Ričs paskatījās uz Rekeru un bezcerīgi papurināja galvu: ;
— Tas būs …
Tālāk viņš netika. No skaļruņa atskanēja tik griezīgs kliedziens, ka mirkli ne viens, ne otrs nespēja noteikt, kas kliedzis.
V
— Tēti! Doktor Reker! Minam taisnība, tas ir Niks! — Izija gandrīz vai histēriski sauca.
Vīrieši sadruvējušies saskatījās. Ričs pamāja, lai atbild Rekers. Biologs piekrītoši palocīja galvu un ieslēdza mikrofonu.
— Vai jūs esat pārliecināta, ka tas ir Niks, Izij? — viņš jautāja pēc iespējas lietišķi. — Zināt, mēs domājam, ka viņš ir palicis nometnē. Ir vēl seši citi, kas, sadalījušies pa pāriem, meklē jūs. Vai viņi nebija divi?
— Nē, — Izija daudz mierīgākā balsī atbildēja.
Meitenes tēvs pateicīgs atslīga atpakaļ krēslā.
— Bija viens pats, es viņu redzēju tikai kādu sekundi. Re, tur jau atkal ir! Viņš lielākoties slēpjas krūmos, redzama tikai galva un pleci, ja tos tā var nosaukt. Tagad viņš nāk tuvāk. Droši vien ir pamanījis «skafu», kaut gan es nevaru pateikt, kur viņš skatās un ar ko skatās. Neesmu pārliecināta, vai viņš ir tikpat liels kā Niks, bet izskatās gan tāds pats. Nesaprotu, kā jūs spējat viņus atšķirt citu no citai
— Pastāstiet, vai viņam nav kaut kas rokā vai uz muguras! — doktors pamudināja Iziju.
— Viņam ir tāda kā mugursoma labajā pusē uz tā, ko mēs saucam par gūžu, ja viņam vispār tāda ir; soma ir iekārta siksnā, kas apmesta ap viņa ķermeni augšpus kreisajām rokām. Somai priekšpusē karājas nazis, un man šķiet, ka otrā pusē pie kaut kāda sarežģīta siksnu pinuma karājas otrs. Viņam ir četri šķēpi; izskatās gluži tādi paši kā Nikam un viņa draugiem, un, jo ilgāk es viņu apskatu, jo vairāk viņš man to atgādina.
— Vai viņam ir cirvis vai kaut kas tamlīdzīgs?. <— Rekers pavaicāja. .
— Ja ir, tad tas karājas pie siksnām kreisajā pusē uz muguras un mēs nevaram to redzēt.
— Nu jums būs jāpierāda, ka spējat tikt galā ar Ātro un aliniekiern. Manējie nēsā tikai divus šķēpus, un meklētāji paņēma līdzi arī cirvjus. Tātad plāni būs mazliet jāgroza. Bijām cerējuši, ka mūsējie pirmie atradīs jūs. Liktenis lēmis citādi man šķiet, šis ir kāds no Ātrā medniekiem.
—- Vai nepaies ilgs laiks, kamēr kāda no jūsu meklētāju grupām nokļūs atpakaļ nometnē?,pāris sekunžu padomājusi, Izija jautāja.
— Tā ir. Droši vien ne ātrāk kā pēc nedēļas. Tomēr Atrā atbildi Nikam vajadzētu saņemt jau pirms tam.
— Es gribētu, lai šajā nolādētajā četrreiz ilgāko dienu pasaulē laiks nevilktos tik lēnām. Vai jūs neteicāt, ka esot mazliet ielauzījušies Atrā valodā, kamēr robots bija pie aliniekiern?
— So to mēs iemācījāmies, kaut gan ne visai! daudz. Cilvēkam ir ārkārtīgi grūti izrunāt viņu valodas skaņas, tomēr mums ir daudz ierakstu, un mēs varam jums tos noraidīt kopā ar nozīmēm, cik nu mums to ir, ja tikai jūs domājat, ka tas noderētu. Katrā ziņā tas palīdzētu ātrāk pavadīt laiku.
Izijas draiskulīgā sejiņa parādījās uz ekrāna.
— Esmu pārliecināta, ka palīdzēs gan. Vai ne, tēti?
Pat Ričs pasmaidīja.
— Tā ir, meitiņ. Izija, doktor, ātri vien iemācīsies jebkuru valodu ar izrunājamām skaņām.
— Tiešām? Ar savu jauno draugu, cik esmu dzirdējis, viņa runā tikai angliski.
— Kurš cilvēks gan spētu tikt galā ar dromiešu valodas izrunul Tomēr Tzija to saprot tikpat labi kā es.
— Es nu gan uz sevišķi lielu summu vis nederētu, ka viņa spēs izrunāt tenebriešu vārdus.
— Varbūt jums taisnība. Vai labāk neatgriezīsi- mies pie lietas? Ko iedzimtais pašlaik dara, meitiņ?
