņu likteni. Rekeram radīja bažas nakts tuvošanās — batiskafs taču atkal vai nu nogrims, vai arī to aiznesīs citur, un no jauna būs jāiztaujā Izija, jāpaļaujas uz nedrošiem orientieriem un jāsūta izlūki citā virzienā. Un visus šausmināja doma, ka mazajai Izijai var pietrūkt izturības un savaldības …
Viņu drūmās pārdomas pārtrauca spalgs kliedziens no batiskafa reproduktora:
— šai pusē kaut kas ir redzams, Izij! Nāc paskaties!
— Labi, Mina. Eju.
Uz ekrāna mirkli pazibēja Izijas mazais augumiņš, kad viņa cauri vadības telpai devās no vi< īs kuģa puses uz otru, iesaukdamās:
— Varbūt tas ir vēl kāds no zālēdājiem, kuri augumā ir tikpat lieli kā Nika draugi.
— Šis ir tāds. Paskaties!
— Kur?
Aminadorneldo laikam viņai radīja neparasto radījumu.
Pēc brīža atkal atskanēja meitenes balss:
— Es vēl aizvien neredzu neko citu kā tikai nebeidzamu biežņu.
—- Tas Izskatījās tieši līdzīgs Nikam. Viņš brīdi pastāvēja tur pie tā krūma, skatījās uz mums un pēc tam aizgāja. Es viņu redzējul
— Nu, ja tev 3r taisnība, tad viņš nāks atkal atpakaļ. Stāvēsim šeit un novērosim viņu!