Doktorāti! runājot, Izija acīm redzami atplauka,
— Ko Niks ar savējiem vai ari kāds cits varēs darīt, ja mūs aiznesīs jūrā? — viņa gribēja zināt. — Mūs nevarēs sasniegt ne Niks, ne Ātrais, un jūs sakāt, ka uz planētas nepavisam nav vēja, kaut arī es nesaprotu, kāpēc.
— To man pagaidām grūti jums paskaidrot. Kad sāksit skolā mācīties fiziku, tūlīt sapratīsit..bet, starp citu… — Un Rekers sāka gari un miglaini skaidrot procesus augstam spiedienam pak|autās gāzēs.
— Pateicos, es to atcerēšos un izlietošu, kad būšu atgriezusies skolā, — Izija teica. — Varbūt jums ir taisnība, tomēr jūs neatbildējāt uz manu jautājumu, kā Niks mūs sasniegs, ja mēs būsim jūrā. Piedodiet, lūdzu, ka ignorēju jūsu mēģinājumu mainīt sarunas tematul
Rekers skaļi smējās, pirmo reizi pēc vairākām nedēļām.
— Jūs gan esat gaišs bērns! Nē, es nepūlējos mainīt sarunas tematu. Jūs tikai jautājāt to pašu, ko man sešpadsmit gadu laikā jautājis katrs viesis, un es atbildēju, pat nedomādams. Jūs tikai piespiedāt vajadzīgo podziņu. Kas attiecas uz jūsu jautājumu, tad atstājiet to manā ziņā. Par to es runāšu ar Niku jau no paša rīta — pašlaik vēl viņš nevar neko darīt.
— Labi, — Izija atbildēja, — ja jau jūs esat tik pārliecināts, tad es neraizēšos. Bet kā mēs varēsim noteikt, ka būsim sasnieguši jūru?
— Vēlākais no rīta, kad daļa ūdens izgaros, §ūs uzpeldēsit virspusē, tāpat kā toreiz ezerā, Es pat nebūtu pārsteigts, ja jūs atrautos no jūras dibena jau naktī, kad upe būs sasniegusi jūru, bet neesmu par to pārliecināts. Es nezinu, cik pilnīgi un cik dziļā slānī ūdens atšķaida skābi. Paturiet acīs ainavu, un, ja sākat celties uz augšu, ziņojiet man.
— Nu, tas būs pavisam viegli.
Tomēr, beidzis virzīties uz priekšu, «skafs» vēl aizvien atradās uz cieta pamata. Cilvēki abos sakaru kanāla galos pa to laiku bija nolikušies gulēt un atkal piecēlušies, bet pat tad vēl bija jāgaida vairākas stundas līdz dienas gaismai. Kaut kas straumes plūdumu bija palēninājis, un tā vairs nespēja nest uz priekšu lielo gliemežvāku; Rekeram bija aizdomas, ka bērni ir sasnieguši okeānu, bet pirms dienas iestāšanās nebija iespējams to droši noteikt. Šo laiku atkal izlietoja valodas studijām, jo nebija nekā cita, ko darīt.
Tad kuģis sāka lēni celties uz augšu. Kustība bija tik pakāpeniska, ka pāris minūtes abi bērni nebija pārliecināti, vai «skafs» patiešām uzpeld. Pagāja trīs stundas, iekāms jūras dibens pazuda skatienam. Un pat tad vēl viņi nebija sasnieguši okeāna virsmu, vai! arī — no cita redzcsviedokļa — okeāna virsma nebija sasniegusi viņus. Tomēr šai laikā noteikti jau bija diena, un Rekeram praktiski vairs nebija nekādu šaubu par to, kur atrodas kuģis. Upe bija izžuvusi daudz straujāk nekā vakar. Biologs pastāstīja Izijai; ko darīs, pieteica uzmanīgi klausīties un tad aizsūtīja robotu pēc Nika.
— Pēc brīža es tev visu paskaidrošu, Nik, — Rekers atbildēja uz Nika jautājumu, kas noticis. — Vai tu vari aiziet pie ratiem, sadabūt spaini un pēc tam pie dīķa satikties ar mani?
— Protams.
Niks cilpoja atpakaļ augšā pakalnā. Rekers nebija licis robotam atnest spaini, tāpēc ka jau sen bija pieradinājies nelietot mašīnas kustīgās daļas, piemēram, manipulatorus, vairāk, nekā bija nepieciešams.
Pieminētais dīķis, kā parasti, atradās apaļas ieplakas dibenā. Un šķidrums — viss, kas palicis pāri no ezera, kurš naktī bija klājis plašu apvidu, bet dienā gandrīz pilnīgi izžuva — sedza tikai mazu ielejas daļu, — arī gluži tāpat, kā parasti. Gadu gaitā Rekers nepilnīgos novērojumos, ar kuriem pretrunā līdz šim gan nebija neviens fakts, bija ieguvis pārliecību, ka šķidrums ir oleums — galvenokārt atmosfēras gāzu piesātināta sērskābe ar bagātīgu metāla jonu piejaukumu no nakts lietus izšķīdinātajām tuvējām klintīm.