— Viņš staigā apkārt jardu trīsdesmit vai četrdesmit no «skafa» un, kā man šķiet, aplūko to. Ja pa iluminatoriem viņš mūs ir ieraudzījis, tad tomēr nekādi to neizrāda. Vēl joprojām viņš ir viens pats. Doktor Reker, jums laikam ir taisnība,
— Esmu pārliecināts, ka tas ir viens no Ātrā ļaudīm, — Rekers apstiprināja. — Pasakiet mums, ja viņš kaut ko uzsāk.
— Viņš nozūd tai pašā virzienā, no kura ieradās. Viņam nav cirvja — tagad mēs viņu redzējām no visām pusēm. Kļūst grūti viņu saskatīt; vairs tik tikko pavīd virs krūmiem, nu jau viņš atstāj «skafa» gaismas loku. Tagad viņš ir projām.
Rekers paskatījās^ pulkstenī un ātri galvā izrēķināja:
— Ir vēl apmēram četras stundas līdz lietus sākumam. Izij, vai viņš nesa aizdedzinātu lāpu vai kādu citu degošu priekšmetu?
— Nē. Varbūt viņš aizdedzinās lāpu vēlāk.
— Alinieki nepazīst uguni. Nika Jaudis to iegūst ar berzi. Ja tam, kuru jūs redzējāt, nebija lāpas, tad jāpieņem, ka līdz Atrā galvenajai grupai viņam ir kādu četru stundu gājiens. Un viņiem jāuzturas vai nu savu alu tuvumā, vai arī kādā vietā starp alām un punktu, kur Niks un robots vakarvakarā šķērsoja upi. Protams, varbūt viņš ir pat tuvāk. Labāk turiet acis vaļā un nekavējoties ziņojiet, ja parādās galvenā grupa. Tad mēs attālumu varēsim aprēķināt vēl precīzāk.
— Saprotu. Mēs raudzīsimies, vai viņi neparādās, — Izija atbildēja. — Kā būtu, ja gaidīdami mēs ķertos pie lentēm ar valodas pierakstiem? Jo ātrāk mēs tās sāksim klausīties, jo ticamāk, ka no tām tiks kāds labums.
Vēlāk vakarā radās sarežģījums, kuru neviens nebija paredzējis, kaut arī būtu vajadzējis šādu iespēju paturēt prātā. Kad ap batiskafu izveidojās pietiekami! dzija upe, tas atkal sāka pārvietoties. Bērni nespēja pat uzminēt ātrumu, ar kādu tas kustas, kaut arī redzēja augus un citus ainavu fragmentus batiskafa spožās gaismas laukā. Kuģa ātrums bija nevienmērīgs. Pat ja viņi būtu varējuši ziņot kaut ko precīzāku, ne tikai: «Dažbrīd kā ātra sojošana, dažbrīd tikko velkamies uz priekšu, reizēm stāvam uz vietas,» — viņi pat nespēja pateikt, kad batiskafs sācis kustēties. Viņu uzmanību bija piesaistījis tikai kāds sevišķi Spēcīgs belziens, un, kad viņi bija paskatījušies laukā, raksturīgākās ainavas pazīmes bija citas. Varbūt viņi peldēja tikai minūti, bet varbūt arī pus; stundu. 1
šis notikums mazliet nomierināja Rekeru, kaut ari Izija pirmā mirklī bija tuvu asarām.
— Tagad atkal ir -iespējams, ka mūsējie atradīs jūs agrāk nekā Ātrais ar savējiem, — viņš teica. — Aliniekiern būs jāsameklē no jauna «skafs», bet pa to laiku mēs varēsim labāk noteikt jūsu atrašanās vietu.
^ Kā tad tā? — Izija diezgan nedroši pajautāja.
Jūs nezināt, kur mēs bijām, pirms sākām kustēties, un mēs nezinām, kurp un cik ātri mūs nes, ne ari kad īsti izkustējāmies. Es teiktu, ka mēs zinām mazāk nekā pagājušajā naktī, ja vispār var zināt vēl mazāk nekā neko. ' \ < ' 1 < ļ
— Mēs nezinām, — Rekers piekrita, — taču varam mēģināt pūslīdz saprātīgi uzminēt. Mēs esam pārliecināti — cik nu pārliecināti vispār varam būt bez kartēm par visu šo apvidu —, ka jūs atrodaties Nika atklātā okeāna baseinā. Tāpēc jūs nes uz jūras pus?, un es būšu ļoti pārsteigts, ja jūs nebeigsit savu peldējumu ja ne šonakt, tad nākamajā vai aiznākamajā naktī. Tas nčzīmē, ka Nikam būs jāpārmeklē tikai! piekraste, fā jūs šonakt nesasniegsit okeānu, vai ari jāfftēklč ijūšu starmešu gMsma jūrā, ja jūs būsit tur nonākuši1 . Es nedomāju, ka jūs aiznesis tik tālu; tikusi līdz jūrai, upe ļoti ātri zaudēs enerģiju, un uz Tenebraš rtav pat pieminēšanas vērta vēja.