— Vai spainis ir vesels, Nik? Vai šķidrums no tā netecēs laukā?
Par atbildi Niks iegremdēja ādas trauku zem dīķa līmeņa, izvilka laukā pilnu līdz malām un pagaidīja, kamēr notecēja šķidrums no spaiņa ārpuses.
— Manuprāt, tas ir pavisam vesels, — viņš beidzot teica. — Kāpēc tas ir tik svarīgi? Mums to nekad nevajadzēs nest sevišķi tālu — dīķi ir visur.
— Es negribu spainī turēt šķidrumu, Nik. Izlej to! — Doktora audzēknis paklausīja. — Tagad ieliec spaini sāniski dīķī un palaid vaļā. Nē, nesmel tajā šķidrumu!
Spainis tūlīt sasvērās sāniski, un tajā ieplūda trīs vai četri galoni oleuma. Tas bija pietiekams smagums, lai iegremdētu spaini dīķī līdz malai, un tā tas arī palika peldam.
— Paskaties, ko vēl tajā var Ielikt, pirms tas nogrims!
Niks paklausīja, nemaz nejautājot jaunā darbības vārda nozīmi. Viņš neslēpa savu pārsteigumu, kad izrādījās, ka iespējams spaini piepildīt ar trauslajiem augu zariņiem un tas nepazūd šķidrumā, kaut gan pat puscollu augsts vilnītis spētu to nogremdēt. Šo faktu Rekers tūlīt demonstrēja — pēc viņa rīkojuma Niks spēcīgi sakustināja dīķa virsmu; viļņi pāršļācās pāri spaiņa malai, un tas gandrīz tūlīt nogrima.
— Vai tu domā, ka būtu iespējams pēc šā principa pagatavot kaut ko, kas varētu noturēt vairākus tavējos virs ūdens, lai viņi nenoslīkst? — Rekers jautāja.
Niks nebija īsti drošs. ' šķiet, ka man jāatbild «jā», — viņš teica. — Bet kā mēs varētu lietot tādu priekšmetu, ja mums tas būtu?
Rekers pastāstīja par Izijas ziņojumiem, pieminēdams alinieku izlūka acumirklīgo parādīšanos, un pateica, ka batiskafs, iespējams, jau sasniedzis jūru. Niks pārējo saprata pats un, kā tas viņam bija parasts, mazliet par daudz aizrāvās.
— Skaidrs! — viņš iesaucās. — Kuģis ir okeānā, kur neviens nevar tam piekļūt, un tāpēc tu mūs pamācīji, kā ceļot pa okeānu. Tu gribi, lai mēs uztaisām lielu spaini, ar kuru nokļūt pie kuģa, un aizvelkam kuģi uz otru pusi, kur Ātrais netiktu klāt. Tā ir laba doma. Tiklīdz ieradīsies pārējie, mēs sāksim taisīt spaini.
— Pagaidi, Nikl Pa okeāniem, kaut ari tie ir nelieli kā uz Tenebras, nevar gluži tik vienkārši pabraukāties. Jāpadomā vēl kas cits. Kas notiktu, ja jūs šai spainī būtu laukā naktī?
. Niks kļuva domīgs.
4tr Sākoties uzplūdiem, okeāna blīvums milzīgi samazinās, un jau diezgan agri vakarā tu piedzīvosi, ka tas sāks plūst pāri spaiņa malām; tu taču redzēji, kas nupat notika mūsu acu priekšā.
— Jā, — domīgi piekrita Niks. Viņš brīdi klusēja, tad atkal sajūsminājās. — Pagaidi! Spainis nogrimst tāpēc, ka tajā iekļūst šķidrums un tas vairs nav vieglāks par to, kuru tas izspiež, vai ne?
— Pareizi.
— Un ja nu spaiņa vietā mums būtu noslēgts ar gaisu pilns maiss? Ja tas būs cieši aiztaisīts, lai cik augstu arī paceltos jūra, tā netiks iekšā.
— Bet ja jūras blīvums kļūst tikpat mazs kā gaisa blīvums?
— Vismaz no rīta, kad ūdens izgaros, maiss atkal peldēs.
— Tā būs tikai tad, ja maiss nemaz nelaidīs laukā gaisu. Es labāk gribētu, lai jūs neriskētu ar savām dzīvībām, paliekot pa nakti jūrā, kaut arī tava ideja spaiņu vietā lietot maisus ir laba. Būtu jauki pagatavot kuģi no daudziem kopā sastiprinātiem maisiem, lai tas peldētu arī vēl tad, ja daži no tiem sāktu laist laukā gaisu.
— Tas ir pavisam skaidrs. Bet kā būs ar Atro?
Par viņu es parūpēšos. Vai tu nedomā turēties
pie vienošanās, kuru mēs piedāvājāmies ar viņu noslēgt?